Java savā promocijas darbā jau izveidojis purva hidroloģisko modeli, kurā pētīja, kā varētu novērst cilvēku darbības negatīvās sekas, vēl pirms tās ir radušās, eksperimentējot nevis dabā, bet digitāli, proti, imitējošajā modelī.
Šādu pieeju varētu izmantot arī lauksaimniecībā, jo, lai gan lauksaimniecība ir viena no lielākajām nozarēm Latvijā, tajā joprojām dominē tādi lauki, kuri tiek apsaimniekoti ar intensīvās jeb klasiskās lauksaimniecības tehnoloģijām, vērtēja Java.
"Lauksaimniecība jau maziem solīšiem iet pareizajā virzienā, tiek izmantoti precīzās lauksaimniecības principi, – arvien vairāk lauksaimniecības zemēs tiek uzstādīti sensori, kas, piemēram, mēra minerālmēslu līmeni, tiek uzstādīti sensori arī uz miglošanas iekārtām," viņš norādīja.
Šādi sensori, kas palīdz regulēt, piemēram, lai pesticīdi tiktu izsmidzināti tikai tajās vietās, kurās tas ir nepieciešams un tikai nepieciešamā daudzumā, protams, ir labi, jo vidē nonāk mazāk pesticīdu un mazāk tiek nogalināti citi kukaiņi, ne tikai kaitēkļi.
"Arī mazāk minerālmēslu nonāk augsnē, attiecīgi mazāk tie tiek izskaloti no augsnes caur drenāžas sistēmām uz upēm, un mazāk tie nonāk jūrā. Bet var iet tālāk, – var nodarboties ar digitālo lauksaimniecību, kas pasaules līmenī ir novitāte, un šajā lauciņā pētījumu ir visai maz," skaidroja Java.
"Šobrīd tiek uzskatīts, ka digitālā lauksaimniecība ir augstākais līmenis, ko var sasniegt inženiertehnisku risinājumu izmantošanā lauksaimniecībā, jo tas sniedz daudz vairāk par precīzo lauksaimniecību," viņš uzsvēra.
Digitālajā lauksaimniecībā tiek izmantoti gan sensori, gan droni, gan mākslīgais intelekts. Turklāt tas viss tiek apvienots, lai tehnoloģijas, kuras saslēdz vienotā sistēmā, varētu strādāt kopā.
"Izmanto arī mākslīgo intelektu. Tur nav tā kā precīzajā lauksaimniecībā, kur tev no cipariem ir jāizsecina, ko darīt; tur jau arī iet tālāk un dod precīzākas norādes jau tekstuāli, ar dziļāku jēgu, kā būtu jādara.
Var aprēķināt, varbūt pat priekšā pateikt, kādu kultūru nākamajā gadā stādīt, zinot, kāda būs laika prognoze, piemēram," skaidroja Java.
Viens no atslēgas posmiem digitālajā lauksaimniecībā ir digitālā dvīņa izveidošana, kas ir, piemēram, konkrēta lauka digitāla replika virtuālajā vidē, kurā var strādāt gan ar virtuālās realitātes brillēm, gan datora monitorā, telefonā, – kā nu pašam ērtāk.
Virtuālajā replikā ar imitējošā modeļa palīdzību var eksperimentēt ar dažādiem datiem un vērot, kā vide reaģēs. Piemēram, var iesēt miežus vai auzas un iegūt secinājumus, kurā gadā tie augs labāk; vai vispār augs. Var secināt, kurā vietā labāk likt laistīšanas iekārtu. Un vai tāda vispār ir vajadzīga. Iespējams, labāk jāizbūvē drenāžas sistēma.
Svarīgi, ka virtuālais imitācijas modelis savās projekcijās ņem vērā ne tikai zemes virsu un sastāvu, bet arī meteoroloģiskos apstākļus, prognozes un arī hidroloģiju, jo lauksaimniecībā ir ārkārtīgi svarīgi, lai ūdens, pirmkārt, būtu, bet, otrkārt, būtu optimālā daudzumā – ne par maz, ne par daudz, skaidroja Java.
Tas palīdz lauksaimniekiem vispirms izmēģināt visu digitāli, tikai tad atkārtot dzīvē, viņš norādīja:
"Vispirms digitāli un tad laukā, (..) jo
eksperimentēt dabā vairs nav prātīgi, un tas var rezultēties ar zaudējumiem. Tehnoloģijas atļauj eksperimentēt digitālajā vidē, pirms kaut ko darīt pa īstam, un zināt, kāds tas prognozējamais rezultāts būs."
"Diemžēl, ko arī atzīst lauksaimnieki, – ja kādreiz bija visādi ticējumi, klimata pārmaiņu dēļ vecajiem ticējumiem vairs nevar ticēt. Iepriekš tie bija pārsteidzoši precīzi, bet nu jau vairs ne, tāpēc vienīgais veids, kā strādāt ilgtspējīgi un ekonomiski izdevīgi, ir, manuprāt, iet digitālās lauksaimniecības virzienā," secināja zinātņu doktors sociotehnisku sistēmu modelēšanā Oskars Java.
