Intervijas ceļvedis:
Darbs aiz Polārā loka
Latvijas Radio: Nu jau pirms pāris nedēļām var teikt, ka esat atgriezušās Latvijā no šīs tālās, tālās ekspedīcijas Svalbārā. Tas ir Hidroekoloģijas institūta pētījums, kas saistīts tieši ar mikroplastmasu. Varbūt, pirms mēs runājam par pašu pētījuma mērķi, iesākumā varam klausītājiem mazliet vizualizēt arhipelāga vidi. Kāda ir tā ainava?
Inta Dimante-Deimantoviča: Ainava ir tāda tipiski arktiskā: ir ledāji, kalni, praktiski nav, piemēram, dažādu sugu koku, krūmu, ir specifiskas augu sugas, ir šim reģionam raksturīgās dzīvnieku sugas. Temperatūra vasarā ir pat līdz 12 grādiem. Arī tajā laikā, kad mēs tur bijām jūlijā, bija aptuveni tik silts. Bet temperatūrai ir tendence kāpt, jo
globālās sasilšanas rezultātā Arktika ir viens no tiem reģioniem, kas sasilst visstraujāk.
Un nu jau ir polārā diena, kas darbu atvieglo, jo visu laiku ir gaišs un nav jāuztraucas par to, ka tumsā darbs ir jābeidz. Jo tad, kad ir tumšs, tad uz ūdens mēs atrasties un turpināt darbu īsti nedrīkstam. Bet, šajā gadījumā limitējošais faktors vairāk bija ikdienas nogurums, nevis gaisma, jo tā ir visu cauru diennakti.
Vai ir arī kaut kāds vienkārši emocionāls šoks, ka tiešām tā krāsu pasaule tur pilnīgi citāda ir? Aizbraucot no košas, zaļas vasaras, droši vien, ka ir kontrasts.
Marta Barone: Tas ilgais gatavošanās process palīdzēja nobriest tam, ka būs citādi. Mēs jau mēnešus iepriekš sākām gatavoties, kravāt mantas, un prātā jau visu laiku esi tajā Svalbārā, iztēlojies, kā tur būs, kas būs jādara, plāno dienu dienā. Un tad tas šoks nebija tik liels.
Inta Dimante-Deimantoviča: Tā ir varbūt mūsu, latviešu, acīs ļoti neparasta un pārsteidza ar savu varenību. Un tu jau esi īstenībā visu laiku tās vides pilnīgā varā. Arī krāmējot somas, tas nav tā, kā lauku darbus veikt Latvijā, kur tu zini – ja tu esi aizmirsis maisiņu vai nagliņu, vai skrūvīti, vai tev kaut kas saplīst, tu varēsi aizskriet līdz "Depo" nopirkt. Tur ir tā – ja nepaņēmi, tad nepaņēmi, un tad tev gluži vienkārši nav.
Marta Barone: Un tad jādomā citi varianti. Tā mums arī gadījās. Mums viens tāds stienis bija, kur mēs tīklu bijām piesējušas, kas saplīsa, un tad – ko nu vairs izdarīsi. Mums bija par vienu iekārtu mazāk. Un tad nāca talkā mūsu lietuviešu kolēģi, viņi paņēma airi, paņēma skoču, paņēma savilcējus un uztaisīja mums jaunu tīkla turētāju.
Inta Dimante-Deimantoviča: Jā, jā, un atcerēsimies, ka koku tur nav! Tas nav arī tā, ka izkāpj krastā un paņem koku, jo tur vienkārši nav. Un tad – jā, mēs secinājām, ka šīs tautā iesauktās "makgaiverenes" līmlentes iespējas ir neierobežotas arī Arktikā.
Mikroplastmasa jau pie krastiem
Par pašu galveno – par jūsu mērķi, par pētījuma mērķi. Tas tātad ir saistīts ar mikroplastmasu, tās ceļošanu ūdeņos un uzkrāšanos arī Svalbāras ūdeņos. Pastāstiet, ko jūs tieši pētījāt, kā tas praktiski notika, kādus paraugus ņēmāt?
Inta Dimante-Deimantoviča: Finansēšanas mehānisms šim projektam ir no Latvijas puses – tā ir Latvijas Zinātnes padome, bet tas ir trīs valstu sadarbības projekts – Latvija, Lietuva un Taivāna. Mums jau izsenis bija plāni sadarboties un mēģinājumi iegūt finansējumu, ko mēs tagad ar trešo vai ceturto mēģinājumu esam realizējuši. Un šajā konkrētajā projektā tieši mūsu institūta pētniecības grupa ir atbildīga par mikroplastmasas piesārņojumu.
Mēs vēlamies uzzināt un saprast, kā jaunizveidotajās teritorijās…. Jo, ledājam atkāpjoties, tas notiek ļoti strauji, konkrētā vietā lietuviešu kolēģi, kuri jau tur brauc atkārtoti, ir konstatējuši, ka tie ir aptuveni kādi 50 metri katru gadu, par cik ledājs atkāpjas, un tur veidojas jaunas ekosistēmas. Un tām pēc būtības būtu jābūt pilnīgi tīrām un neskartām. Tātad tās kļūst pieejamas un atvērtas apkārtējai videi no tiem ļoti tālajiem laikiem, kad tās ar ledu pārklājās. Tad mēs mēģinām šādās jaunizveidojušās ekosistēmās pētīt un saprast, kā uzkrājās, kā pārvietojās mikroplastmasas piesārņojums.
Mikroplastmasa savukārt ir tāds pēdējās desmitgades, varētu teikt, urbānās vides bubulis, kurš ir izspiedies ārā no cilvēku apdzīvotas teritorijas. Un, pateicoties vējiem, straumēm, tas ir aiznests un uzkrājas lielos daudzumos arī Arktikā, kur būtībā nekāda cilvēku ietekme it kā nevarētu būt, jo tur nav tādas pastāvīgas populācijas. It sevišķi tajā vietā, kur mēs braucām, tā ir pilnīgi brīva no apdzīvotām teritorijām. Un, neskatoties uz to,
jau izkāpjot krastā, mēs redzējām, ka, piemēram, okeāna mala, kas tiek apskalota, ir pilna ar plastmasas piesārņojumu.
Tas ir atnests no citurienes. Un tad, jā, tas mūsu mērķis ir saprast, kā mikroplastmasa pārvietojas, kā uzkrājas šajās ekosistēmās gan lagūnā, gan šajos mazajos dīķīšos, kas izveidojās, ledājam atkāpjoties, un kā arī tā kā tāds transporta līdzeklis saista dažādus piesārņotājus.
Brist ūdenī un sekot lāča pēdām
Kā tas notiek praktiski? Kādus paraugus vācāt?
Marta Barone: Mikroplastmasas paraugus mēs vācām ūdenī, ūdens virskārtā. Tad mēs ievācām arī nogulumu paraugus, kur sākumā mēs domājām ņemt speciālu iekārtu, ar kuru mēs brauksim dziļākajā vietā, nolaidīsim šo paraugu ievākšanas iekārtu un paņemsim nogulumu paraugus no dziļākās vietas lagūnā vai šajā dīķī. Un arī to mēs sapratām uz vietas, tur esot, ka tas nestrādās. Un mēs paraugus ievācām no krasta, cik dziļi varējām iebrist tādā dziļumā, paņemam šo segmentu paraugus.
Ūdens auksts? Droši vien tas viss ir ar kaut kādu īpašu ekipējumu?
Inta Dimante-Deimantoviča: Jā, mums bija šie izdzīvošanas tērpi, kas ir ļoti, ļoti svarīga lieta, jo pasargā no atdzišanas noteiktu laiku. Piemēram, mēs vācām arī gliemenes, lai redzētu, kā gliemenes kā filtrētāji uzkrāj savos organismos mikroplastmasu. Un tur sanāk – bēguma laikā ir jābrien diezgan dziļi ūdenī un neredzot, uz tausti jāmeklē šīs gliemenes. Marta bija tā, kas to darīja. Un tad visu laiku tu esi tajā ūdenī, un šis tērps pasargā no atdzišanas, tas arī neļauj nogrimt, pasargā no noslīkšanas.
Un arī tā brišana… Mums bija plāns, ka mēs bridīsim dīķīšos līdz pat viduklim, lai varētu iegremdēt nogulumu ķērājierīces, bet izrādījās, ka grunts ir tāda ļoti mālaini ķepīga, kura tik cieši apkļauj tos speciālā apģērba zābakus, ka tu saviem spēkiem vairs īsti netiec ārā. Tajā brīdī tā situācija kļūst mazliet traģikomiska, jo tu netiec ārā un pārējiem tevi jāmēģina ir izkārpīt.
Tai pašā laikā ir viens cilvēks, kuram visu laiku ir jāstāv ar ieroci un jāuzmana, vai nenāk lāči. Konkrētajā teritorijā lāču šajā reizē bija daudz – četri. Tad, jā, mēs sapratām – ja katru reizi kāds no mums iet iekšā gruntī un pēc tam tur tā ļoti nevarīgi ķepurojās un netiek ārā, nu, tas īsti nav labi.
Bet vai jūs arī aci pret aci redzējāt, satikāt klātienē kādu lāci vai pa gabalu novērojāt?
Inta Dimante-Deimantoviča: Nē, klātienē mēs nesatikām.
Marta Barone: Mēs ļoti daudz redzējām svaigas pēdas. Un tieši arī pirmajā dienā, kad mēs redzam tās svaigās pēdas, tad arī bija tas gadījums, kad Inta iestiga dīķī līdz potītēm un mēs centāmies viņu izrakt ārā. Tad, kad mēs beidzām paraugu vākšanu, mums zvanīja no laivas un teica, ka tajā vietā, kur mums bija paredzēts savākt, mūs nevar paņemt, tāpēc ka laivai motors saplīsa. Un tad, redzot šīs svaigas lāča pēdas, mums bija jāiet tieši tajā virzienā, kur mēs redzam, ka lācis ir gājis. Mēs bezmaz vai sekojām lāča pēdām. Un tā ainava arī tāda ar lēzeniem kalniņiem, un tu īsti neredzi tālāk, neredzi, kas ir pauguram otrā pusē, varbūt tieši aiz tā paugura tas lācis stāv.
Tomēr tāda spriedze pavada to visu.
Inta Dimante-Deimantoviča: Nu, miegs nenāk katrā ziņā (smejas).
Mikroplastmasa kā magnēts piesārņojumam
Tad arī droši vien tādas duālas sajūtas, jo ir patīkami redzēt, ka tas lācis vēl ir tur, jo tas ir apdraudēts, bet, no otras puses, visu laiku spriedze, lai to nesatiktu. Bet, ja jau iesākām par polārlāčiem, tad turpinot arī par šo jūsu pētījuma mērķi, kas ir mikroplastmasa, – cik lielu un kādu ietekmi uz tām vietējām ekosistēmām tā var radīt? Vai jūs jau tajā paraugā kaut kādā veidā varat secināt kaut ko par ietekmi? Un arī uz to lāci ir kāda ietekme?
Inta Dimante-Deimantoviča: Tas pilnīgi noteikti atstāj ietekmi tieši saistībā ar piesārņotājiem, kuri var tikt piesaistīti uz mikroplastmasas kā uz virsmas, jo šie piesārņotāji ir ļoti noturīgi un pārvietojas barības ķēdē. Lāči ir līdzīgi kā mēs, cilvēki. Viņi ir barības ķēdes augšgalā. Tas nozīmē, ka viņi sevī uztver visu to, kas ir jau pakāpeniski sakrājies, vienam apēdot otru. Un tad viņi ir tie, kas saņem to lielāko koncentrāciju.
Citos pētījumos tas jau ir rādīts, ka organiskajiem piesārņotājiem, kuru izcelsme nav Arktika, ir tendence parādīties organismos, kas dzīvo Arktikā. Roņi, lāči un citas dzīvnieku sugas.
Tie piesārņotāji tad nav pašas plastmasas ķīmiskais sastāvs, bet tas ir tas, ar ko tā tajā savā ceļā vēl apaug, ja tā var vienkāršoti teikt?
Marta Barone: Mikroplastmasa varētu darboties kā tāds magnētiņš – ir kaut kādas vielas, kurām patīk pieķerties uz mikroplastmasa virsmas. Tā
mikroplastmasa kļūst kā vektors, kā transportlīdzeklis piesārņotājiem, lai ceļotu caur visiem okeāniem un pa barības ķēdi uz augšu.
Inta Dimante-Deimantoviča: Dažādi. Tie ir tā saucamie polihlorētie bifenili, furāni, aromātiskie ogļūdeņraži un citi. Tie ir toksiski, kancerogēni. Tos ļoti plaši izmanto rūpniecībā, ražošanā, lauksaimniecībā kā augu aizsardzības līdzekļus. Nu, tās ir sekas mūsu komfortablajai, modernajai dzīvei. Ne vienmēr izcilie industriālie sasniegumi ir videi labvēlīgi un nekaitīgi, un kaut kur jau tas viss pēc tam cirkulē dabā un kaut kur tas paliek.
Tad jūs tieši to nestspēju vēl tagad tikai sapratīsiet, cik daudz mikroplastmasa aiznes. Un tā tur koncentrējas, jo straumju ceļi ir labvēlīgi, lai tas nonāk tieši Svalbārā?
Inta Dimante-Deimantoviča: Tie ir straumju ceļi. Un jāsaka, ka tās apdzīvotās vietas arī Arktikā šur un tur ir. Kā jau ļoti nomaļās vietās, viņiem ir ļoti jāpiedomā, kāds ir atkritumu apsaimniekošanas mehānisms, jo kaut kur tie atkritumi ir jāliek, tie ir jāšķiro un kaut kāda daļa, protams, arī ir vietējas izcelsmes. Bet tomēr šobrīd pastāvošais uzskats ir, ka tas vairums nāk ar vējiem, ar straumēm no citiem kontinentiem.
Tas darbs ir ļoti liela sadarbība ar pārējo valstu kolēģiem. Mēs vairāk koncentrējamies uz mikroplastmasu, tad mēs gabaliņus noteiksim, atlasīsim, sūtīsim Taivānas kolēģiem, viņi ir tie, kas nosaka šos piesārņotājus. Savukārt lietuviešu kolēģi vairāk skatās uz bioloģisko daudzveidību: kur tieši un kādos dzīvniekos mikroplastmasa varētu nonākt. Tāpēc šis projekts ir tipisks, kur ir ļoti izteikta sadarbība. Mēs esam ļoti atkarīgi arī viens no otra.
Meklē finansējumu izdzīvošanas tērpiem
Kā ir ar finansējumu, vai tas turpinājums jums ir vai nav iespējams? Vai šis bija tikai kāds posms un tam būs noslēgums, vai nākamgad brauksiet vēl?
Inta Dimante-Deimantoviča: Mums pilnīgi noteikti nākamgad jābrauc vēl, jo mēs esam izvietojuši piecas nogulumu ķērāju ierīces, kuras tur šobrīd ar bojām un enkuriem ir nostiprinātas un gaida, kad viņās uzkrāsies mikroplastmasa. Mums tās ir pēc tam pēc koordināšu punktiem jāatrod, jāizvelk ārā, un tad tas viss ir jāapstrādā. Mikroplastmasu parauga apstrāde ir ilga un dārga.
Ekspedīcijas Arktikā nepārprotami ir ļoti dārgas, jo ir dažādie papildu apstākļi, kas ir saistīti ar tehniskiem risinājumiem, apģērbu, drošību, jo ir ļoti daudzas lietas, par kurām mums jādomā, kas mums ir, piemēram, jānomā uz vietas. Satelīttelefoni, signālu sūtīšanas ierīces, kas tiek iedarbinātas situācijā, ja mums ir nepieciešama palīdzība no malas. Un tas, ko mēs ļoti izjutām, šie izdzīvošanas tērpi, kurus arī mēs šobrīd meklējam iespējas individuāli šūt tieši katram cilvēkam, lai viņam tas perfekti derētu. Tad, kad bija situācija, ka mums bija jānoiet diezgan liels gabals ar kājām, jo saplīsušā laivas motora dēļ mēs nevarējām tikt uz kuģa, tad, jā, bija brīdis, kad tev liekas – jau vairs tālāk paiet nevar, bet izrādās, ka vēl jānoiet tik un tik, un tad tu vienkārši saņemies un ej.
Un tāpēc, jā, mēs meklējam arī finansiālu atbalstu no malas. Ja kādam būtu interese mūs atbalstīt tieši ar ļoti konkrētu mērķi – palīdzēt mums iegādāties izdzīvošanas tērpus, jo tie patiešām ir vajadzīgi tieši izdzīvošanai. Un par to es arī pārliecinājos pēc viena kritiena no jahtas. Pārkāpjot laivā, bija ļoti nejauki laikapstākļi, nāca lieli viļņi, un, jā, – vilnis trāpa pa jahtu, tā spēcīgi sašūpojās, un tu krīti. Un tad arī šādās situācijās tam tērpam ir ārkārtīgi liela nozīme. Šoreiz mēs tos nomājām no Norvēģijas Polārā institūta, bet nepārprotami bija secinājumi, ka labāk tos ir individuāli katram pašam iegādāties, un tam tad mēs arī meklēsim papildu līdzekļus.
Institūta finansējums tam nav iespējams?
Inta Dimante-Deimantoviča: Šajā gadījumā konkrētā projektā tas nebūs pa spēkam, jo būtībā puse no gada finansējuma mums aiziet ekspedīcijā.
Kā ir ar sabiedrības izpratni? Kā Latvijas iedzīvotājam saprast nepieciešamību pēc šī pētījuma? Kādēļ tas ir būtiski arī mums jebkuram?
Inta Dimante-Deimantoviča: Jā, tas ir ļoti labs jautājums, jo mēs neesam Arktikas zonā. Kāpēc mums viņa būtu jāpēta? Kāds mums no tā ir labums? Jāsaka, ka tie apstākļi ir ļoti daudz un dažādi. Pirmkārt, Arktika patiesībā mūsdienās ir daudz tuvāk, nekā mēs iedomājamies, jo krasās klimata izmaiņas, kas mums nes karstumu, sausumu, plūdus, lielā mērā kājas tam ir meklējamas Arktikā, jo straujā sasilšana, ūdens līmeņa izmaiņas, valdošo vēju cirkulācijas modeļu izmaiņas arī ietekmē to, kāds ir Eiropā klimats. Un,
ja mēs pētām Arktiku, mēs arī labāk izprotam potenciālās izmaiņas nākotnē un varam tam labāk sagatavoties.
Otrs – pētot sugu spēju pielāgoties krasām izmaiņām Arktikā, mēs varam prognozēt, kā notiks šo sugu pielāgošanās citur. Un arī ģeopolitiskais jautājums – sadarbojoties zinātnē Arktikā, mēs stiprinām attiecības ar citām valstīm, jo Arktika ir ļoti stratēģiski svarīgs punkts arī no ģeopolitiskā viedokļa šobrīd. Piemēram, par to pašu ledus kušanu un ūdens līmeņa celšanos. Latvijā mums ir aptuveni 500 kilometru gara jūras robeža, un tas nav nemaz tik neiespējami, ka ūdens līmeņa svārstības ar laiku mūs ietekmēs aizvien jūtamāk. Tāpēc arī no tā viedokļa klimatiskās izmaiņas Arktikā mūs skar daudz būtiskāk, nekā mums ikdienā varbūt liekas, ka tas ir tālu un tas uz mums neattiecas.
Attiecībā uz finansiālu atbalstu, – vai ir arī politiska izpratne gan no Eiropas puses, gan nacionālā līmenī? Ja pietrūkst finansējuma, vai tomēr tad pietrūkst arī izpratnes par šo pētījumu būtiskumu?
Inta Dimante-Deimantoviča: Šeit laikam ir jautājums šobrīd par prioritātēm, jo patiesībā Ārlietu ministrijai ir un bija interese par Arktikas pētniecību un Arktikas jomu kā tādu. Pavisam nesen vēl mums bija centieni kļūt par vienu no tām saucamajām Arktikas novērotājvalstīm. Bet šobrīd gluži vienkārši no finansējuma viedokļa prioritātes ir mainījušās. Mēs visi ļoti labi zinām, kāpēc tas tā ir, un tas ir saprotami. Bet es domāju, ka ar prātīgu sadali un pārdomātu plānošanu arī Latvijas pētnieki var turpināt pētniecību Arktikā un parādīt, ka mēs arī patiesībā varam un mums ir vērā ņemami zinātniskie sasniegumi. Tādā veidā mēs papildinām to esošo zināšanu bāzi kopā ar pētniekiem no citām valstīm.
