Antibiotiku rezistence ir izplatīta tendence pasaulē – brīžos, kad tiešām nepieciešama antibiotiku terapija, tā var nestrādāt, tāpēc mediķi un zinātnieki meklē citas metodes, kā izārstēt infekciju slimības. Viens no risinājumiem jau šobrīd sāk veiksmīgi darboties terapijā arī tepat Latvijā – Rīgas Stradiņa universitātē antibiotiku rezistences gadījumos sāk izmantot bakteriofāgu terapiju.
Vienkāršojot – bakteriofāgi ir vīrusi, kas uzbrūk baktērijām cilvēku ķermenī. Izšķir divus to veidus: ir mērenie jeb lizogēnie bakteriofāgi, kas baktērijās ienes kādu jaunu īpašību, padara baktērijas spēcīgas, kas var ierosināt ļoti nopietnas slimības. Un ir lītiskie vīrusi, kas izdara pretējo – baktērijas iznīcina.
"Mēs nerunājam par vīrusiem, kuri varētu kaut kādā veidā ietekmēt cilvēka vai dzīvnieka šūnas, bet tieši tikai baktēriju šūnas, un tā ir viņu unikalitāte," uzsvēra Rācenis.
"Lītiskie bakteriofāgi iekļūst baktērijās, izmanto baktēriju kā vietu, kur varētu savairoties, un pēc tam pārplēš to baktēriju uz pusēm un aiziet uz nākamo. Līdz ar to tas rezultējas ar to, ka mēs iegūstam jaunus bakteriofāgus, bet pašas baktērijas aiziet bojā. Šie ir tie, kurus mēs uzskatām par labajiem bakteriofāgiem," viņš skaidroja.
Turklāt zinātnieki ir droši par to, ka, lai gan mērenie bakteriofāgi var kļūt par lītiskajiem jeb labajiem, lītiskie nekad nekļūs par mērenajiem. Tas sniedz drošību izmantot lītiskos bakteriofāgus terapijā, lai cīnītos ar dažādām infekcijām. Pēc tam, kad baktērijas ir iznīcinātas, bakteriofāgi aiziet bojā.
"Vienlaikus bakteriofāgu pluss un reizē arī mīnuss ir tāds, ka tie ir ļoti specifiski.
Tātad vienai konkrētai baktērijai nederēs jebkurš bakteriofāgs, būs konkrēts bakteriofāgs, kas mums jāizmanto. Otrs ir tas, ka ne vienmēr tas varēs iznīcināt šo baktēriju, un vēl ir šī ģeogrāfiskā atšķirība – tie bakteriofāgi, kas strādā Latvijā, iespējams, nestrādās Francijā vai Amerikā," atklāja Rācenis.
Turklāt bakteriofāgu ražošana medicīniskiem nolūkiem ir ārkārtīgi sarežģīts un dārgs process, kas balstās uz bakteriofāgu kolekciju, kurā šie bakteriofāgi ir labi aprakstīti, izpētīti, ir zināms viss to ģenētiskais materiāls. Tikai tad, kad kad ir pieejama visa informācija, tas tiek uzskatīts par potenciālu bakteriofāgu, ko var lietot terapijā.
"Tālāk skatās, kā tas mijiedarbojas jau ar patogēnām baktērijām, kas ir reālas, kas izraisa slimības. Tad jāskatās ir arī bakteriofāga stabilitāte, mums nederēs tāds, kurš ledusskapī aizies bojā dienas laikā, to mēs nevarēsim izmantot," stāstīja Rācenis.
Kad visi kritēriji ir izpildīti, bakteriofāgu ņem ārā no biobankas jeb tādas kā bakteriofāgu bibliotēkas un jau speciālās laboratorijās atbilstoši neskaitāmām prasībām tiek uzsākta bakteriofāgu ražošana. Lielākās ražotnes ir Belģijā, Polijā.
Lielās sarežģītības dēļ mūsdienās tā joprojām ir eksperimentāla terapija – terapija, ko izmantot, kad nekas cits vairs nestrādā.
"Gadījumos, kad ir vai nu milzīga antibakteriālā rezistence, vai arī, dodot antibiotikas, var panākt ļoti smagas, iepriekš zināmas blakusparādības un vairāk šīs antibiotikas nevar dot.
Līdz ar to terapija ir bāzēta uz faktiski jebkuru infekciju, kuru nevaram izārstēt ar antibiotikām," skaidroja Rācenis.
"Vienlaikus ir ļoti strikti noteikumi, kā mēs tos bakteriofāgus dodam, – tā ir sarežģīta terapija. Es personīgi kā bakteriofāgu terapijas veicējs Latvijā negribētu, ka mums tie tiktu izmantoti pa labi, pa kreisi, jo tad būtu daudz gadījumu, kuros cilvēki teiks, ka tie nestrādā, bet realitātē tie nestrādā tāpēc, ka tiek nepareizi izmantoti," viņš uzsvēra.
