Sandra Kropa: Ir izskanējis ne vienu reizi vien tas, ka šobrīd patiesībā notiek jauna industriālā revolūcija. Un jautājums, vai gribam vai negribam būt daļa no tās, pat nav aktuāls. Stāsts ir par to – esam vai neesam daļa no robotizācijas revolūcijas. Kas Latvijā liek teikt, kurā vagona pusē mēs esam. un kā nošķirt šī procesa uzvarētājus no zaudētājiem?
Leo Seļāvo: Es teikšu, mēs noteikti esam kādā no vagoniem, jo, ja mēs nebūsim nevienā no vagoniem vai vilcienā vispār, tad mēs paliksim agrāras valstiņas statusā, kas taisa slotiņas. Bet mēs droši vien gribam ražot produktus ar arvien lielāku pievienoto vērtību, kas dod lielāku labumu gan mums pašiem, gan arī pasaulei. Mums ir dažādas iestrādes gan robotikā, gan arī mākslīgajā intelektā un arī ar visu šajās jomās saistīto.
Kā jau vaicājāt, vai tā ēra ir pasaules industriālā revolūcija, es teikšu – mums šobrīd ir ļoti interesants laiks. Mums tādas revolūcijas notiek uzreiz vairākas. Gan robotika, kas ir saistīta ar to, kā pārvietot lietas un kā izdarīt to, ko mums cilvēkiem nepatīk, negribas, ir smagi, bīstami un grūti darīt. Gan arī mākslīgais intelekts, kas dod robotiem tādu kā viedumu, kas ļauj mums darīt tādas lietas, kam varbūt pat mūsu prāts ir par šauru.
Vai mums ētikas kontekstā ir sakārtoti jautājumi, kas notiek ar robotiem: cik tālu mēs tos veidojam cilvēkam līdzīgus un ko tie spēj vai nespēj paši vispār izdarīt, tā teikt, bez cilvēka piekrišanas?
Ar ētiku līdzīgi kā ar Rīgu – vai tā kādreiz būs gatava, vai būs skaidrība ar visu – gan likumdošanu, gan mūsu uzvedību? Bet mums katrā ziņā ir par to jādomā. Gan cilvēkiem, gan organizācijām ir jāpiestrādā pie šiem jautājumiem. Es domāju, ka robots ir tāpat kā nazis un dakšiņa – tas ir rīks, kuru mēs lietojam. Un, protams, tad, kad to nazi un dakšiņu ražo, tad taisa tā, ka asais gals ir tas, ar kuru darbojamies, nevis tas gals, kuru mēs turam rokās. No otras puses, arī mums nevajag dakšiņu lietot nepareizi, jo tad mēs paši sevi arī varam savainot.
Ar robotiem varētu būt līdzīgi – mums ir jāmācās tos lietot, ne tikai jāčīkst, ka - hei, viņi mums nodarīs pāri.
Kā mums šobrīd visvairāk pietrūkst, kad mācāmies tos lietot?
Tas ir labs jautājums, ko mēs droši vien uzdosim atkal un atkal. Agrāk bija tā, ka bija cilvēki, kas māk rakstīt un nemāk rakstīt. Un tiem ar rakstītprasmi bija daudz labāka dzīve un izaugsmes iespējas, bet
mūsdienās labākas iespējas būs tiem, kas mācēs mācīties un varbūt pārmācīties citā kvalitātē.
Vai nu lietot jaunus robotus, vai arī iemācīties jaunu darbu, jo robots ir atņēmis iepriekšējo. Tātad spēja iemācīties darīt kaut ko citu varētu būtu pat veselīgāka. Mācīšanās šobrīd ir tā viena lieta, kuras mums varbūt arī pietrūkst un kas mums visiem būs jādara.
Bet par darba vietām runājot – jā, par to, ka roboti mums atņems darbu un jau tuvākajā laikā, turklāt mēs, iespējams, potenciāli kļūsim par bezdarbniekiem, tas arī parasti tiek minēts kā arguments, runājot par sliktu it kā robotizācijas ērai. Kā tad sanāk – mēs vairāk iegūsim vai zaudēsim darba tirgū?
Nu redz, es jau esmu nobijies tāpēc, ka esmu lasījis analīzes datus. Ir tāda kompānija “Gartner”, kas skatās uz dažādām tehnoloģijām un skatās nākotnē, kā šīs tehnoloģijas mainīs industriju un arī sabiedrību, tātad pasauli. Un pēc viņu datiem nākošajos dažos gados mākslīgais intelekts un robotika liks cilvēkiem pazaudēt apmēram 1,8 miljonus darbavietu, kas ir milzīgs skaits. Bet tajā pašā laikā visa šī tehnoloģija radīs jaunas industrijas un jaunas lietas, ar ko cilvēkiem nodarboties. Tā tiks radīti apmēram 2,2 miljoni darbavietu līdz 2025. gadam.
Pirms kādiem pieciem gadiem trešo daļu no mūsdienu darbavietām mēs pat nezinājām.
Tāpat arī runājot par nākotni, mums ir grūti paredzēt. Bet es domāju, ka ir jau tagad skaidrs, - vajadzēs vairāk cilvēku, kas apkalpo šos robotus. Un vajadzēs noteikti arī cilvēkus, kas palīdz un kas sadarbojas ar robotiem, jo patiesībā nav jau tā, ka mēs robotam varēsim tikai uzlikt visu izdarīt. Drīzāk, ja tas būs dakteris, tad viņam būs palīgs – robots vai mākslīgais intelekts. Un cilvēkiem būs jāmācās sadarboties ar robotiem, lai viņi būtu gan efektīvi, gan arī, teiksim, “neapvainotos”.
Bet, lai robots spētu sadarboties ar ārstiem vai jebkuru citu personālu, tam robotam ir jābūt aprīkotam ar visu to, kas cilvēkiem ir? Ar mūsu maņām - tātad tās ir acis, ausis, oža, viss kopā. Kas ir jādara, lai robots būtu spējīgs sadarboties ar cilvēku?
Robots mūsdienās parasti ir ļoti specifisks cilvēka radījums. Tad atkarībā no tā, ko viņš grib darīt, tam vajag konkrētas “maņas”, un tas parasti notiek caur sensoriem.
Vai nu tā ir kamera, sensors, mikrofons - runājošam robotam, kas, piemēram, ir mājās un pilda cilvēka digitālā asistenta lomu. Dažādi sensori – tas ir arī viens no maniem lauciņiem, kur es strādāju. Kā lai robots uztver pasauli – tas ir pirmais solis. Otrais solis – robotam ir jāspēj apdomāt, ko lai tajā pasaulē dara. Un trešais solis ir izpildīt pieņemto lēmumu tā, lai tā pasaule kļūst kaut kādā ziņā labāka.
Tātad sanāk, ka atslēgas vārds šai sarunai un vispār par visu to, ko runā pētnieki Latvijā, kas strādā robotikā, ir nebaidīties mācīties. Tātad nebaidīties mācīties lietot to, kas jau ir mūsu rīcībā vai tikai vēl būs. Un zināšanas laikam ir tās, kas mūsos spēj atsijāt bažas no nezināmā, bažas no tā, kas mūs sagaida nākotnē, kur izskatās, no robotiem nebūs jābaidās.
