Nezinām, kāpēc sapņojam
"Mēs zinām diezgan daudz par to, kā mēs sapņojam: kas notiek mūsu smadzenēs, kādi signāli un kur tiek pārvadīti, un ir arī ļoti daudz teoriju par to, kā tas notiek, bet īstenībā
jautājums, kāpēc mēs sapņojam, joprojām nav atbildēts," norādīja Bērziņa.
Gan psiholoģijā, gan neiroloģijā, gan bioloģijā pastāv ļoti daudz teoriju, bet pavisam skaidras atbildes uz jautājumu, kāpēc mēs sapņojam un kāds ir sapņu mērķis, joprojām nav.
Krone piekrita un norādīja: "Šobrīd katrs mēģina pienest kaut kādu neatklātu vai neizrunātu aspektu, bet teikt, ka tas notiek tāpēc vai tāpēc, vēl mēs nevaram. Katra zinātne vai katra terapijas pieeja vienkārši uz to skatās pa savam. Līdz ar to sanāk, ka tā ir tāda sadrumstalota puzle. Mēs nevaram salikt vienu bildi. Es domāju, ka varbūt tā ir sava mistērija, kas ir ap sapņiem, un varbūt nemaz viss līdz galam nav jāuzzina."
Dabiski ieprogrammēts sapņus aizmirst
Tas, ka par sapņošanas iemesliem un arī pašu procesu nezinām pietiekami daudz, ir skaidrojams visai vienkārši – to ir ļoti grūti izpētīt. Ir cilvēki, kas sapņus atceras salīdzinoši skaidri, bet lielākā daļa tos neatceras vispār vai aizmirst pirmajās minūtēs pēc pamošanās.
"Pat ja mēs cilvēku ievietojam kaut kādā laboratorijā un viņš guļ ar visiem vajadzīgajiem aparātiem, vienalga mums nav garantijas, ka viņš konkrētajā naktī redzēs sapni.
Turklāt dabiskā amnēzija, kas praktiski visiem rodas pēc nakts, nosaka to, ka mēs minūšu laikā, sekunžu laikā aizmirstam sapņus," norādīja Bērziņa.
Pēdējos gados zināms progress sasniegts, pētot tā saucamos lucid dreams jeb apzinātos/nomoda sapņus, kuru laikā cilvēks apzinās, ka konkrētajā brīdī sapņo.
"Tas ir virziens, ko mēģina pētīt, jo šo sapņu gadījumā daži cilvēki var pētniekam signalizēt ar acu kustībām, ka viņi tagad sapņo. Tad viņiem ir arī noteiktas metodes, kā viņi mēģina to sapni atcerēties. Šis ir jauns virziens, kas, iespējams, sniegs mums vairāk atbilžu par to, kā tas viss notiek," stāstīja Bērziņa.
Ko mēs zinām?
Tas, kas ir izpētīts, ir smadzeņu darbība miega un tostarp arī sapņošanas laikā.
"Mēs zinām, kuri smadzeņu reģioni aktivējas un ar ko tie ir saistīti. Piemēram, limbiskā sistēma – ar ļoti emocionāliem sapņiem, pakauša daiva – ar redzes centriem. Jo pēc būtības miegs ir apziņas stāvoklis, ko mēs pieredzam naktī, kad esam sensori un motori deprivēti," skaidroja psihiatre.
Proti, nekāda informācija no ārējās vides mums nepienāk, sapņu procesi tiek uzsākti un vadīti no iekšpuses – mūsu smadzenēm.
"Līdz ar to šis ir veids, kā mēs sapņus varam pētīt, piemēram, ar pozitronu emisijas tomogrāfiju vai funkcionālo magnētisko rezonansi. Tur ir ko darīt, ir ko pētīt, vienīgi par sapņu saturu mēs neko nevarēsim šādi pateikt. Mēs nezināsim, vai tur mošķis dzenas pakaļ, vai kas tur notiek," skaidroja Bērziņa.
Vienlaikus ir gadījumi, kad arī ārējās vides faktori ietekmē sapņošanas procesu, kad kādas smaržas vai skaņas nonāk arī mūsu sapnī. Cilvēki reizēm stāsta, ka sapnī redzējuši modinātāju, kas skan, vai brokastis, kas arī reālajā dzīvē blakus istabā jau tiek gatavotas.
"Bet tie parasti ir retāki gadījumi, parasti mēs esam atslēgti no ārējās vides, jo smadzenes strādā citādāk un fokusējas uz to, kas notiek mūsu iekšienē," norādīja ārste.
Tāpat zinātnieki izpētījuši, ka cilvēki sapņo ne tikai ātro acu kustību jeb REM fāzē, kā tas bieži tiek pieņemts, bet arī citās miega fāzēs, gan virspusējā dziļajā miegā, gan dziļā miega fāzē, taču ir nianses. "Virspusējā dziļajā miegā sapņi ir tādi fragmentēti, kā atsevišķas bildītes, tie nav emocionāli piesātināti, tajos nav nekāda stāsta, kas vītos cauri sapnim kā REM miegā," skaidroja Bērziņa.
Savukārt N1 fāzē jeb periodā, kolīdz cilvēks tik tikko iemieg, var rasties sajūtas, ka viņš krīt, peld, griežas vai pat smok. Tās zinātnieki dēvē par hipnagogajām halucinācijām (Hypnagogic hallucinations), nevis sapņiem.
"Tās ir hipnagogās halucinācijas – vēl pirms miega. Tajās arī var rādīties kaut kādas bildītes, kas ir mazāk savstarpēji saistītas, un parasti par to, kas ir apkārt. Vispār ir tāda teorija un pieņēmums, ka sapņi pēc būtības ir halucinācijas," norādīja Bērziņa.
Cita teorija to, kas un kāpēc parādās cilvēku sapņos, skaidro ar cilvēka smadzeņu mēģinājumu apstrādāt informāciju, kas uzkrāta dienas vai iepriekšējo dienu un nedēļu gaitā. Kā psihes mēģinājums mums palīdzēt.
"Ir daudzi pētījumi, kas rāda – ja ir ieildzis stress, ko sauc par posttraumatisko stresu, cilvēkam rādās vairāk murgu. Arī trauksmei un depresijai raksturīgi intensīvāki un smagāki sapņi. Ja šādi sapņi parādās bieži un intensīvi, būtu vērts aiziet pakonsultēties, kas tad ar manu emocionālo sistēmu notiek, kāpēc es tik daudz redzu tādus intensīvus un emocionāli piesātinātus sapņus," ieteica Krone.
