Britu antropologi pavadīja vairāk nekā gadu, dokumentējot viedtālruņu lietošanas paradumus deviņās pasaules valstīs, tostarp Īrijā un Kamerūnā Centrālāfrikas krastos. Pētījumā atklājies, ka viedtālruņu lietotāji ir kļuvuši par sava veida "gliemežiem, kas savas mājas nēsā savās kabatās". Turklāt cilvēki labprātāk izvēlas nozust šīs ierīces ekrānā, nereti ignorējot draugus un ģimeni.
"Viedtālrunis vairs nav tikai ierīce, ko ikdienā lietojam, – tas kļuvis par vietu, kur mēs dzīvojam," britu ziņu portālam "The Guardian" norādīja pētījuma vadītājs, profesors Daniels Millers. "Par cilvēku savstarpējo attiecību daļu kļuvusi situācija, ka jebkurā brīdī – maltītes, satikšanās vai kādas citas kopīgas nodarbes laikā – cilvēks, ar ko esat kopā, var vienkārši "pazust", jo ir "devies mājās" – savā viedtālrunī," skaidroja profesors.
Šo fenomenu antropologs nodēvēja par "klātbūtnes nāvi", ar to apzīmējot arī vilšanos, neapmierinātību un aizvainojumu, ko šāda cilvēku izturēšanās var izraisīt.
Par "viedtālruņa sirdi" pētnieki dēvē saziņas lietotnes, piemēram, "WhatsApp". "Šīs lietotnes ir platformas, kur tuvinieki satiekas, lai "rūpētos" par vecāka gadagājuma cilvēkiem, lepnie vecāki sūta bezgalīgi daudz savu mazuļu fotogrāfiju un aizceļojušie var sazināties ar dzimtenē palikušajiem; tas ir arī veids, kā joprojām būt vecvecākiem, atrodoties citā valstī," sacīja Daniels Millers.
Antropologi šoreiz īpaši koncentrējās uz pusmūžu sasniegušo cilvēku viedtālruņa lietošanas paradumiem, lai tādējādi iegūtu daudzpusīgākus rezultātus. Un, pat neraugoties uz šo aspektu, atklājies, ka viedtālrunis visā pasaulē kļuvis par pirmās nepieciešamības preci.
"Ņemot vērā laiku, ko pavadām viedtālrunī, tas varētu būt pirmais objekts, kas konkurē ar konceptu "mājas" (un, iespējams, arī "darbavieta")," norādīja antropologs. Viņš skaidroja, ka ar viedtālruni kabatā cilvēks vienmēr jūtas "mājās". Pētnieki gan uzsvēra, ka šīs "mājas" nebūt nav vieta atelpai, jo nepārtrauktā saziņa ar darba kolēģiem vai draugiem nemitīgi rada iespēju tapt iztraucētam.
