Par to, kā mācīties ar prieku, radio NABA raidījumā "Zinātnes vārdā" vadītājs Ivars Austers sarunājas ar dabaszinātņu skolotājiem – "Iespējamās misijas" vadītāju Ramonu Urtāni, Jelgavas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotāju Kārli Daģi un "Iesējamās misijas" absolventu, Kosmosa izziņas centra satura vadītāju Jāni Urtānu.
Ivars Austers: Saīsinājums STEM (science, technology, engineering, mathematics) latviski būtu atšifrējams kā zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika. Kādēļ šīs jomas izglītība šobrīd ir tik nozīmīga?
Ramona Urtāne: Mani iedvesmoja Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas jeb LETERA izpētītais: jaunieši, kuri 12. klasē kārto fizikas eksāmenu, pirms 12 gadiem bija tikai 4% no pirmklasnieku skaita.
Tas nozīmē, ka 12 gadu laikā ir pazaudēti 96% bērnu un jauniešu, kas potenciāli varētu darboties zinātnē.
Nav vajadzīgs, lai visi skolēni kļūtu par zinātniekiem. Bet tikai 1% no pirmklasniekiem pēc 12 gadiem ir nokārtojuši fizikas eksāmenu 60% apjomā. Tieši tas ir vajadzīgs darba devējiem un universitātēm – jaunieši, kuri ir nokārtojuši eksāmenu uz 60% un vairāk. Papīru un rīcībpolitikas līmenī viss ir kārtībā – STEM ir prioritāte, bet rezultāts, atdeve pēc 12. klases ir pārāk maza. Tādēļ "Iespējamā misija", kas iepriekš sagatavoja visu priekšmetu skolotājus, tagad ir fokusējusies uz septiņiem mācību priekšmetiem: fiziku, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, programmēšanu, ģeogrāfiju un dabaszinātnēm.
Kā situācija izskatās no skolotāja puses?
Kārlis Daģis: Es skolā strādāju jau septīto gadu. Pirms diviem gadiem manā skolā fizikas eksāmenu kārtoja seši skolēni, šogad – 28. Tie ir skolēni, kurus mācu jau no astotās klases, un tas ir mans lielākais lepnums un gandarījums, ka viņi nebaidās no fizikas eksāmena un redz tam jēgu. Tas ir arī "Iespējamās misijas" mērķis – panākt kvalitatīvu izglītību skolēnam un gatavību saistīt savu profesiju ar dabaszinātnēm.
Jānis Urtāns: Darbs STEM jomā nav katram, bet šie priekšmeti māca kritisko domāšanu, un tā nu gan ir vajadzīga katram. Otra lieta – visi produkti ir STEM rezultāts. Piemēram, mikrofonus ražo inženieri un ir pētījuši fiziķi. Ja arī mūs ir "ražojusi" daba, tad tik ilgi izdzīvot ir palīdzējusi medicīna. Līdz ar to bez STEM jomas iztikt nevar neviens.
Ramona Urtāne: Valdība pieņēmusi lēmumu, ka nākamajos mācību gados jauniešiem obligāti būs jākārto kāds no STEM priekšmetu centralizētajiem eksāmeniem. Uzskatu, ka mums noteikti ir "jāizmēra", kur atrodamies ar STEM zinātnēm, un eksāmens ir viens no veidiem, kā to izdarīt.
Situācija būs daudz bēdīgāka nekā šobrīd, jo [tagad] uz fizikas eksāmenu lielākoties aiziet jaunieši, kuri apdomā iespēju saistīt karjeru ar fiziku, bet tad uzzināsim visu jauniešu zināšanu līmeni.
Domāju, ka tas korelēs ar pandēmijas laikā redzēto, cik viegli bija manipulēt ar daļu sabiedrības, radot konspirācijas teorijas. Izglītības sistēma ir līdzatbildīga par to, cik manipulējama ir sabiedrība.
Kā iemācīt kritiski domāt?
Jānis Urtāns: Tas ir sarežģīts jautājums.
Esmu spēlējies ar formātiem, kā atspēkot sazvērestības teorijas. Tas ir ļoti sarežģīti, jo zinātniskā domāšana pieprasa argumentus, bet sazvērestības teorijai pietiek ar teikumu,
kura atspēkošanai atkal nepieciešama trīs līdz sešu teoriju pieminēšana un citēšana. Strādājot tehnikumā, jebkuram jautājumam, ko uzdevu, atbildē bija jāiekļauj trīs daļas: apgalvojums, pamatojums, pierādījums. Tālāk analizējām, ko nozīmē apgalvojums, ko nozīmē pierādījums, kurš ir derīgs avots pierādījumu meklēšanai. Kritiskā domāšana to arī nozīmē – saprast, kad man pietiek, kad nepietiek un kur es to skatos.
Kārlis Daģis: Katra atbilde ir jāpamato. Skolā vairs nevajadzētu būt jautājumiem "jā/nē", ko ar 50% varbūtību var uzminēt. Jāmāca kritiskā domāšana, jārāda piemēri. Esmu veidojis stundas, kurās sākumā rādu video, ko radījis pašpasludināts "zinātnieks" un kur apgalvo vienas lietas. Tad parādu video no ticamāka avota, piemēram "Aizliegtā paņēmiena" un redzu, kā skolēni maina viedokli 40 minūšu laikā. Krāpniecības shēmas būs vienmēr, mainās tikai to forma, tādēļ ir jāmāca, kam ticēt un kam ne.
Kādam ir jābūt mācību saturam? Kā ieinteresēt skolēnu?
Kārlis Daģis: "Iespējamā misija" māca ideālās stundas uzbūvi ar deviņiem soļiem. Sāk ar zināšanu atkārtošanu, un viens no pirmajiem soļiem ir aktualizācija – stundas mērķim jābūt saistītam ar reālo dzīvi vai piemēru, kā to var izmantot. Mācot kaut ko tikai tādēļ, ka tas ir skolas programmā, neradīs interesi skolēnā un visdrīzāk to neiemācīsies. Ir obligāti jābūt āķim, kas pavelk skolēnu.
Jānis Urtāns: Skolotāju profesionālās pilnveides kursos runājam par paaudžu atšķirībām. Alfa un Z paaudzes bez mērķa vairs neko nedarīs. Piemēram, sinuss un kosinuss – kad jautāju, vai kaut reizi dzīvē esat to izmantojuši, auditorijā parasti rokas paceļ viens vai divi cilvēki, fizikas vai matemātikas skolotāji. Bet tas, ko darām "Kosmosa izziņas centrā", ir šī pati sinusu teorēma! Uzbūvēt un pašiem izšaut raķeti, tas ir stilīgi. Mēs dodam jauniešiem iespēju izdarīt ko interesantu, žilbinošu. Bet, ja esi raķeti izšāvis, būtu arī interesanti uzzināt, cik tā augstu uzlidoja. Un tā arī ir, iespējams, pirmā praktiskā pielietojuma reize, kad skolēns izmanto sinusu un kosinusu teorēmu.
Ramona Urtāne: Matemātiskās prasmes ģenētiski nepārmantojas. Tā ir lieta, ko trenē, un bieži pirms trenēšanas ir jādod ticība, ka bērns sāk veidot savu ceļu no jauna, ka to var izdarīt.
Bērns atnāk ar savu "mugursomu" – to, ko iedevusi ģimene, kopiena, sabiedrība, tic sev vai ne. Mums kā skolotājiem ir jāiedod šī ticība: "Klau, es šo varu!"
Esošā situācija valstiskā līmenī ir veidojusies jau sen. Pastāv priekšstats, ka STEM ir ekskluzīvo, akadēmiski spēcīgo bērnu pulciņš – lieta, kas nav domāta visiem. Ja bērnam ir akadēmisks talants ātri saprast kopsakarības, skolotājiem ir viegli identificēt tā sniegumu. Bet par maz tiek strādāts ar bērniem, kas paliek pelēkajā zonā. Mēs mainām mācīšanas paradigmu, lai aizsniegtu katru bērnu. Nevis tādēļ, ka viņiem jākļūst par zinātniekiem, bet vispusīgai attīstībai un domāšanai.
Kā darbojas "Iespējamā misija"?
Ramona Urtāne: Pēc pieteikšanās programmai iespējamais kandidāts iet caur atlases kārtām, kas ir jaudīgas un dod iespēju par sevi uzzināt daudz jauna. Rakstiski jāspēj skaidrot savu motivāciju, līderību, iepriekšējo darba pieredzi. Ir jāvada mini stunda pārējiem kandidātiem, lai redzētu kandidāta dotības, starta kapitālu. Ir arī lomu spēles, situācijas izspēles, piemēram, sarunājoties ar neapmierinātu vecāku. To noslēdz motivācijas intervija. Atlases process ir četrās kārtās, lai varam nonākt līdz labākajam rezultātam. Parasti uz vienu vietu kandidē četri līdz seši cilvēki. Labākajā gadā mums ir bijuši desmit kandidāti uz vienu vietu. Programmas popularitāte ir augsta, un tas ir pretrunā ar dažreiz teikto, ka skolotāja profesija nav prestiža. Mēs ar to nesaskaramies, pēc "Iespējamās misijas" ir ļoti liels pieprasījums. Pēc atlases izturēšanas seko Vasaras universitāte vairāku nedēļu garumā, kurā intensīvā veidā iedodam galvenās lietas, kas ir vajadzīgas uz 1. septembri.
Mēs nemācam pedagoģijas vēsturi un profesionālo etiķeti, bet lietas, kas palīdzēs klasē – piemēram, klasvadību, kā bez balss pacelšanas vai strostēšanas "savākt" 30 skolēnu lielu klasi.
Ir atstātas tikai tās lietas, kas skolotāju padarīs kvalitatīvu. Pēc Vasaras universitātes dodam iespēju trenēt iepriekšējās nedēļās apgūto – tā ir bērnu nometne jauniešiem ar zemu motivāciju, zināšanu robiem dažādu iemeslu dēļ. Tas ir tādēļ, lai ilūzija par skolu nesabruktu 2. septembrī un būtu skaidrs skats uz realitāti – visi bērni klasē nebūs augsti motivēti un pašvadīti, būs arī lielas problēmas. Pēc nometnes zvanām bērnu vecākiem, lai pastāstītu, ar ko bērns nometnē bijis superīgs un kas viņam ir izdevies. Parasti šīs sarunas ir ļoti emocionāli pacilājošas. Mēs ļaujam bērnam noticēt sev, bet bērnam ir vajadzīgs, lai arī vecāki tam notic. Unikālais programmā ir tas, ka katram skolotājam ir savs kurators, kas dodas vērot mācību stundas, dod atgriezenisko saiti. Šī atbalsta sistēma ir unikāla, kurators kopā ar skolotāju divus gadus aug kopā.
Jānis Urtāns: Es Vasaras universitātē iemācījos, ka tas, kas notiek stundā, ir mana atbildība. Pēc 40 minūšu nodarbības divas stundas par to tiek runāts – kur stāvēji, kā runāji, ko teici, kur skatījās bērns. Tur iemācies nolasīt telpu, nolasīt bērnus, saprast, kas būs pēc katra teikuma, un iegūsti unikālas prasmes, kā strādāt ar jebkuru cilvēku grupu. Ja vari "savākt" 30 bērnu lielu klasi, varēsi tikt gala ar jebkuru nelielu darba kolektīvu, ieraudzīt, kā manis darītais ietekmē katru no bērniem, un ko darīt, lai panāktu rezultātu. Sākam vienmēr ar scenāriju, tālāk, protams, var improvizēt un tikt galā ar dažādām situācijām.
Kārlis Daģis: Daudziem bija interesanti skolas solā, bet tikpat interesanti ir skolas solam otrajā pusē. Skolotāja darbs ir tik interesants, ka nekad nebūs garlaicīgi.
Kādi cilvēki var pieteikties "Iespējamajā misijā"?
Ramona Urtāne: Pirmais, kas jādara, jāpārbauda izglītības dokumenti – jābūt iegūtam vismaz bakalaura grādam kādā no STEM zinātnēm. Otra lieta, jābūt gatavam ieguldīt divus gadus intensīvā pašizaugsmē. Programmas absolventi saka, ka tie ir divi grūtākie gadi dzīvē, bet arī paši labākie. Man bija sajūta, ka divos gados ir sakoncentrēti pieci vai desmit gadi. Ir jāskatās, vai ir motivācija un resurss ieguldīties bērnos un jauniešos, lai tos piesaistītu STEM, mainīt viņu dzīves trajektoriju. Atbildība ir uz diviem gadiem un pēc tam var izlemt, vai vēlies turpināt būt skolā vai meklēt savu laimi kur citur. Programmas otrajā gadā mēs trenējam līderību, pārmaiņu līderis vari būt gan skolā, gan citā iestādē. 15 gadu laikā kopš "Iespējamās misijas" dibināšanas brīža 75% mūsu absolventu vēl joprojām strādā izglītības jomā, 50% vēl joprojām strādā skolā kā skolotāji, direktora vietnieki vai direktori.
