Pētījumu par zivju kāpuriem ir maz
"Galvenā lieta, kas mūs interesē, ir, lai te būtu vairāk zivju un lai tās būtu lielas. Bet, lai būtu lielas zivis, vispirms ezerā ir jābūt mazajām. Daudzi domā, ko tur daudz pētīt tās mazās, kuras tāpat nedrīkst ķert.
Bet nevajag aizmirst, ka katra zivs ir bijusi maziņa – kad tās aug, videi un apstākļiem jābūt tādiem, lai nekas tām netraucētu attīstīties.
Tad nu mēs skatāmies, kā te dzīvo zivju kāpuri - ko tie ēd, kā aug. Un tas nemaz nav tik labi izpētīts," pastāstīja Igaunijas Dzīvības zinātņu universitātes vadošais pētnieks Prīts Zingels.
Arī pasaules mērogā pētījumu par zivju kāpuriem ir salīdzinoši maz. Parasti vai nu konstatē, ka tie ir labi izauguši, vai gluži pretēji - nārsts bijis neveiksmīgs. Taču sīkākas informācijas par to, kas nosaka kāpuru attīstību, trūkst.
Laiks, kad kāpuriem ir jāsāk baroties pašiem, ir ļoti īss, bet ļoti būtisks. Tas ir noteicošais to tālākajā attīstībā. Šajā dzīves posmā iet bojā 95% no jaunajiem kāpuriem. Ir izdevies novērot raudu kāpurus, asaru mazuļus, atsevišķās vietās ir izdevies atrast arī līdaku mazuļus. Tie ir lielāki, un tos ir vieglāk atšķirt.
"Tos var tādos bariņos redzēt. Ja redz, tad iesmeļ, šim projektam vajag kādus 20, lai noskaidrotu, ko tie ēd. Tad viņi labāk no plēsējiem var izvairīties," norādīja Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars.
Pēta barības vielu daudzumu ezerā
Šāda Latvijas ezeru izpēte ir rezultāts veiksmīgai sadarbībai, kas citos projektos izveidojusies starp abu kaimiņvalstu kolēģiem. Zinātniekiem pievienojušās abu doktorantes, katra savā zemē, pētot ezeros notiekošo, apjautusi gana daudz interesanta.
Lai zinātu, vai apstākļi ir nārstam un kāpuru augšanai atbilstoši, neiztikt bez precīziem mērījumiem – ūdens temperatūra, tur izšķīdušais skābeklis, fosfors un slāpeklis ir tikai daži no rādītājiem, kas atklāj, kā klājas zivju mazuļiem.
To vislabāk zina Katrita Karuss - hidrobioloģe no Igaunijas, kuras pēcdoktorantūras pētījums atvedis viņu līdz Vides risinājumu institūtam Cēsīs.
"Tā ir fona informācija, kas ļauj raksturot katru konkrēto ezeru. Mēs tādā veidā varam noteikt, vai ezeros barības vielu ir pietiekoši, vai to ir par daudz. Tas savukārt pasaka mums, vai šī vide ir zivju kāpuriem piemērota.
Vai ezerā ir pietiekoši daudz, ko kāpuri var ēst, - tas ir viens no šī pētījuma galvenajiem jautājumiem.
Tā kā šobrīd nav īsti piemērotu metožu zivju kāpuru pētīšanai, mēs mēģinām tādas izstrādāt. Ja tas izdosies, tas būs nozarei kas jauns un sen vajadzīgs," stāstīja Karuss.
Zivju kāpurus meklē ar drona palīdzību
Šajā ziņā noderīgi var būt bieži piesauktie droni – vismaz šī pētnieku komanda tos izmanto, lai no gaisa filmētu ezera virsējo slāni.
Sīkāk analizējot uzfilmēto, var ieraudzīt vietas, kur koncentrējas zivju kāpuri. Tā kā tie dzīvo baros, viņus var vieglāk identificēt. Tālāk jau to, cik kāpuru tur ir, skaita speciāla programma.
"Kā jau Katrita teica, problēma tā, ka kāpuri nav vienmērīgi izplatīti visā ezerā. Tie ir tādās kā grupās, un nereti gadās tā, ka, paņemot ūdens paraugu, tur nav pilnīgi nekā, bet citā brīdī to ir simtiem. Tas rada risku neatbilstoši novērtēt to daudzumu ezerā.
Protams, ir zonas, kurām mēs pievēršam vairāk uzmanības un kur iespējamība ieraudzīt kāpurus ir lielāka - tās ir vietas, kur sastopami ūdensaugi.
Bet tās nereti ir grūti sasniedzamas ar tīkliem vai mērinstrumentiem. Tāpēc lidošana ar dronu šajā ziņā varētu būt labs risinājums," skaidroja pētnieks Zingels.
Ezeru pētniecība pavisam noteikti iet roku rokā ar jaunākajām tehnoloģijām, kas padara datu ievākšanu ne tikai ērtāku, bet arī precīzāku. Bet pats galvenais, lai aiz visām tehnoloģijām un instrumentiem būtu cilvēks, kas ar interesi spēj paskatīties uz vietām, kas ir tuvumā, bet slēpj tik daudz neizpētīta.
