Bērns pārmērīgi aizraujas ar viedierīcēm. Kā atpazīt robežu?

“No rīta pieceļos, paskatos, kas ir jādara, izdaru. Un tad spēlēju ar draugiem spēles. Kad es gāju skolā, tad es nespēlēju tik daudz, jo tikai kādos divos trijos biju mājās,” stāsta Jurģis.

Jurģa mamma Laura atzīst, ka ir daudz grūtāk, kad bērns neiet skolā, jo tad dēls līdz diviem trijiem dienā bija nodarbināts: “Tagad es mājās strādāju un varu it kā ātrāk viņam pievērsties, bet tomēr tad viņam sanāca mazāk tās stundas pie datora. Tagad viņš kā deviņos apsēžas, tā reizē ar mani sešos beidz. Tas nozīmē – tāda darba diena pie datora.”

Nozīmīgu bērnu un jauniešu ekrāna laika pieaugumu pēdējā gada laikā uzrāda arī valstīs, kur veikti plašāki pētījumi. Piemēram, Itālijā vairāk nekā trīs reizes audzis to pusaudžu skaits, kuri tiešsaistē uzturas faktiski visu savu nomoda laiku.

Vienlaikus vēl pirms pandēmijas veiktajā skolēnu paradumu pētījumā secināts, ka trešajai daļai 15 gadīgu Latvijas jauniešu ir augsts sociālo mediju vai datorspēļu atkarības risks.

“Ņemot vērā, ka nu gandrīz katram jaunietim ir pieejamas viedierīces, kaut kādā ziņā katrs ir riska grupā, bet, protams, jābūt gana daudz priekšnosacījumiem, lai tiešām tā kļūtu par problemātisku lietošanu. Daudz mazākai jauniešu grupai ir tādi priekšnosacījumi,” skaidroja psihologs, Pusaudžu resursu centra programmu vadītājs Emīls Ūdris.

Nomāktība, trauksme un depresīvs noskaņojums – jauniešiem ar šādām grūtībām ir augstāks atkarības risks. Tā vietā, lai risinātu problēmu, pusaudzis mēdz patverties virtuālajā pasaulē.

Pusaudžu resursu centrs ir vieta, kur saņemt bezmaksas atbalstu pusaudžiem ar psihoemocionālām grūtībām. Pārmērīga viedierīču lietošana ir viena no izplatītākajām centra klientu grūtībām.

“Protams, ka absolūti lielākajai daļai bērnu un jauniešu, kuru vecāki atnāk ar sūdzību, ka viņiem ir datoratkarība, viņiem nav atkarības. Bet šajā gadījumā mēs runājam par pārmērīgu vai problemātisku ierīces lietošanu. Un šeit diezgan sarežģīti ir definēt kaut kādu laika kritēriju,” psihiatrs, Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs.

Cik daudz laika pie datora pusaudzim ir par daudz – diemžēl atbildes uz šo jautājumu nav.

Vairāk laika pie ekrāniem savā ziņā kļūst par normu. Tomēr ir citas pazīmes pusaudža pašsajūtā un uzvedībā, kam jāpievērš uzmanība.

“Viņš varbūt ikdienā sāk izvairīties no kaut kādām higiēnas aktivitātēm. Viņš varbūt izvairās no ēšanas un citām lietām. Viņš arī sāk nepildīt skolas darbus varbūt tik daudz. Un viņu pārņem datora lietošana. Ja viņš nelieto datoru vai citas viedierīces, viņš kļūst aizkaitināms, dusmīgs un viņš grib tās lietot. Varbūt pieaug tolerance, kad sākotnēji gribas mazāk un tad atkal gribas pēc laiciņa sākt lietot arvien vairāk un vairāk, un nepietiek ar to pašu daudzumu, kas bija iepriekš,” skaidroja psihologs Ūdris.

Ģimene, skolas vide un brīvais laiks – ja kādā no šīm jomām pusaudzim nesokas, tas var būt signāls, ka jāpārskata arī viedierīču lietošanas paradumi. Būtiski – vai jaunietim ir intereses un aktivitātes arī ārpus ekrāniem.

“Pirmais, ko es mēģinu noskaidrot no vecākiem, ir – kādas ir alternatīvas, ko citu bērns reāli varētu darīt tai laikā, kad viņš patērē ekrānu. Un, ja šo jautājumu uzdod un paanalizē situāciju, tad ļoti bieži izrādās, ka reālu alternatīvu nemaz nav,” atzina psihiatrs Bezborodovs.

Vācija dzīvojošā Kristīne, kura audzina divas sākumskolas vecuma meitas, uzskata, ka bērns vienmēr drīzāk gribēs sēdēt pie datora, telefona vai televizora, nevis iet ārā sportot vai pastaigā: “Tāpēc mēs mēģinām nedaudz visu to vadīt un nodarboties arī ar citām lietām, lai atkarība nerastos un lai būtu vairāk visādu iespēju, lai var nodarboties arī ar citām lietām.”

Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem lasiet LSM.lv garstāstā “Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai”!