Kāpēc nedāvināt viedtālruni uz pirmo skolas dienu? Saruna ar profesori Rubeni

ĪSUMĀ:

• Latvijā bērnu izpratnē vārds “drošība internetā” saistās tikai ar šīs dārgās “spēļmantas” materiālo vērtību, nevis apdraudējumiem virtuālajā vidē.
• Itāļu bērni uzaug bez telefoniem, skandināvu – mācās planšetēs
• Latvijā bērniem ir plašas iespējas piekļūt tehnoloģijām, bet vecāku starpniecība ir neprasmīga

Vidēji mājsaimniecībās ar maziem bērniem ir vairāk ierīču ar interneta pieslēgumu, nekā deklarēto cilvēku, liecina 2018.gada dati par bērniem Latvijā. Iemesls, ka vecāki pērk, nedomājot kāpēc, bet tikai tāpēc, ka var nopirkt, ir radījis fenomenu, ka bērni nereti dzīvo situācijā, kur pieejams gan plašs tehnoloģiju klāsts, gan labs interneta pieslēgums. Tehnoloģijas bērni var izmantot, ja vien viņiem ir vēlēšanās.

Vecāku atbilde: pērku telefonu drošībai!

Atbilde, ka vecāki pērk telefonu drošībai, ir ļoti saprotama un trāpīga, jo tieši no septiņu gadu vecuma bērns pēc likuma drīkst atrasties sabiedriskā vietā viens pats. Tātad viņš drīkst doties uz skolu un atpakaļ viens. Drošāk, ja viņam līdzi ir telefons, kas nepieciešamības gadījumā dod iespēju sazvanīties ar tuviniekiem. Diemžēl mūsdienās būtu naivi domāt, ka drošības iemesls ir tas, kura dēļ vecāki saviem topošajiem vai tik tikko kā par pirmklasniekiem kļuvušajiem bērniem iegādājas dārgus un advancētus telefonus, jo, ja stāsts būtu par drošību pietiktu ar lietotu podziņtelefonu.

“No septiņu gadu vecuma telefonam ir drošības un komunikācijas funkcija, līdz ar to nav būtiski – tas ir skārienjūtīgs vai podziņu telefons, ja jūsu bērns spēj pieņemt to podziņu telefonu,” norādīja profesore Rubene. Viņa gan piebilda, ka dažādās valstīs atšķiras likumdošana, tāpēc novilkt stingru robežu – septiņi gadi un bērnam vajag savu saziņas ierīci – būtu maldīgi. Turklāt atšķiras ne tikai likumi, bet arī audzināšanas pieejas. Latvijā tā drīzāk kļuvusi par tradīciju, bet vai vienlaicīgi tā nav arī bedres rakšana, kurā paši vecāki pēc tam iekritīs?

To, vai bērni ar saviem jaunajiem telefoniem jūtas uz ielas drošāk, labi raksturoja profesore Rubene, kura piedalījusies pētījumā par bērnu un digitālo tehnoloģiju attiecībām: “Mūsu pētījums parādīja, ka Latvijas sešgadniekiem nav ne jausmas par drošību internetā – viņi visi izmanto internetu jau vairākus gadus, viņiem ir labi nostabilizējušies tehnoloģiju lietošanas paradumi, bet, kad jautā par riskiem un tehnoloģiju izmantošanu, viņi saka – mēs zinām par riskiem: tehnoloģijas ir dārgas, tās var nomest zemē un tās var saplīst. Bet par kādiem citiem riskiem viņiem patiesībā tādas lielas nojausmas nebija.”

Tātad bērnu izpratnē vārds “drošība” saistās ar to, ka ierīce ir nevis iespēja sazināties vai arī ka internetā var būt nedroša vide, bet gan tikai ar šīs dārgās “spēļmantas” materiālo vērtību: “Dzīvojam sabiedrībā, kur var nopirkt visu. Un tad mēs pērkam, nedomājot, kam mēs to pērkam, kāds labums mūsu bērniem vai mums pašiem būs no tās ierīces.”

Itāļu bērni uzaug bez telefoniem, skandināvu – mācās planšetēs

Dažādās valstīs likumi, kas regulē to, no cik gadiem bērns drīkst atrasties publiskā telpā viens (un internets ir publiskā telpa), atšķiras. Attiecīgi atšķiras tehnoloģiju lietošanas kultūra un vecāku pieejas dažādās valstīs. “Tas atkarīgs no cilvēka dzīves veida un stila. Ir bērni, kuri nepaliek vieni bez vecākiem vai citiem pieaugušajiem līdz pat 14 gadu vecumam, tāpēc, iespējams, varēs iztikt bez telefona līdz pat pusaudžu vecumam. No otras puses tehnoloģija mūsdienās it īpaši pusaudžiem nav tikai komunikācijas un drošības garants.

Tas ir socializācijas instruments un piederības izjūtas radīšanas veids,” skaidroja Rubene. Proti, bērniem svarīgi neatšķirties no grupas – ja visiem ir dārgi telefoni, tad arī viņiem tādu vajag.

Internets, kā uzsvēra profesore Rubene, nav radīts bērniem. Lai gan bērni tagad ir sākuši lietot tehnoloģijas un internetu, vecāku aktīvu starpniecību audzināšanā neviens nav atcēlis: “Nevar būt tā, ka mēs pilnīgi nezinām, ko tas mūsu septiņgadnieks, astoņgadnieks vai deviņgadnieks dara tehnoloģijās.”

Ja runa ir par audzināšanu ģimenē digitālajā laikmetā, tad faktiski jārunā vien par pēdējiem 10-15 gadiem. Tas ir liels izaicinājums sabiedrībai kopumā un vecākiem pats par sevi, jo tad, kad auga vecāki, tehnoloģiju vēl nebija.

Latvijā centra “Dardedze” 2017.gadā veiktajā aptaujā secināts, ka 46,1% bērnu vecumā līdz trīs gadiem vismaz stundu dienā izmanto ekrānierīces. Vidēji bērns Eiropā tehnoloģiju paņem rokās ļoti agri, apliecina jau minētais pētījums par bērnu digitālo tehnoloģiju lietošanu Eiropā. Tas notiek krietni pirms divu gadu vecuma. Tātad tehnoloģiju lietotājs, kurš 2009.gadā bija 6 gadus vecs; 2013.gadā bija 3 gadus vecs, 2015.gadā – 0 gadu vecs bērns.

“Eiropas dienvidi ir ļoti skeptiski noskaņoti pret mazu bērnu tehnoloģiju izmantošanas atļaušanu. Itālija, Portugāle, Spānija, Vācijas dienvidu daļa, īpaši bagātākās pavalstis, Bavārija, piemēram, uzskata, ka pirmsskolas vecuma bērnam tehnoloģiju izmantošana ir drīzāk nevēlama nekā vēlama.

Jāsaka, ka arī pieaugušie šajās valstīs neizmanto tehnoloģijas ikdienā tik aktīvi, un vakarēšana nenotiek katram savā istabā pie telefona tik izteikti, kā, piemēram, Latvijā,” Eiropas Komisijas pētījuma rezultātus atklāja profesore Rubene. To sauc par aizliedzošo jeb aizsargājošo pieeju – mazāk tehnoloģiju, vairāk kārtības audzināšanā un lielāks ieguvums bērnam. “Šī pieeja tiek kritizēta, jo cilvēks, kurš līdz zināmam vecumam ir bijis norobežots, viņam ir bijis aizliegums lietot tehnoloģijas, ļoti pavelkas uz tehnoloģijām tad, kad tiek tām klāt.”

Savā ziņā pretstats šai pieejai ir sastopams Eiropas ziemeļos, kur skandināvu pedagoģijas pētnieki uzskata: jo ātrāk bērns apgūs interneta izmantošanas piedāvātas iespējas, jo labāk. Taču tas noteikti tiek īstenots pieaugušā vadībā un tehnoloģija nedrīkst būt bērna aukle.

“Jau tiklīdz bērns sasniedzis gada vecumu, ir gan pašvaldības, gan valsts, gan izglītības institūciju iesaiste jauno vecāku digitālās kompetences pilnveidē.

Tas nozīmē, ka vecāki apgūst un izmanto tehnoloģijas kopā ar bērniem,” skaidroja profesore. To sauc par kritisko jeb konstruktīvo tehnoloģiju izmantošanas pieeju audzināšanā. Doma ir tāda, ka, apskatoties, piemēram, uz lejuplādējamo lietotni, vecāki nodomā, kā, kādā izglītības procesā konkrētā tehnoloģija var manam bērnam palīdzēt? Un to neiegādājas tāpēc, ka “tā ir rozā vai lēta, vai ar atlaidi. Tehnoloģija tiek iegādāta, jo ir skaidrs, kādam nolūkam to iegādājas un kāds labums bērnam no tās varētu būt”.

Latvijas vecāki iesaistās neprasmīgi

Latvijā atbilstoši pētījumā atklātajām audzināšanas tendencēm ir situācija, kad bērniem ir plašas iespējas piekļūt tehnoloģijām, bet vecāku starpniecība ir neprasmīga. Piemēram, vecāki mēdz mazam bērnam iedot rokās planšeti, tā “izslēdzot” uz vairākām stundām. “Šādā gadījumā tehnoloģija nav iedota bērnam ar attīstošu, audzinošu vai izglītojošu domu. Vienkārši iedota, lai ļautu vecākiem paēst, piezvanīt pa telefonu, lai būtu miers no tā bērna,” situāciju raksturoja izglītības pētniece.

“Šī ir tā lielākā problēma, ko uzsver mediju pedagogi: no vecāku puses neregulētā, nevadītā tehnoloģiju izmantošana bērniem līdz pat pusaudža vecumam ir lielākā nelaime. Tā, kas var radīt atkarību, var radīt dažādas attīstības grūtības,” skaidroja profesore.

Līdzīga situācija kā Latvijā ir arī citās Austrumeiropas valstīs, izņemot Igauniju, kas šajā pieeju ziņā ir tuvāka Ziemeļeiropas valstīm.

Pētniece uzsvēra, ka postpadomju valstīm ir bijusi cita, atšķirīga vēsture attiecībā uz to, kā jāaudzina bērni, un tas ir atstājis ietekmi uz teju katru ģimeni. Proti, pašlaik nav vadlīniju, kā, kad un cik lielā mērā būtu jāiesaistās bērnu un ekrānu attiecībās, taču vienlaicīgi nav arī neviena – vecvecāka –, kam to pajautāt, nav arī savas bērnības pieredzes, jo visbiežāk ar “audzināšanu” vēl pagājušajā gadsimtā saprata to, ko audzinātāji darīja silītēs, bērnudārzos, skolotāji – skolās, kur jaunos pilsoņus audzināja sistēma. Tehnoloģiju lietošanas apguve, prasmes un noteikumi mūsdienās pilnībā ir nonākuši ģimenēs, uz to, kā audzina vecāki mājās.

“Nepārmetīsim vecākiem neko, jo viņiem nebija, kam jautāt,” mierināja Rubene, atgādinot, ka vecāki Latvijā tehnoloģiju izmantošanai visbiežāk izmanto atļaujošo pieeju bez robežām un bez noteikumiem ar aizliegšanas elementiem. Kā tas īsti izpaužas? “Kliņģera un pātagas princips – tajā brīdī, kad bērns ir nogrēkojies, viņam to tehnoloģiju noņem, un tad, kad bērns ir izdarījis kaut ko labu, viņa to tehnoloģiju piešķir, kas tehnoloģiju vērtību bērna acīs tikai ceļ.”

Pētniece, kura regulāri vada lekcijas un izglīto par audzināšanas jautājumiem digitālajā vidē kā vecākus, tā pedagogus, atzina, ka Latvijā pēdējos divos gados manāma tendence, ka vecāki sāk vairāk interesēties par šo tēmu: “Gribu uzslavēt jaunos vecākus, kas domā par to, kā tehnoloģijas būtu jāizmanto. Jo tehnoloģija pati par sevi nav nedz ļauna, nedz laba – tā ir lieta. Līdzīgi kā nazis – ar to var nogriezt maizi, un ar nazi var nogalināt cilvēku. Jautājums, kā mēs to izmantojam.”

Tomēr visiem vecākiem, kuru bērnam vēl nav sava tālruņa, profesore ieteica atcerēties, ka tā nav tikai lieta, bet darbarīks: “Ja gribat savam sešgadniekam, kurš sāks iet skolā, uz 1.septembri uzdāvināt ierīci, nedariet to!

Pagaidiet vismaz līdz Ziemassvētkiem un dāviniet tad. Skolas gaitu uzsākšana pati par sevi ir milzīgs izaicinājums, kas saistās ar grūtībām. Tā būs jauna vide, jauni noteikumi, jauni cilvēki, jaunas prasības. Tas būs grūti, un var radīt bērnam lieku izaicinājumu noslēpties no tās pasaules, kur ir grūti, pasaulē, kur ir vieglāk – virtuālajā.” Izglītības un audzināšanas eksperte digitālajā laikmetā iesaka dot bērnam laiku adaptēties skolai. “Un tad uz Ziemassvētkiem – nu tad lai tas Ziemassvētku vecis atnes to ierīci.”

Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem un jauniešiem lasiet LSM.lv garstāstā "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai"!