Savu maģistra darbu "Kapsētu sociokulturālā nozīme latviešu sabiedrībā – attiecības ar telpu, cilvēkiem un citām sugām" plānoju aizstāvēt nākamā gada janvārī. Savā pētījumā mēģināšu izprast cilvēku dažādos priekšstatus par kapsētām kā citādām telpām. Analizēšu tajās notiekošo sociālo mijiedarbību, pievēršot uzmanību ne tikai cilvēku savstarpējām attiecībām, bet arī daudzsugu būtiskajai lomai apbedījumu vietās.
Sava maģistra darba ietvaros esmu pavadījusi daudzas stundas kapsētās, intervējot cilvēkus, vērojot tur notiekošo un veicot lauka pētījumus – par to arī šis "kapu stāsts" – neliels ieskats antropoloģijas studenta dzīvē.
Kapsēta – labākā vieta uz pasaules?
Iedvesmu savam maģistra darbam smēlos no pieredzes, ko guvu 2022. gada vasarā, piedaloties RSU pētnieces Agitas Misānes vadītajā pētījumā "Memento mori: dzīves noslēgums, nāve un iztēlotā pēcnāve mūsdienu Latvijas iedzīvotāju dzīvespasaulē". Nolēmu veikt kvalitatīvu pētījumu kapsētās, lai izprastu dažādos attiecību veidus, kas tiek praktizēti šajā īpašajā telpā.
Manuprāt, paradokss slēpjas tajā, ka kapu apmeklētāji jūtas labi un izbauda atrašanos kapsētās. Kāds informants man teica: "Man šausmīgi patīk kapsētā!", cits kapsētu raksturoja kā labāko vietu uz pasaules. Cilvēki šajās liminālajās telpās izbauda mieru, klusumu, nododas pārdomām un pašrefleksijām, tomēr padziļinātās sarunās atklāj pieredzi, kas saistās ar zaudējumu, šķiršanos, sērām un ciešanām.
No lauka pētījuma intervijām: Kas, jūsuprāt, ir kapsēta?
- Katrīna (42)
Kapi ir tā vieta, kur puķītes nolikt. Un tāpat kā iet uz baznīcu, lai tuvāk Dievam. Te tuvāk tam cilvēkam. Tie ķermeņi jau ir izžuvuši. Bet tā doma ir tāda, ka mana mamma redz mani no augšas. Te ir tikai tā piemiņas vieta. Man gribētos teikt, ka kapos ir patīkama enerģija un miers. Un tās dvēseles un gari – viņi jau nav slikti. Gan jau, ka viņi ir. Bet es uzskatu, ka viņi ir visur.
- Aleksandrs (38)
Kapi ir, kā lai saka, interesanta vieta. Vieta, kur var pētīt vēsturi. Lasīt uzrakstus. Bet, ja mēs skatāmies kā uz vietu, kur apmeklēt mirušos tuviniekus, tad… Es teikšu tā – pirmais, kas nāk prātā, tā ir traumatiskā pieredze no krusttēva bērēm. Tāpēc man kapi asociējas ar kaut ko drausmīgi traģisku. Īsi sakot, vieta, kur nobāž līķus. Kādam varbūt tā ir baigi forša un mierpilna vieta, bet man tā nav.
- Linda (43)
Tā ir vieta, kur mēs apglabājam fizisko ķermeni un pie tā izveidojam piemiņas vietu. Pirmais vārds, kas nāk prātā, ir piemiņa. Man liekas, ka tā ir vieta, kur pabūt kopā ar to cilvēku. Kaut ko klusībā pateiktu, pateiktos vai palūgtu palīdzību.
Kapsētas ir sociālas un kultūras konstrukcijas, kas nav tikai fiziskas vietas, kur apbedīt mirstīgās atliekas, bet tajās ir meklējamas dziļākas nozīmes un jēga. Mana pētījuma mērķis ir analizēt kapsētas kā sociālas telpas, aplūkojot tās no vairākām dimensijām, pievēršot uzmanību dažādiem aspektiem un iegūstot dziļāku izpratni par dažādiem attiecību veidiem, kas tiek uzturēti kapsētās.
Starp putniem, maijpuķītēm un kukaiņiem
Mēs bieži nepievēršam uzmanību tam, kas ir acīmredzams, un necenšamies izskaidrot, kāpēc lietas un vietas uztveram tā, kā to darām. Kapsētās nozīmīga loma ir ne tikai attiecībām ar citiem cilvēkiem un mirušajiem tuviniekiem, bet arī daudzsugu attiecībām. Putni, dzīvnieki, kukaiņi, augi, sēnes un citi dzīvie organismi satiekas kapsētās, lai iesaistītos attiecībās ar cilvēku un piedalītos telpas veidošanā. Piemēram, putni un kukaiņi, kurus parasti uztveram kā nebūtisku fonu, ir svarīgi dalībnieki skaņu ainavas radīšanā. Savukārt dabas skaņas, manuprāt, ir viens no aspektiem, kas kapsētu vidi veido harmonisku un patīkamu to apmeklētājiem.
Daudzsugu etnogrāfija tiecas pārvarēt antropocentrismu un priekšplānā izvirzīt citus dzīvos organismus. Šajā kontekstā tiek apspriests augu aklums, kas tiek definēts kā "nespēja redzēt vai pamanīt augus savā apkārtnē". Tomēr, pavadot daudz laika kapsētās, es secināju, ka atšķirībā no citām telpām, kur augi tiek uzskatīti kā zaļš fons, to loma mainās attiecībā pret telpu. Kapsētās augiem ir ne vien simboliska un emocionāla nozīme, bet kapsētu apmeklētāji nereti tos saista ar pārdabiskām parādībām.
Kā piemēru var minēt situāciju, kad nejauši izsējušās maijpuķītes tiek skaidrotas ar aizgājēja gribu, jo tie ir bijuši nelaiķa mīļākie ziedi.
Citā situācijā netiek izravēts deviņvīru spēks, jo tas asociējas ar mirušā personību. Tādā veidā augi, kas citādi būtu neredzami, nonāk kapu apmeklētāju uzmanības centrā, baudot cilvēku atzinību un rūpes.
Dzīvie organismi mijiedarbojas ar vidi, ietekmē un transformē to. Augsnei, mikroorganismiem un citām dzīvības formām ir īpaša nozīme kapsētu vidē. Manuprāt, ļoti interesantas attiecības kapu apmeklētājiem veidojas ar dzīvniekiem – ne tikai tāpēc, ka, piemēram, četrkājainie draugi ir tabu kapsētās, savukārt savvaļas dzīvnieki un putni tiek vērtēti kā neatņemama ainavas daļa, bet arī tāpēc, ka nereti dzīvnieku klātbūtni cilvēki skaidro ar mirušā tuvinieka reinkarnāciju vai ar dzīvnieku un putnu starpniecību nodotu vēstījumu no viņpasaules.
Slieksnis uz citu pasauli
Sākotnēji es koncentrējos uz kapsētām kā sliekšņa telpām, kur krustojas laicīgā un garīgā pasaule, publiskā un privātā telpa, kā arī dzīvība un nāve. Kapsētās cilvēki izjūt simbolisku pietuvināšanos mirušo pasaulei, izjūt emocionālas pārmaiņas un gūst pieredzi, kas neveidojas, atrodoties citās ikdienišķās telpās. Atrodoties kapsētās, cilvēka prāts spēj aizceļot uz citu vietu un laiku.
- No lauka pētījumiem:
Vairākas dienas ir lijis un plosījies vējš. Piebraucu pie kapiem – turpat, kur vienmēr. Bet šeit ir kaut kas mainījies – mani sagaida jauna kapavieta. Vēl svaigi ziedi. Kāds ir šķērsojis tiltu no dzīvo uz mirušo pasauli un ķermenis atdusas mūža mājās. Vietu, kur pīšļi paliks uz visiem laikiem. Ķermenis, miesa... tas, ka šeit ir aprakta cilvēka taustāmā daļa, ir pats svarīgākais, kas atšķir kapus no parka, meža vai dārza. Lauka piezīmes 05.07.2023., Madara Oga-Timofejeva
Pētījuma ietvaros es pievērsu uzmanību gan cilvēku savstarpējām attiecībām, gan arī saiknei ar mirušajiem. Lai gan kapsētu apmeklētāji galvenokārt atzīst, ka apbedījuma vietas ir paredzētas piemiņas uzturēšanai, pētījuma gaitā atklājās, ka kapsētās nereti tiek risināti konflikti un nesaskaņas starp aizgājēja tuviniekiem, kā arī gluži pretēji – tā ir vieta, kas satuvina. Attiecībā uz mirušajiem jāsecina, ka savstarpējā saistība nebeidzas līdz ar cilvēka nāvi – kapsētas ir vietas, kur turpinās gan ekonomiska, gan garīga rakstura attiecības.
- No lauka pētījumiem:
ZEM ZEMES. Es ar skatienu urbjos kapu zemē un domāju par kapu apmeklētāju stāstiem. Šausmas! Kas tur varētu būt? Kaulu atliekas? Zobi, varbūt mati? Baisi! Cilvēki izjūt dabiskas bailes no miruša ķermeņa, ar ko šeit zeme klāta. Saskaņā ar informantu teikto, mēs nenākam pie mirstīgajām atliekām – pat nedomājam par to, kas zemes apslēpts. Mēs turpinām attiecības ar garu, dvēseli, cilvēka netaustāmo daļu, vienalga, kā mēs saucam un kur tas mīt – mūsu apziņā, atmiņās vai citās neizskaidrojamās dzīvības dimensijās, kuras pārsniedz mirstīgā ķermeņa robežas. Šīs attiecības ir kā saite starp pagātni un tagadni, starp cilvēku un viņa noslēpumaino iekšējo pasauli. Mēs taču neviens nedomājam par līķi. Mēs nākam, lai pieminētu cilvēku dzīves. Lai sajustu tuvību ar to cilvēku, kurš mums dzīvē ir bijis blakus. Es nenāku pie puvušas miesas un trūdošiem kauliem, es nāku pie viņiem, pie savām atmiņām par viņiem. Lauka piezīmes 06.07.2023., Madara Oga-Timofejeva
