Einārs Cilinskis: Vispirms jāsaka, ka šobrīd Latvijā neviens iesaistījies energokopienā nav, jo tādas iespējas vienkārši nav juridiski. Iespēja iesaistīties būs nākamajā gadā. Bet varbūt ir kādas līdzīgas aktivitātes, kas veicina šo ceļu uz energokopienu. Energokopienas šobrīd ir definētas Enerģētikas likumā. Ja man jāmēģina tās definēt tādā saprotamākā valodā, ne gluži lasot likuma definīciju, tad – energokopiena ir juridiska persona, tas nozīmē, ka tā ir biedrība, nodibinājums, kooperatīvs vai kapitālsabiedrība, kas ražo enerģiju, kopīgo to ar saviem biedriem, arī tirgo šo enerģiju vai uzkrāj, var darboties gan enerģijas, gan siltumenerģijas jomā un arī veikt citus pakalpojumus, piemēram, energoefektivitātes pakalpojumus. Tāda ir aptuvenā definīcija.
Kas ir svarīgi – energokopienas darbības mērķis ir nodrošināt šo enerģiju saviem biedriem vai daļu turētājiem, tā nav komerciāla darbība.
Taču vienlaikus tā var būt arī kapitālsabiedrība un faktiski gūt peļņu, taču, ja šī kapitālsabiedrība gūst peļņu, tā netiek sadalīta, bet izmantota attiecīgo mērķu sasniegšanai. Šajā ziņā tas ir līdzīgi jau esošam konceptam "sociālais uzņēmums", pie kura izstrādes es arī savā laikā piedalījos.
Sanita Rībena: Tas ir kaut kas tāds, kas ir unikāls tikai Latvijā, vai arī šo konceptu pazīst arī citur Eiropā un varbūt arī citur pasaulē?
Arī Eiropā tieši šāda veida "energokopiena" ir samērā jauns koncepts. Taču [šis fenomens] tur pastāv jau ilgāku laiku kā enerģijas kooperatīvi. Rietumeiropas valstīs šāda veida kooperatīvu sistēma ir izplatītāka plašāk nekā Latvijā un citās valstīs, kur kādu laiku plosījās sociālisms, mēs esam daudz individuālāk noskaņoti un nemīlam pārāk kooperatīvus. Rietumos tas tā nav.
Tas ir kaut kas tāds, kas radās pēc Otrā pasaules kara, – vai tā varētu teikt?
Laikam es to vēsturi nepastāstīšu, bet droši vien, ka šie kooperatīvi vairāk izplatījās pēdējās desmitgadēs, kad enerģiju, pamatojoties uz atjaunojamajiem energoresursiem, kļuva iespējamāk ražot tādā mazākā apjomā, individuāli – saules enerģiju, vēja enerģiju; tādu milzīgu ogļu staciju vai atomstaciju kooperatīvs visdrīzāk neuzbūvēs. Šos kooperatīvus apvieno Eiropas [līmeņa] federācija, tajā ir 1900 biedri, kas aptver 1,2 miljonus iedzīvotāju. Gan Latvijā, gan mūsu kaimiņvalstīs šis viss ir vēl tapšanas stadijā.
Kāds tam varētu būt iemesls? Mūsu vēsturiskās traumas vai kas cits?
Tas ir viens no iemesliem, jā. Ir bijušas dažādas analīzes, kā tas viss ir veidojies. Droši vien arī atjaunojamo energoresursu attīstība ir Rietumeiropā notikusi ātrāk, bet šī sociālā kapitāla trūkums, cilvēku grūtības sadarboties kopēja mērķa sasniegšanā – tas ir arī noteikti viens no iemesliem, kāpēc tas nav attīstījies. Bet, protams, otrs iemesls ir arī tas, ka mums nav bijusi atbalstoša likumdošana līdz šim.
Tas droši vien būtu sadaļā "lielākie izaicinājumi".
Jā. Mums pie tā noteikti būs jāstrādā. Vēl viens ļoti liels izaicinājums, varbūt pat vēl lielāks kā iepriekš minētais, ir tas, ka energokopienu attīstība Rietumeiropā ļoti lielā mērā balstās uz tādā vai citādā veidā subsidētiem elektroenerģijas tarifiem šiem kooperatīviem. Ir diezgan skaidrs, ka Latvijā tas tā nebūs. Mums reiz tika izveidots līdzīga veida atbalsts – "obligātā iepirkuma komponente" jeb OIK. Taču tika pieļauta virkne kļūdu, un visa tā sistēma kļuva tik ļoti nepopulāra, ka šobrīd ir grūti iedomāties, ka pārskatāmā laika periodā politiķi varētu izmantot tarifu atbalstu, lai sekmētu [kaut ko], – vienalga, vai kooperatīvus, vai energokopienas, vai jebkādus atjaunojamos energoresursus. Tā kā mums viens no tādiem ievērojamākajiem [atbalsta] mehānismiem nav īsti pieejams.
Parasti jebkuram procesam ir sākumpunkts un iedomātais galapunkts. Tā vīzija, tā ideālā situācija, kas jāsasniedz, – kāda tā būtu?
Nu, es domāju, ka ideālā situācija…(saminstinās) – varbūt situācija būs pat vēl ideālāka, nekā es tagad pateikšu, jo šī kopiena var izpausties ļoti daudzās dažādās formās, var būt ļoti daudz inovāciju! Taču man liekas, ka tas varētu būt tā: ka iedzīvotājiem, vienalga, vai viņi dzīvo daudzdzīvokļu mājā vai kādā no lauku ciematiem, ir iespēja lielu daļu savas enerģijas iegūt ar saules paneļiem (varbūt kādās atsevišķās vietās var būt arī cits enerģijas avots – šeit gan jāpiebilst, ka maza apmēra vēja ģeneratori nav īsti ekonomiski pamatoti, tur tādu lietu cerību nav). Ar šo saules enerģiju viņi droši vien nenosegs pilnīgi visas savas vajadzības, jo, kā zināms, saule visu laiku nespīd, bet šī saules enerģija varētu arī vienlaikus dot atbalstu siltuma ražošanai, izmantojot siltumsūkņus. Ja šādā veidā šī kopiena saražo savai vajadzībai pietiekamu elektrības daudzumu, tas, protams, nozīmē, ka viņa kādā brīdī arī kaut ko nodod tīklā, jo, kad vasaras vidū saule spīdēs ļoti daudz, viņi, visticamāk, to visu nepatērēs, un tad būs [izveidota] sistēma, ka kādā brīdī šī energokopiena var kādu daļu no [nodotās enerģijas] saņemt atpakaļ. Ja šāda tipa kopienas veidotos gan daudzdzīvokļu mājās, gan arī ciematos, tad, es domāju, tas būtu varbūt ne "ideālais galapunkts", bet tāds labs iesākums, kur var pakāpeniski likt klāt vēl citas funkcionalitātes. Ir skaidrs, ka mēs virzāmies uz elektromobilitāti lielā mērā. Var, protams, diskutēt, cik gados tas tā notiks, kad elektromobiļi būs dominējošais virziens; šos elektromobiļus būtu lietderīgi lādēt no pašu saražotas saules enerģijas.
Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet – energoneatkarība taču ir arī būtisks aspekts visā šajā? It sevišķi šobrīd, kad mums kaimiņos notiek karš.
Ja mēs runājam par energoneatkarību, tad, protams, to varētu sasniegt arī citādi, proti, ka mēs nodrošinām liela mēroga ražošanu. No vienas puses raugoties, var šķist, ka varbūt tas arī ir pat efektīvāk, jo šajā liela mēroga ražošanā, – vienalga, vai tas ir vējš vai saule, – šī elektrības ražošana var iznākt ekonomiski pamatotāka, nekā to ražojot mazos daudzumos. Kāpēc tomēr man liekas, ka būtu labi arī attīstīt šo ražošanu "uz vietas" – jo tas nodrošina lielāku drošību vai stabilitāti tieši "uz vietas". Ja notiek kaut kādi pārrāvumi vai katastrofas – tas var būt ne tikai karš, bet arī citi iemesli, kas uz laiku rada elektrības pārrāvumus – šīs [energo]kopienas šādā situācijā ir drošāks veids, kā cilvēkiem dzīvot. Vēl arī tas radītu cilvēkiem "vides apziņu", "klimata apziņu", sapratni, ka tu pats ar savu rīcību arī kaut ko ietekmē. Pēc tam cilvēki cenšas saskaņā ar šo izpratni rīkoties dažādās jomās, ne tikai enerģijas iegūšanā.
Paldies biedrībai "Zaļā brīvība" par konsultāciju sniegšanu raidījuma sagatavošanā.
