Viedtālruņi, planšetdatori, televizori un citas ekrānierīces piepilda aizvien lielāku daļu mūsu laika. Nozīmīgu vietu tās ieņem arī bērnu un vecāku attiecībās.

Bērnu audzināšana viedtālruņu un sociālo tīklu ērā ir kļuvusi grūtāka, nekā tas bija pirms 20 gadiem, – par to ir pārliecināta lielākā daļa bērnu vecāku ASV. Bet vairākums vecāku Austrālijā ziņo par kaujām, kas ikdienā jāizcīna, mēģinot ierobežot bērnu ekrānlaiku.

Ekrāni plaši tiek izmantoti kā digitālās aukles bērnu nomierināšanai un garlaicības kliedēšanai. Vecāku pieejas ir atšķirīgas – vieni cenšas atturēt bērnus no ekrānierīcēm, cik vien tas iespējams, jo bažījas par to iespaidu uz bērna attīstību un veselību, citi, gluži pretēji, uz tehnoloģijām raugās kā uz iespējām, gatavojot bērnu pastāvīgai dzīvei mūsdienu tehnoloģiju vidē.

Neatkarīgi no tā, kurā no pusēm katrs atrodas, gan vieniem, gan otriem ir jāmeklē līdzsvars starp iespējām un riskiem, ko rada tehnoloģijas. Līdzsvara meklējumus atklāj arī šajā publikācijā apkopotā ģimeņu pieredze, audzinot dažāda vecuma bērnus digitālo tehnoloģiju laikmetā.

Kā saka bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ekrāns pats par sevi nav ne slikts, ne labs – tas ir darbarīks:

Nosēdināti pie televizora. Tā ik rītu mostas un gatavojas dārziņam Matīss (5) un Emīlija (2). Ekrāns nav svešs arī visjaunākajam bērnam Baibas un Oskara ģimenē – Betijai (1). Vecāku ieskatā televizors ir noderīgs atbalsta rīks bērnu pieskatīšanā situācijās, kad vecāki ir aizņemti.

"Zinu, ka ļoti daudzi vecāki no rīta vienkārši ieslēdz televizoru. Tas ir tāds veids, kā var pamodināt bērnus," teic Baiba. Arī gadu vecā Betija pēc pamošanās tiek nosēdināta uz dīvāna pie televizora. "Viņa kādu laiku skatās. Bet viņai tas ir uz īsu brīdi," skaidro Oskars. "Apmēram no deviņiem mēnešiem viņa jau tā vairāk skatās televizoru. Bet viņa jau vēro vienkārši, ka tur kaut ko krāsainu rāda. Vēl jau tā uztvere nav tāda…"

Ja ekrāns jeb digitālā aukle ir izslēgta, tas nozīmē nepārtrauktu mantu kārtošanu, pastāvīgu vecāku uzmanību, atzīst Baiba. "Tad viņi grib krāsot, grib likt lego. Un tad visu laiku jāvaktē, lai mazākā tos lego neapēd. Vai arī sākas visādi kašķi bērnu starpā."

"Mums tomēr nav papildspēku, kas pieskata bērnus. Viņi neatrodas šeit. Un līdz ar to tas tomēr ir sava veida palīgs mājas darbos," par televizora lomu saka Oskars. Viņaprāt, televizors bērnam agrīnā vecumā nav tik kaitīgs kā citas ekrānierīces – viedtālrunis vai planšetdators, jo televizors ļauj labāk kontrolēt bērniem pieejamo saturu.

Nopietnas pārdomas vecākiem raisījis kāds notikums ar Matīsu divu gadu vecumā. Lai uz mirkli dotos uz vannas istabu, Baiba dēlam ieslēgusi tolaik bērnu vidū populārās grupas "Bermudu divstūris" mūzikas klipu. "Pēkšņi Matīss sāka raudāt. Izskrēju no vannas istabas. Kas noticis?" atceras Baiba. "Divgadnieks stāvēja pie ekrāna, rokās paņēmis lielo virtuves nazi." Kā noprotams, Matīss nazi bija paņēmis videoklipa iespaidā, un par laimi nebija savainojies. "It kā jau tu aizdomājies par to, ka bērns visu ko redz. Bet tu nekad neiedomājies, ka viņš tiešām tajā visā tik ļoti dzīvo iekšā," spriež Baiba.

Televizors ir tikpat kaitīgs kā citi ekrāni

Lai arī cilvēki mēdz uzskatīt, ka televizors ir mazāk kaitīgs par citām ekrānierīcēm, zinātnisku pierādījumu tam nav. Arī televizors nav ieteicams bērniem līdz divu gadu vecumam, jo līdzīgi kā citi ekrāni "zog" bērna uzmanību no attīstībai svarīgiem uzdevumiem.

"Bērns līdz divu gadu vecumam īsti neuztver ekrāna saturu," skaidro bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Vienlaikus ekrāns aktīvi piesaista bērna uzmanību, novēršot bērnu no attīstības pamatuzdevumiem. "Laiku, kas ir pavadīts pie ekrāna ierīces līdz divu gadu vecumam, var uzskatīt par bērna attīstībai zaudētu laiku," brīdina speciālists.

Lai arī televizors ģimenē tiek uzskatīts par gandrīz vai neaizstājamu palīgu trīs pirmsskolas vecuma bērnu pieskatīšanā, Baiba un Oskars piekrita uz nedēļu pilnībā izslēgt ierasto digitālo aukli. Lielāko atklājumu šajā eksperimentā sagādāja piecgadīgais Matīss. Vecāki arī pārliecinājās, ka dzīve bez televizora prasa vairāk piepūles, uzmanības un radošuma.

"Vairāk ir jāstrādā. Nav tā, ka apsēdini vienkārši pie televizora un tas bērns pamostas," eksperimenta norisi raksturo Oskars. "Grūtākais bija tieši pirmdienā, kad bija jāceļ bērni uz dārziņu," stāsta Baiba, atzīmējot, ka modināšanas gaita bez televizora ir gausāka. Toties pēc pamošanās bērni nav tik daudz jāmudina uz ģērbšanos. "Kad mošanās notiek pie televizora, parasti bērni jāskubina – ģērbies taču. Tagad viņi sadzirdēja tos mūsu vārdus, ka ir jāģērbjas, un tiešām arī paši ģērbās," piebilst māte.

"Man ļoti patika, ka vakaros tētis ļoti daudz spēlējās ar bērniem, kamēr es gatavoju ēst," atklāj Baiba. Mājās izjaukti visi lego komplekti, kas bija iepriekš salikti, un Matīss vakaros mēdza daudz ko būvēt no jauna. "Principā bija vairāk jāpiedomā pie tā, ko vakarā mēs darīsim," atzīst tēvs.

Pilnībā bez ekrānaukles būtu grūti. Baiba: "Tas ir tas brīdis, kad ir izslēgts televizors un jāiet gulēt. Tad viņiem ir otrā elpa. Viņi sāk skraidīt no vienas istabas uz otru, ir riktīgs skaļums, jumts raujas nost. Kāds kaut ko izdara, sākās raudāšana, te viens, te otrs, trešais. Protams, kad gribi mieru, ieslēdz televizoru. Tad ir miers, tad ir klusums."

Baiba salīdzina:

Kā secina Baiba, bērniem patīk, ka vecāki velta visu laiku viņiem: "Bet tā sāpe ir, ka vecāki ir atnākuši mājās, viņi ir noguruši, viņi arī grib atpūsties, bet bērni grib spēlēties un darboties. Un tur arī atduras tās intereses."

Bērnudārzniekiem – ekrāns kopā ar vecākiem

Ir vairāki nosacījumi, kas jāievēro, lai pirmsskolas vecumā (no 2 gadiem) pie ekrāna pavadītais laiks būtu attīstību sekmējošs. Šos noteikumus uzskaita bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs: "Ekrāna saturam ir jābūt veidotam mērķtiecīgi šai vecuma grupai, mērķtiecīgi bērnu auditorijai, ņemot vērā viņu uztveres īpatnības, zināšanu līmeni un intereses. Turklāt saturam ir jābūt apzināti veidotam ar attīstības mērķi. Bērnam ir aktīvi jāmijiedarbojas ar ekrāna saturu. Tas nozīmē – nevis vienkārši sēdēt un skatīties multeni, kas ir pasīvs ekrāna laiks, bet aktīvi kaut ko darīt, mijiedarboties. Bet galvenais nosacījums – ekrānierīces šajā vecumposmā vienmēr tiek lietotas kopā un sadarbībā ar pieaugušo."

Šajā vecumposmā vēl ir ļoti svarīgi arī limitēt bērna ekrānlaiku. Bezborodovs: "Piemēram, pārlieka televizora skatīšanās vecumā līdz pieciem gadiem ir saistīta ar lēnāku valodas attīstību, ar lielākām grūtībām apgūt vadības funkcijas, ar koncentrēšanās grūtībām turpmākajā vecumā, ar grūtībām kontrolēt impulsus."

"Mana pārliecība ir, ka bērna attīstībai pirmsskolas vecumā ekrāna ierīces nav nepieciešamas. Tieši otrādi – tās samazina to vērtīgo laiku, ko bērns var pavadīt, pētot un atklājot pasauli aktīvā veidā," vērtē centra "Dardedze" psiholoģe Daina Dziļuma. "Ja tomēr vecāki izvēlas jau pirmsskolas vecumā iepazīstināt bērnu ar ekrānierīcēm, es ieteiktu ievērot principus: nelietot ierīces katru dienu; nekad nelietot tās pirms miega; ne vairāk kā 15–20 minūtes vienā reizē un ne vairāk kā pusstundu dienā, un vienmēr lietot tās kopā ar bērnu."

Ja pirmsskolas vecumā ekrāni jālieto vecāku uzraudzībā, tad atbilstoši Latvijas likumiem, sākot no 7 gadu vecuma, bērns drīkst atrasties internetā arī viens pats. Praksē ģimenēs ir atšķirīgas pieejas, veidojot sākumskolēnu digitālo tehnoloģiju lietošanas paradumus.

Atvērtība tehnoloģijām – tā var raksturot Paula (7) un Valda (9) bērnību. Vecāki – Ļena un Kārlis – uzskata, ka jāiet laikam līdzi un jāveicina bērnu tehnoloģiju pratība. Šo zināšanu un prasmju sniegšanu vecāki saista ar bērna gatavošanu patstāvīgai dzīvei.

"Es pat nespēju iedomāties, ka mēs principiāli iestātos – tā, tagad mēs nedosim līdz trīs gadu vecumam nevienu ierīci, tad arī mēs paši tās nedrīkstētu izmantot. Bet mēs arī paši diezgan aktīvi tās izmantojam," stāsta Ļena. "Nekad nav bijusi tāda doma vai apspriesta tēma par to, ka tā būtu ļaunuma sakne, kura mums ir jākontrolē, kaut kā jāierobežo," papildina Kārlis.

Vecāki atzīst, ka pirmsskolas vecumā ekrāni bērniem nereti izmantoti kā digitālie knupīši, jo sevišķi situācijās, kad ģimene apmeklējusi pasākumus ārpus mājas. Sākumskolas vecumā bērni jau apzināti virzīti digitālo prasmju un iemaņu apgūšanai.

Valdis septiņu gadu vecumā pirmo reizi tika aizsūtīts uz programmēšanas skoliņu. "Tas, man šķiet, iedeva tādu pamatgrūdienu," vērtē Ļena. "Kad Valdim būs padsmit gadi un ja viņš nemācēs pelnīt naudu jau pats, tad mēs kaut ko nebūsim izdarījuši pareizi," smej mamma. "Principā liekam visu uz to, ka tad, kad viņam būs padsmit gadi, viņš varēs brīvajā laikā programmēt un ar to pelnīt naudu. Tā ir tāda bērnu sagatavošana izdzīvošanai."

"Viņi paši spēj izdomāt, ko darīt arī ārpus ekrāniem. Ar to mums nav problēmu," atzīst vecāki. "Es gan ar bažām gaidu pusaudža gadus. Ir dzirdēti visādi stāsti," piebilst māte, minot mobinga izplatību virtuālajā vidē. "Tas ir pilnīgs jaunums mums kā vecākiem, jo mēs ar to esam saskārušies tikai reālajā vidē. Līdz ar to mēs nezinām, kā to risināt, mums nav tādas pieredzes, mēs nevaram ieteikt."

Stingri ierobežots laiks un saturs – tāda ekrānu vērošanas kārtība ir pirmklasnieces Madaras (7) mājās. Viņa dzīvo kopā ar saviem vecākiem – Elīnu un Gati, daudz lasa, mācās privātskolā. Madarai nav sava telefona, bet televizoru viņa drīkst skatīties tikai dažas reizes nedēļā ierobežotu laiku. Vecāki plāno meitai pirkt pirmo telefonu ar podziņām tad, kad viņa ies 3. klasē.

Kāpēc tāds lēmums? Mamma Elīna skaidro, ka pirmo reizi saskārās ar ekrānu vilinājumu, kad meita bija pavisam maziņa. Madarai bija ļoti liela interese par multiplikācijas filmām, viņa gribējusi tās skatīties visu laiku. "Viņa ir tāds cilvēks. Tāpat kā grāmatu pasaulē, – viņa tik ļoti ieiet tajā iekšā, tik ļoti tver katru sajūtu," savus vērojumus atceras mamma. "Viņai no tā stāvokļa grūti iziet ārā. Viņa ir pilnīgi pārņemta."

"Mēs varam ļaut bērniem arī izdarīt kaut kādas izvēles, bet, ja mēs ļautu izdarīt izvēli it visā, protams, ka tie bērni lielākoties ēstu frī kartupeļus, piekostu klāt hotdogu un dzertu kolu. Tieši tāpat ar ierīcēm un ar tur atrodamo saturu. Tāpēc esam mēs – pieauguši cilvēki, kas šo saturu var vērtēt. Un mēģināt bērnam iedot to labāko."

Elīna uzsver, ka viņai ir būtiski, lai Madara nepalaiž garām daudz un svarīgas lietas dzīvē, piemēram, šobrīd viņai attīstās lasītprasme, viņai attīstās valoda, vārdu krājums. "Mēs lasām kopā grāmatas, viņa skatās grāmatas, ļoti daudz rotaļājas, mēs spēlējamies, ļoti daudz sarunājamies. Es saprotu, ka laiks ir limitēts, un es pat nevaru iedomāties, kur tajā laikā ietilpināt ierīci un ekrāna laiku."

Bērnam jāspēj mierīgi aiziet no ekrāna

"Risinājums nav ne pilnīgā viedierīču aizliegumā, ne arī pilnīgā visatļautībā. Tas ir vecāku darbs. Tas līdzsvars, jā, tas diemžēl ir uz vecāku pleciem," vērtē pediatre Katrīna Selecka.

Psiholoģe Zanda Rubene akcentē, ka jau sākumskolas vecumā tehnoloģiju izmantošana bērniem ir diezgan būtiska socializācijas daļa. Atsaucoties uz Eiropas Komisijas pētījumu, viņa uzsver:

Viņa uzsver – kā vecāku, tā sabiedrības mērķis ir izaudzināt medijnobriedušus cilvēkus. Ko tas nozīmē? "Audzināšanas procesā mums īsti nav jārūpējas par bērnu digitālās kompetences veicināšanu – to viņš iemācīsies skolā un pats savā dzīvē. Bet mums uzdevums ir domāt, lai cilvēks būtu spējīgs pieiet pie ekrāna, izdarīt to, ko tur vajag, un mierīgi aiziet no tā ekrāna nost, lai nebūtu tas vilinājums, kad ar spīdošām acīm tu netiec nost un tu pēkšņi saproti, ka ir pagājušas četras piecas stundas un tās stundas ir pazudušas. Medijnobriedis cilvēks ir tas, kas prot kontrolēt un vadīt savu laiku, savu dzīves laiku. Un to mēs visi, visticamāk, gribētu"

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzskata, ka atņemt ierīces pavisam mūsdienu sociālajā vidē vairs nav risinājums: "Latvijā, ja mēs kaut vai trešklasniekam atņemam viņa telefonu, tas padara viņu ļoti atšķirīgu no visiem pārējiem bērniem klasē. Un pašam par sevi tam var būt arī negatīvas sekas, piemēram, zemāks pašvērtējums, pazemināts garastāvoklis.''

Pusaudžu resursu centra programmu vadītājs, psihologs Emīls Ūdris uzsver vecāku lomu, gan liekot robežas, gan citādi iesaistoties veselīgu digitālo mediju lietošanas paradumu veidošanā bērniem: "Ir vecāki, kuri jau sāk no bērnu dienām kaut ko darīt datorā kopā. Un man liekas, ka tā ir tāda laba prakse – sākt to darīt kopā ar bērnu. Jo tas bērnam rada piemēru, ka var spēlēt, var pārtraukt spēlēt, un tas rada viņam izpratni, ka tās spēles nav kaut kas tikai bērniem un ka vecāki viņu nesapratīs."

Jurģim (12) jau ir pietiekamas zināšanas un iemaņas, lai izveidotu datorprogrammu, kas spēj risināt kādu uzdevumu. Savu nākotni viņš saista ar programmēšanu. Vienlaikus Jurģi aizrauj datorspēles. Attālinātās mācības, programmēšana, spēles un saziņa ar draugiem – kopumā ik dienu tās ir aptuveni astoņas stundas ekrānlaika.

"Nedomāju, ka tā man būtu problēma," vērtē Jurģis. Viņš pamato, ka var pārtraukt datorspēli, kad vien mamma to liek, tāpat viņš nodarbojas ar daudzām citām lietām ārpus ekrāniem, piemēram, apmeklē treniņus, tiekas ar draugiem.

Pats Jurģis uzskata, ka datorspēlēm robeža ir 7–8 stundas: "Parasti līdz tam laikam jau apnīk vai arī es gribu iet gulēt. Tāpēc es nespēlēju ilgāk par to." Taču Jurģis piekrita eksperimentam nedēļu nespēlēt datorspēles vēlās vakara stundās pirms miega. Pēc nedēļās pusaudzis nekādas izmaiņas savā pašsajūtā nenovēroja un secināja, ka datorspēles neiespaido viņa miegu. "Vienalga, vai es spēlēju vakaros vai nespēlēju, tas neiespaido to, cik es guļu un kā es guļu. Jebkurā gadījumā man joprojām no rītiem negribas celties," viņš paskaidro.

"Tagad Jurģim sanāk tāda pilna darbdiena pie datora. Līdz diviem dienā viņš mācās. Pēc tam viņš grib atpūsties, un tā atpūta arī ir pie datora," skaidro Jurģa un Zīles (6) mamma Laura. "Bet es daudz domāju, kā to līdzsvarot ar citām aktivitātēm – apmeklējam izstādes, [spēlējam] galda spēles, ir zīmēšana vai lasīšana. Bērni arī nekad neatsakās no aktivitātēm ārā." Vienlaikus Laura respektē, ka Jurģa kaislība un, iespējams, arī nākotnes profesija ir saistīta ar programmēšanu un datoriem: "Līdz ar to, man liekas, arī nevar tā pilnībā apspiest to."

Jurģis stāsta, ka jau apguvis HTML datorvalodu un ''JavaScript'', jau apgūst ''C++'' un tad plāno pievērsties ''Java'' programmēšanas valodai. Viņš demonstrē, kā pusstundas laikā, izmantojot ''C++'' valodu, izveidojis funkcionālu virtuālu bankomātu.

Pilnīgu digitālo detoksu ģimene izbauda vasaras mēnešos, kad mitinās laukos. Līdz šim gadam tur vispār nebija interneta," stāsta Laura. Tiesa, arī tur dēls pamanījies izmantot brīdi, lai kalnā noķertu internetu, kamēr mamma ielejā lasa mellenes.

"Mani vairāk uztrauc tas, ka visu laiku tu esi citā realitātē, visu laiku dzīvo ar to ekrānu, un tev kaut kur zūd šī realitāte. Ka bērns sāk iet uz vannasistabu ar telefonu vai ēd ar telefonu [rokā] – visu laiku dzīvo tajā ekrānā," secina Laura.

Jātiek galā ar pārējo dzīvi

"Jaunietis vēl ir diezgan viegli ietekmējams, tai skaitā pozitīvā virzienā. Tāpēc, runājot par jauniešu vielu vai procesu atkarībām, biežāk to sauc par pārmērīgu vai problemātisku lietošanu, nevis gluži par atkarību. Tas attiecināms arī uz viedierīču lietošanu, kas var kļūt problemātiska," skaidro Pusaudžu resursu centra programmu vadītājs, psihologs Emīls Ūdris.

Speciālists norāda, ka pie ekrāna pavadītas ilgas stundas vēl nenorāda uz pusaudža problemātisku tehnoloģiju lietošanu.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) optometriste Kristīne Kalniča-Dorošenko uzsver, ka viedierīces pašas par sevi nebojā redzi: "Bojā tas, ka mēs sasprindzinām acis un ilgstoši to darām bez pārtraukuma. Ja bērns ilgstošā laika posmā nepareizā attālumā un apgaismojumā skatās telefonu, televizoru, datoru vai lasa grāmatu, tad, protams, sūdzības var kļūt nopietnākas, piemēram, kad acs fokusēšanās spēja vairs nespēj atslābt."

"Ja pie manis atnāk jaunietis ar miega traucējumiem, viena no pirmajām lietām, ko es jautāju, ir par viedierīču lietošanu. Jo šajā vecuma grupā tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jaunietis nevēlas iet gulēt, kāpēc viņš neguļ pietiekami daudz," atklāj pediatre, BKUS miega speciāliste Marta Celmiņa. Speciāliste norāda, ka pusaudža miegu nereti traucē aktivizējošas nodarbes pirms gulētiešanas, un bieži tās ir saistītas ar ekrānierīcēm. "Runājot ar šiem jauniešiem, viņi saka, jā, man citādāk garlaicīgi, es ieguļos gultā, man nenāk miegs, es paņemu telefonu, parunājos ar draugiem, un tad man miegs nenāk vēl vairāk," stāsta Celmiņa. Miega eksperte iesaka pirms gulētiešanas mazināt tādas nodarbes, kas uztrauc un aktivizē, un vairāk nodarboties ar patīkamām lietām, kas nomierina, piemēram, doties pastaigā, paklausīties mūziku.

Anna (17) uzskata, ka telefonu spēlītes un laiks, ko aizvada ekrānos, viņas vienaudžiem esot krietni mazāks nekā tiem bērniem, kas tagad mācās sākumskolas klasēs. Viņa esot pamanījusi, ka tad, kad vēl bija mācības klātienē, gaiteņos, kur mācās trešklasnieki, esot bijis ļoti kluss – viņi visi sēdējuši un skatījušies vienā vai vairākos telefonos, tā novērojusi Anna. Nevis spēlējuši ķerenes, paslēpes vai vienkārši bumbu skolas pagalmā, kā savulaik starpbrīžus aizvadījusi Anna ar saviem klasesbiedriem.

Anna stāsta, ka savā pirmajā telefonā spēlējusi spēlītes, bet tas bija agrāk. Tagad darba diena sākas ar iecienīto sociālo tīklu šķirstīšanu tūlīt pēc pamošanās. Reizēm Anna ieliek tur arī kādu savu bildi, ja tā sanākusi laba, bet biežāk tā tomēr ir citu bilžu vai ierakstu vērošana: "Var sēdēt un stundām skatīties smukas bildes. Un tad "Instagram" piedāvā to, ko tu gribi redzēt, un to ir interesanti skatīties.

Annas mamma Madara atceras, ka pirms vairākiem gadiem, kad Annai vajadzēja stiprākas brilles, viņa nolēma ierobežot pieeju internetam, ņemot nost telefonu vai izslēdzot mājās bezvadu internetu. "Patiesībā esmu priecīga, ka mēs tā varējām izdarīt. Cīnīties," laiku, kad mājās bija arī vecākās meitas un Anna bija maza, atceras mamma Madara. "Neviens cits jau par mūsu bērniem neparūpēsies. Neviens cits viņiem neatņems tos telefonus un wi-fi (bezvadu internets – red.) neizslēgs. Nu, protams, ka viņam nepatīk, ja viņam atņem telefonu vai izslēdz wi-fi, bet tā jau ir tā vecāku misija – neviens cits to mūsu vietā neizdarīs."

Anna uzskata, ka šobrīd, kad teju visa darba diena paiet pie ekrāna attālinātajās mācībās, ir ļoti grūti atrast iespēju aiziet no tā. Arī tāpēc, ka nevar sastapt draugus klātienē un nevar ieplānot laiku regulārām fiziskajām aktivitātēm.

Anna eksperimenta nolūkos piekrita nedēļu ievērot digitālo diētu – tādu kā atturēšanos vai noteikumu ievērošanu saistībā ar ekrānu lietošanu. Piemēram, neskatīties telefona ekrānā ēdienreižu laikā, katru dienu vismaz 60 minūtes iziet pastaigā ar suni.

Pēc nedēļas viņa atzina, ka ēst vienai esot pārāk vientulīgi, ja mammai, kura ir skolotāja un psiholoģe, tajā brīdī jāvada attālinātā stunda vai konsultācija. Tāpēc labāk viņa ēd kopā ar telefonu. Savukārt atrast ikdienā stundu garai pastaigai gan vajadzētu, jo pie datora ļoti nogurst.

Šajā vecumā un šajos apstākļos telefona ekrāns, pirmkārt, ir saziņa ar draugiem, socializācija un vienīgā iespēja nejusties vientulīgi. Tāpēc Anna no tā nav gatava atteikties.

No aizliegumiem pie noteikumiem

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikā nonāk bērni un jaunieši ar stājas, liekā svara un citām veselības problēmām, kuru cēloņi visbiežāk ir mazkustīgs dzīvesveids, aizraušanās ar viedierīču lietošanu. "Šobrīd jau atsevišķa diagnoze ir saziņas kakla sindroms, kura raksturīgās iezīmes ir sasprindzinājums apkakles daļā, kakla mugurējā daļā, galvassāpes, sasprindzinājuma galvassāpes pakausī, deniņu daļā, pierē, roku tirpšana," skaidro klīnikas vadītāja Gunta Kristapsone. "Pētījumos novērots, ka tas sākas jau pusaudža vecumā, ilgstošas viedierīces izmantošanas dēļ, sindroms novērojams arī vecākiem cilvēkiem."

Lai no tā izvairītos, eksperte atgādina par ikdienas fizisko aktivitāšu nepieciešamību.

Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene atgādina, ka pusaudžu vecums jau pats par sevi vecākiem ir izaicinājums, tāpēc svarīgi ar pusaudzi sarunāties, vienoties, nevis viņam kaut ko aizliegt. "Ļoti būtisks princips, kas ir jāņem vērā Latvijas vecākiem, – mums ir jāpāriet no aizliegumiem pie noteikumiem. Mēs tā protam aizliegt! Mēs drošības labad aizliedzam visu, kas ir jauns un nepazīstams, un bērni diezgan veiksmīgi atrod veidu, kā aizliegumus apiet, bet kopīgi izstrādāti noteikumi darbojas ļoti labi, īpaši, ja mēs zinām pamatojumu un kopā ar bērniem esam šos noteikumus izstrādājuši," uzskata Rubene.

Viņa turpina: "Bērna profils sociālajā tīklā ļoti daudz jums var pateikt, kas bērnam interesē, kādas ir viņa vērtības. Drīzāk būtu jāmēģina izveidot tādu komunikāciju ar bērnu, lai viņš nekautrētos no tā, ka jūs esat viens no draugiem viņa profilā."

Daudzi pusaudži, ejot pa ielu, aizraujas ar iemīļotās mūzikas, podkāstu klausīšanos vai vienkārši sarunām pa telefonu. Vai un kā tas var ietekmēt dzirdi?

Dzirdes ārsts Kristaps Dambergs uzsver, ka galvenais iemesls, kā jaunieši var neatgriezeniski sabojāt dzirdi, ir klausoties to pārāk skaļi. Turklāt, ja to dara uz ielas, kur satiksmes radītais troksnis rada salīdzinoši skaļu fona troksni, rodas vēlēšanās skaņu savā ierīcē pagriezt arvien skaļāk un skaļāk.

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka austiņu nepareiza lietošana un pārāk skaļa mūzikas klausīšanās tehnoloģijās ir viens no galvenajiem dzirdes traucējumu iemesliem pusaudžu vidū.

Daudz laika pie datora vai telefonā vēl neliecina par problemātisku interneta lietošanu. Būtiski, vai viedierīču lietošana traucē citus bērna, pusaudža dzīves uzdevumus un jomas.

Ja atbildes uz šiem jautājumiem pārsvarā ir "nē", jādomā par viedierīču lietošanas noteikumu un ierobežojumu ieviešanu vai pārskatīšanu.

Signāli, kas var liecināt par bērna pārmērīgu aizraušanos ar viedierīcēm

Problemātiska spēlēšana – kas par to liecina

Pasaules Veselības organizācija 2018. gadā Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļāva problemātisku spēlēšanu (attiecas uz videospēlēm gan tiešsaistē, gan ārpus tās).

Ja atbilde ir "jā" uz vairāk nekā četriem no šiem jautājumiem, bērnam būtu vērtīgāk pavadīt vairāk laika, darot citas lietas.

Cik daudz fiziskās aktivitātes ir nepieciešamas?
Bērniem un pusaudžiem (līdz 18 gadiem):

SVARĪGI – lai bērnam ir jautri, interesanti un atbilstoši interesēm, prasmēm un iemaņām!

Iesākumā, ja iepriekš nekas nav darīts, ieteicams izkustēties apmēram 30 minūtes dienā, piemēram, iziet laukā enerģiskā pastaigā ar suni vai izbraukt ar velosipēdu.

Pētījumi liecina, ka televizora skatīšanās jaunībā vairāk nekā divas stundas dienā ir cieši saistīta ar liekā svara problēmām, sliktu fizisko sagatavotību, kaitīgiem paradumiem (smēķēšanu) un paaugstinātu holesterīna līmeni, esot pieaugušiem.