«Zvanīt bez brīdinājuma ir nepieklājīgi». Kādēļ jaunieši izvairās no telefonsarunām, bet seniori tām dod priekšroku?

Izaugt ar mobilo telefonu vai tālruni ar griežamo ripu

Laikā, kad Kristers nāca pasaulē, mobilie telefoni Latvijā bija jau tik ierasta lieta, ka to pogas ikdienā spaidīja arī daudzi skolēni. Piemēram, šī raksta autore lieliski atceras, ka pēc ziemas  brīvlaika 2001. gada sākumā daudziem klasesbiedriem Ziemassvētkos uzdāvinātais telefons kļuva par neatņemamu aksesuāru, ar ko beidzot varēja aizpildīt īpaši tiem paredzētās kabatiņas uz mugursomas lences. Visi mainījās ar numuriem, atskaņoja zvanu melodijas un stundās slepeni pīkstināja viens otram – toreiz nevienam nenāca ne prātā, ka apmēram pēc gadsimta ceturkšņa nacionālā līmenī spriedīs par telefonu aizliegšanu skolās. Tikmēr seniori, kuriem šodien ir 60–74 gadi, toreiz bija diezgan plašā vecuma amplitūdā – apmēram no 36–50 gadiem. Viņu vidū bija gan elastīgi cilvēki, kas gatavi lēkt jaunajā tehnoloģiju vilnī, gan tādi, kuri lielāko apzinātā mūža daļu runājuši pa stacionāro telefonu un, visticamāk, numuru vairāk griezuši, nekā spieduši.

Dzīves laikā iemācītie komunikācijas veidi un spēja apgūt jaunas prasmes ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ jaunieši un seniori dod priekšroku atšķirīgai saziņai, sarunā ar LSM.lv norāda ārste-psihoterapeite Laura Valaine.

"Gados vecāki cilvēki ir apguvuši prasmi komunicēt telefoniski, un laikā, kad ienāca citas komunikācijas formas, viņiem bija grūtāk apgūt jaunas prasmes kaut vai neirofizioloģisku procesu dēļ

– pārveidot esošos ieradumus lielākā vecumā ir sarežģītāk nekā jaunākā vecumā. Savukārt gados jauniem cilvēkiem saziņa sarakstoties ir bijusi klātesoša pieaugot, un ir bijusi iespēja izvēlēties – zvanīt vai rakstīt," norādīja Valaine.

Augustā veiktā aptauja saziņas paradumos paaudžu vidū iezīmē krasas atšķirības – vecumā no 60 līdz 74 gadiem priekšroku telefonzvaniem dod 74% iedzīvotāju, bet vecuma grupā no 18 līdz 29 labprāt zvana vien piektdaļa aptaujāto. Tikmēr sarakstīties vēlas 64% jauniešu, kamēr senioru vidū šis saziņas veids būs pirmā izvēle tikai 15% aptaujāto.  

 

 

Šādu tendenci apliecina arī mobilo sakaru operators "Bite Latvija". Saskaņā ar uzņēmuma datiem klienti vecumā no 18 līdz 29 gadiem vidēji mēnesī sarunām pa telefonu velta 279 minūtes, patērē ap 50 GB mobilā interneta un izsūta 24 īsziņas, LSM.lv norādīja uzņēmuma pārstāve Una Ahuna-Ozola. Savukārt klienti vecumā no 60 līdz 74 gadiem telefona sarunām velta daudz vairāk laika – vidēji 534 minūtes, nosūta 11 īsziņas un patērē ievērojami mazāk mobilā interneta – 10 GB. Jāņem vērā, ka šie dati neatklāj, kādam komunikācijas veidam klienti dod priekšroku dažādās saziņas vietnēs, kuras izmanto ar interneta starpniecību. Mobilo sakaru operatori "LMT" un "Tele2" LSM.lv norādīja, ka šādus datus neapkopo.

Labāk sazvanīties, nekā rakstīt turpu šurpu

Lai gan jaunieši un seniori katrs dod priekšroku atšķirīgam saziņas veidam, savu izvēli abi skaidro ar ātrumu. Proti, LSM.lv aptaujātie jaunieši norāda, ka sarakstīties viņiem ir ātrāk, tāpat saka seniori – viņiem tieši sazvanīšanās aizņem īsāku laiku. Tātad gan jaunieši, gan seniori vēlas saziņai tērēt mazāk laika, taču atšķiras veids, kas viņiem padodas ātrāk.

"Man ir tāda problēma, ka grūti saskatīt rakstīto.

Sarunā arī var konkrētāk visu izrunāt, nav jāsarakstās šurpu turpu. Sarakstīšanās ir pārāk ilgs process, kamēr nonāk pie kopsaucēja," uzskata Inta (64).

Līdzīgu viedokli pauž Valdis (67), kurš ikdienā sazvanās un sarakstās "pusi uz pusi". Sarunai viņš dod priekšroku tad, ja vēlas uzzināt ko vairāk: "Piemēram, tikko man vedekla atsūtīja "WhatsApp" bildi ar mazmeitu, ka viņa ieguvusi pirmo vietu keramikas konkursā. Gribēju izdabūt ko vairāk, noskaidrot, kas un kā, tad zvanīju. Bet, ja vajag ko īsi un lakoniski, tad uzrakstu."

Arī Megijai (26) saziņā ir svarīga laika ekonomija, tāpēc viņa dod priekšroku sarakstei: "Rakstot ziņu, es varu precīzi un kodolīgi izteikt savas domas, izvairoties no garām sarunām, kas bieži vien aizņem vairāk laika nekā nepieciešams." Tikmēr Dzintra (62) rakstīšanu uzskata par laikietilpīgāku, jo viņai jāpievērš uzmanība pareizrakstībai, kas patērē daudz laika.

Ne vienmēr izlasa to, kas rakstīts

Tas, kam katrs pievērš uzmanību rakstiskā saziņā, var būt atšķirīgi, norāda ārste-psihoterapeite Valaine: "Sazinoties rakstiski, sava nozīme ir rakstības stilam un tam, ko mēs saistām ar cieņpilnu rakstību – uzrunas, pieturzīmju un lielo sākumburtu lietojums. Kādam tas ir būtiski, savukārt kādam nē. Tāpat kādam ir nozīmīgi, cik ātri cilvēks atbild uz ziņām, kāds cits skatās, vai ziņa ir izlasīta, vai tomēr cilvēks ir bijis lietotnē, bet ziņu nav izlasījis."

Tāpat ziņas saņēmējs var izlasīt to, ko otrs nemaz nav domājis.

"Reizēm ziņas valodā ir jūtama emocionāla nokrāsa, reizēm mēs "ieprojicējam" to, ko neapzināti paši jūtam. Bieži mūsu interpretāciju ietekmē neapzinātās gaidas un grūtības skaidri nodefinēt vai pārjautāt. Lielākās problēmas sākas tad, ja nevis uztveram, ka tas, kā es par šo ziņu jūtos, ir mana interpretācija (attiecīgi, ja tā ir, tad varbūt es kļūdos un otrs to ir domājis citādāk), bet gan, ka mana interpretācija ir patiesība un otrs tā noteikti domā," stāsta Valaine, uzsverot, ka otra teikto iespējams interpretēt citādi ne tikai rakstiskā saziņā, bet arī sarunās. "Izpētīts, ka tiešajā komunikācijā no tā, kā mēs uztveram otru, vārdiem ir nozīme tikai 7%. Pārējos 93% veido vārdos neietērptais vēstījums – 38% ir veids, kā vārdi tiek pateikti, un 55% neverbālajai valodai," skaidro ārste-psihoterapeite.  

Zvanīt bez brīdinājuma – nepieklājīgi

Ēriks (18) piekrīt senioru paustajam, ka ar vienu telefonzvanu var atrisināt to, kam var būt nepieciešamas neskaitāmas ziņas, bet ir būtiski, ar ko jāsazinās: "Ja tas ir kāds pakalpojuma sniedzējs – mierīgi, jo atrodies tajā pozīcijā, kur cilvēkam nav būtiski, kas tu esi. Viņam ir uzdevums atbildēt, palīdzēt tev." Ja Ērikam paredzēta kāda oficiāla saziņa, viņš izvēlas rakstīt, jo tas dod iespēju piedomāt pie sava vēstījuma un valodas stila. "Kas noteikti ietekmēs saņēmēja attieksmi pret tevi," spriež jaunietis.

Ēriks uzskata, ka ir nepieklājīgi bez brīdinājuma zvanīt nepazīstamam cilvēkam, no kura viņam kaut ko vajag:

"Pieklājīgāk būtu pirms tam "uzsist" ziņu par to, kas esi, par ko vēlies runāt, un sarunāt ērtu laiku telefona sarunai."

Par otra privātās telpas cienīšanu, "neielaužoties" tajā ar zvanu, runā arī citi LSM.lv aptaujātie jaunieši. Megija uzsver, ka cilvēks, kam viņa nosūtījusi ziņu, uz to var atbildēt sev ērtā brīdī, nepārtraucot darbus: "Man nav jāuztraucas, vai es viņu netraucēšu sapulces, treniņa, bērna diendusas laikā vai kādā citā sarunai nepiemērotā brīdī. Turklāt sarakste ir diskrētāka – es varu nosūtīt ziņu, arī atrodoties publiskās vietās, bet apkārtējie nebūs informēti, par ko es sarunājos."

Neviens no LSM.lv uzrunātajiem senioriem neminēja, ka viņu ieskatā negaidīti saņemts vai veikts zvans pārkāpj otra privātās telpas robežas. Vienīgais, par ko varētu būt jāuztraucas, ir telefonkrāpnieki, uzskata Dzintra: "Es mēģinu viņus atpazīt. Ir bijis, kad zvana krāpnieki, bet tad saku: "Piedodiet!" un sarunu neturpinu."

Kad sazvanīšanās ir milzu stress

Dinamisks dzīves ritms un otra privātās telpas cienīšana nav vienīgie iemesli, kādēļ jaunieši dod priekšroku sarakstei. Sazvanīšanās mēdz sagādāt raizes, īpaši, ja jārunā ar nepazīstamu cilvēku. Pusi no jauniešiem satrauc doma, ka būs jāsazvanās ar svešinieku, savukārt 14% raizes rada telefonsaruna ar jebkuru cilvēku, liecina aptauja. Tikmēr no aptaujātajiem senioriem uztraukums par telefonsarunu ar svešinieku ir 16%, savukārt par zvanu vispār bažījas 4%.

 

 

"Godīgi sakot, sazvanīšanās man rada mazu stresu. Ir bail ko sajaukt vai pateikt nepareizi. Manuprāt, sarakstīšanās noņem atbildības sajūtu, dod laiku apdomāties un samazina iespēju kļūdīties," atklāts ir Kristers (19).

Arī ārste-psihoterapeite Valaine savā darbā ir novērojusi, ka gados jaunāki cilvēki biežāk izvairās no zvaniem:

"Kā biežākos apzinātos iemeslus pacienti min sajūtu, ka nezinās, ko atbildēt, trauksmi par "sastingšanu" un nespēju noformulēt savu vajadzību, bailes no otra cilvēka dusmām, kritikas vai nosodījuma." Tāpat telefonsarunu laikā dažkārt rodas satraukums par kontroles zaudēšanu: "Cilvēkiem ir izjūta, ka klātienē ir vieglāk "nolasīt" otra emocionālo noskaņojumu un attiecīgi vieglāk sagatavoties agresīvai reakcijai un sevis aizstāvēšanai, ja būs nepieciešamība. To ir grūti nokontrolēt telefona sarunā, jo dzirdama ir tikai balss un nav iespēja saprast cilvēka "patieso" noskaņojumu, attieksmi." Attiecīgi sarakstē cilvēki var skaidrāk noformulēt domu, tā sniedz lielāku kontroles izjūtu un pārliecību, ka ziņu nodos korekti: "Kā arī lielāka iespēja "neļaut" sarunai aizplūst nevēlamā virzienā. Tātad cilvēkiem ar sociālo trauksmi sarakste sniedz emocionālas drošības sajūtu."

Vienlaikus Valaine uzsver, ka nevēlas pretnostatīt jaunus un gados vecus cilvēkus, sakot, ka vieniem ir sociālā trauksme, bet otriem nav: "Te jāņem vērā sociāli-kulturālais konteksts – gados vecākiem cilvēkiem agrīnā vecumā šāda tehnoloģija nebija pieejama un viņi ir pieraduši lietot tikai vienu formu."  

Zvans pret vientulību

Par iemesliem dažādām saziņas formām pētnieki runā jau vairākus gadu desmitus – pasaulē šī tēma nav jauna, uzsver Valaine. Ja vienam saziņas formas izvēli var ietekmēt sociālā trauksme, tad citiem – vientulība, kuras gadījumā zvans, tieši otrādi, var šķist pievilcīgāks.

"Izpētīts, ka cilvēki, kuri jūtas vientuļi, zvanu izjūt kā personīgāku, siltāku komunikāciju, savukārt saraksti ­– kā aukstāku komunikācijas formu. Attiecīgi tie cilvēki, kas jūtas vientuļi, biežāk izvēlas zvanīt, savukārt tie cilvēki, kuriem ir sociālā trauksme – rakstīt. Ņemot vērā, ka vientulības izjūta gados vecākiem cilvēkiem ir ārkārtīgi izplatīta, tas varētu skaidrot augsto komunikācijas līmeni sazvanoties (papildus tam, ka tas ir arī iemācītais veids)," skaidro Valaine.

 

To, ka saruna ir cilvēciski siltāka saziņas forma, sarunā ar LSM.lv akcentē arī Dzintra (62): "Tas ir sirsnīgāk. Sarunāšanās nesanāk tik ātra, reizēm vienkārši gribas pakomunicēt ar cilvēku, tas rada patīkamu sajūtu."

Runāt pa telefonu var iemācīties

Ārste-psihoterapeite Valaine uzsver, ka būtisks ir iemesls, kādēļ cilvēks dod priekšroku noteiktam saziņas veidam – proti, tas notiek praktiskas ērtības vai izvairīšanās dēļ: "Ja cilvēks izvēlas noteiktu komunikācijas veidu ne tādēļ, ka tas ir ātrāks, efektīvāks, patīkamāks vai kā citādi viņa vajadzībām atbilstošs, bet gan kā izvaires mehānismu sociālās trauksmes dēļ, būtiski risināt sociālo trauksmi." Vailaine skaidro, ka sociālā trauksme rodas attiecībās, kad agrīni un vairākkārt cilvēks ir pieredzējis, ka uz viņu pārmērīgi dusmojas, kritizē, pārmet. Tādējādi nevar iegūt pārliecību, ka var par sevi iestāties, un tiek ietekmēts pašvērtējums. 

Ja problēmu nerisina, veidojas apburtais loks, kad izvairās no telefonsarunām,

jo tas sagādā trauksmi, un, kad nepraktizēšanas dēļ ir kādas neveiksmīgas sarunas, tad tajā saredz apstiprinājumu kļūdainajai pārliecībai ("Jā, redz, tā ir! Es taču neprotu runāt!"), nevis cēloņsakarību ("Jā, es neesmu daudz sazvanījies, tādēļ neprotu formulēt domas. Tagad mēģināšu to iemācīties, vairāk zvanot.")

To, ka satraukums par sazvanīšanos var mazināties, savā pieredzē novērojusi arī Megija (26): "Nepatika runāt pa telefonu ar svešiniekiem man bija izteiktāka pusaudžu gados. Ar gadiem sazvanīšanās kļūst vienkāršāka, dabiskāka un sagādā mazāk raižu."

Ģimenes čats – vieta, kur sastopas paaudzes

Savus ierobežojumus rada gan izvairīšanās no telefonzvaniem, gan sarakstes. Piemēram, ja vecāki cilvēki dažādu iemeslu dēļ izvairās no rakstiskas komunikācijas, tas var veicināt digitālo plaisu paaudžu vidū. Mūsdienu tehnoloģijas te sper soli pretī, jo viedtālruņa ekrāni ir kļuvuši lielāki un līdz ar to labāk saskatāmi, LSM.lv norāda tehnoloģiju apskatnieks Artis Ozoliņš.

"Pēdējo 10 gadu laikā standarta viedtālrunis ir audzis vismaz par 2 collām.  Ja agrāk normāls viedtālrunis bija aptuveni 5 collas, tad tagad – līdz 7 collām. Tas nozīmē, ka telefonam ir lielāks ekrāns, kur visu var saskatīt, kas īpaši svarīgi ir senioriem," uzsver Ozoliņš. Tāpat telefonu iestatījumos mūsdienās var palielināt teksta un attēla izmēru: "Mans tētis to ļoti izmanto un tikai tāpēc sācis rakstīt "WhatsApp", jo beidzot var normāli kaut ko saskatīt."

Vienlaikus nevar apgalvot, ka tehnoloģiju ražotāji savā piedāvājumā koncentrētos tikai uz rakstiskas saziņas veicināšanu – ievieš gan uzlabojumus, kas atvieglo rakstīšanu, gan tādus, kas padara ērtāku sazvanīšanos, piemēram, apkārtējās vides trokšņu slāpēšana.

Nākotnē, visticamāk, arī izzudīs tas, ko šobrīd saprot ar jēdzienu senioru telefons jeb tālruņi ar podziņām, paredz Ozoliņš:

"Ja noliek blakus lētāko viedtālruni un podziņtelefonu, kas maksā ap 100 un 50 eiro, tad sāc domāt, ka varbūt piemaksā nedaudz un iegūsti lielāku vērtību, jo viedtālrunim ir kamera, krāsains un gaišāks ekrāns. Domāju, ka vienā brīdī podziņtelefoni pazudīs no tirgus. Arī paaudzes, kas novecos, būs pieradušas pie viedtālruņiem ar lieliem ekrāniem."

Paaudžu tuvināšanos veicina arī grupu čati, spriež Ozoliņš. Tā ir kļuvusi par vietu, kur satikties gan rakstītājiem, gan zvanītājiem jeb šajā gadījumā – klusējošajiem ziņu lasītājiem. "Grupu čati ir izmainījuši to, kā komunicē darba vietās un arī ģimenēs. Vismaz manā un dzīvesbiedres ģimenēs ir populāri grupu čati. Piemēram, mans tētis nav aktīvi iekļauts saziņā, bet viņš redz bildes, ko sūta, viņš lasa saraksti, retu reizi varbūt atbild ar vienu diviem vārdiem," norāda Ozoliņš.

Senioram saruna ir vērtīgāka

Ir arī objektīvi fiziski ierobežojumi, kādēļ cilvēki gados var izvairīties no sarakstīšanās, proti, roku veiklība un redze. "Nav pat jābūt lielām izmaiņām motorikā, roku trīcei, lai būtu grūti trāpīt uz burta. Vienkārši tēmē pirkstu vienā vietā, un tas trāpa blakus," LSM.lv norādīja gerontologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Zaļkalns. Šīs problēmas risināšanai viņš iesaka izmantot skārienjūtīgajiem ekrāniem paredzētās pildspalvas ar mīkstu uzgali, ar ko var trāpīt pa vajadzīgajiem burtiem. Tiesa, tādas pildspalvas noderēs ļaudīm, kuriem nav lielu redzes traucējumu. "Ne visiem senioriem ir naudiņa, lai nomainītu atbilstoša stipruma brilles. Tāpat var būt katarakta un glaukoma – ar novecošanu saistītas slimības, kas ļoti ierobežo redzi. Ja rakstu, man jāredz, ko esmu uzrakstījis.

Ja sāk kļūdīties, tad cilvēks var kļūt nervozs un met kaktā telefonu, kurš ne pie kā nav vainīgs," norāda profesors.

Vienlaicīga rakstīšana un lasīšana prasa daudz lielāku koncentrēšanos nekā runāšana, uzsver Zaļkalns: "Arī runājot vecāka gada gājuma cilvēki ne vienmēr uzreiz var trāpīt desmitniekā –  reizēm runā apkārt un riņķī, aizmirst kādu vārdu, ko negrib atzīt. Piekļūt kodolam ir grūti. Rakstot tas ir vēl grūtāk."

Saruna senioriem var būt ne tikai vienkāršāka, bet arī daudz vērtīgāka: "Ja seniori cieš no sociālo kontaktu deficīta, tad kvalitātei komunikācijā ir ārkārtīgi liela nozīme. Saruna ir neskaitāmas reizes kvalitatīvāka nekā lasīts vai rakstīts vārds." Tas nozīmē, ka jauniešiem saziņā ar tuviniekiem senioriem vēlams spert soli pretī un sazvanīties, jo sarunas biedram tas var nozīmēt daudz vairāk par vienkāršu ērtību.