Velkot paralēles ar zinātni, gribas jautāt, cik lielā mērā zinātnes teorijas ir atdalāmas no to radītājiem – pētniekiem? Vai cits zinātnieks to pašu dabas parādību varētu izskaidrot ar citu teoriju? Jautājums var šķist dīvains.
Zinātne taču ir objektīva! Zinātnieki neko nevar radīt no jauna! Viņi var tikai un vienīgi ieraudzīt to, kas jau iepriekš no zinātnieka neatkarīgi ir pastāvējis dabā.
Domāju, ka diezgan daudzi šīs slejas lasītāji būs šādas pozīcijas piekritēji. Tas padara zinātni par diezgan tehnisku un tādēļ daļas sabiedrības acīs ne pārāk aizraujošu nodarbi. Bet vai tā ir? Vai ir pamats tik krasi pretnostatīt zinātni un mākslu?
"Fiziķi" un "liriķi"
Viens no publiskiem intelektuāļiem, kura pārdomas par šo jautājumu savā laikā radīja lielu diskusiju, kas ar lielākiem un mazākiem aktivitātes viļņiem pasaulē turpinās vēl joprojām, ir anglis Čārlzs Persijs Snovs. Viņa biogrāfija ļāva par šo jautājumu domāt, ja tā var teikt, skatoties no barikāžu abām pusēm.
Čārlzs Persijs Snovs Kembridžas Universitātē ieguva doktora grādu fizikā, vēlāk ieņēma ļoti augstus ierēdņa amatus, par ko karaliene Elizabete II iecēla viņu bruņinieka kārtā. Vienlaikus Čārlzs Persijs Snovs ir vairāku ļoti populāru romānu autors.
Viens no tiem – "Varas gaiteņi", tiesa, jau krietni pasen, ir tulkots un izdots arī latviski.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Pieņemsim, ka kāds iedomāts sarunas dalībnieks, saistīts ar eksaktajām zinātnēm, sarunā saka: "Jā, draugi, par Šekspīru esmu dzirdējis, bet nu vairāk gan tādā nozīmē, ka viņš esot bijis gana dīvains cilvēks, kurš pēc dažu pētnieku domām knapi esot pratis rakstīt. Viņa lugas gan neesmu ne lasījis, ne skatījies teātrī. Kaut kā nav sanācis… Bet, ja jūs man jautājat par lordu Baironu, tad nu jāatzīstas, ka par viņu gan neko dzirdējis īsti neesmu." Viegli prognozēt, kāda varētu būt pārējo no mākslinieku aprindām nākušo saviesīgās sarunas dalībnieku reakcija. Droši vien pieklājīgas atrunas atrašana, lai pievienotos kādam citam pulciņam, jo šajā diez vai var veidoties kāda saturīga saruna.
Un tad otra, līdzīga, bet tajā pašā laikā atšķirīga epizode. Tas pats bariņš, bet šoreiz runātājs ir kāds no māksliniekiem. Viņš varētu teikt: "Alberts Einšteins, jā, kaut ko esmu dzirdējis. Tas, šķiet, bija tas dīvainis, kurš katrā kājā vilka citādu zeķi, lai nebūtu jātērē laiks, tās saliekot pa pāriem. Ko viņš fizikā ir sastrādājis, gan īsti nezinu. Jūs man jautājat par Nilu Boru? Nē, par tādu cilvēku gan neko īsti dzirdējis neesmu."
Pēc sera Čārlza domām interesantākais ir, ka reakcija šajā gadījumā ir ļoti atšķirīga. Pat zināmā mērā runātāja "akcijas" šajā sarunā paaugstinoša. Jo tas taču ir atbilstoši mākslinieka tēlam sabiedrībā.
Tas ir cilvēks, kurš nodarbojas ar "augstām" lietām, rada "augsto" mākslu un tik piezemēts saturs kā dabas likumi, fizika, ķīmija vai bioloģija nav radoša cilvēka uzmanības vērta.
Zinātne nav formulu bezgalīga pārveidošana
Ļoti ceru, ka ir gana daudz lasītāju arī ar humanitāru skatu uz pasauli, kuri, šo izlasījuši, kļūst dusmīgi un nodomā, tas gan nav par mani. Tas ir tāds ļoti vienkāršots skats uz pasauli. Vēl vairāk, atzīšos, ka sera Čārlza eseju izmantoju tikai kā pamatu argumentācijai, precīzi neievērojot esejas detaļas. Tomēr, padomājot par šo Čārlza Persija Snova aprakstīto ainu, iespējams, mums tomēr nāksies atzīt, ka sava daļa patiesības tajā ir.
Tas, ko man gribētos teikt, un tās nav tikai manas domas, bet domas, kas balstītas daudzu ar zinātni cieši saistītu cilvēku pieredzē, ir šādas. Zinātnes atklājumi, protams, tiek radīti, darbojoties rāmjos, ko noteikusi daba. Taču tas nenozīmē, ka zinātnes process ir mazāk radošs nekā mākslas process.
Tad jau varētu teikt, ka arī mūzikas nošu gammā no do līdz si ir tikai septiņas notis. Kur vēl ierobežojošāki noteikumi mūzikas radīšanai!
Bet neviens taču neteiks, ka mūzika nav viens no pašiem radošākajiem mākslas veidiem.
Zinātne pavisam noteikti nav formulu bezgalīga pārveidošana un tad došanās pēc Nobela prēmijas. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka, pārveidojot formulas, pa īstam neko jaunu radīt nav iespējams. Analoģija formulu pārveidošanai mākslā būtu tās pašas domas pateikšana, tikai nedaudz citiem vārdiem, pārfrāzējot teikumu. Jā, varam ieraudzīt sākotnējās domas jaunas nianses. Tas ir svarīgi, tomēr doma paliek tā pati. Tieši tāpat ar formulām.
Ņūtons radīja absurdu teoriju?
Jaunas lietas, tās, ko zinātnes filozofi sauc par paradigmas maiņu, rodas tieši tikpat radošā veidā kā jauna māksla. Ir tāds vienkāršs stāsts par Īzaku Ņūtonu. Lielās mēra epidēmijas laikā Londonā, lai izvairītos no saslimšanas, Ņūtons bija devies uz laukiem. Leģenda vēsta, ka, sēžot zem ābeles, Ņūtonam uz galvas uzkritis nogatavojies ābols, un Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Tagad mēs nebrīnāmies, ka Zeme pievelk ābolu, bet arī Mēnesi, Saule un Zeme savstarpēji pievelkas, un šis likums nosaka gan to, kāpēc ķermeņi krīt, ja tos palaiž vaļā, un arī to, ka planētas riņķo ap Sauli.
Šo likumu Ņūtons nevarēja izrisināt ar matemātikas palīdzību no kādām agrāk zināmām formulām. To varēja tikai un vienīgi atklāt, ja gribat, – radīt, tādā pašā veidā, kā Mocarts radīja savu slaveno skaņdarbu "Rekviēms". Radīšanas procesi bija ļoti līdzīgi.
Starp citu, Ņūtonam viņa laikabiedri pārmeta, ka viņš ir izdomājis absurdu teoriju. Esot taču acīmredzams, ka starp ābolu un Zemi nekā nav, ne atsperes, ne gumijas. Tātad šie ķermeņi nevar pievilkties, jo, lai tie viens otru "justu", pa vidu taču kaut kam ir jābūt. Uz ko Ņūtons esot atbildējis latīniski – hypotheses non fingo – hipotēzes neizdomāju. Ar to sakot: nezinu, kā, bet ķermeņi var pievilkties. Nemāku par to spekulēt. Vienkārši pieņemsim, ka tā ir.
Ja tas ļauj izskaidrot gan to, kādēļ ķermeņi krīt uz zemes, ja tos nekas nebalsta, gan to, kā kustas planētas un zvaigznes, tad tai jābūt patiesībai jeb vismaz labam tuvinājumam tai.
Zinātne – labākais pašreizējais tuvinājums patiesībai
Jo šeit ir vēl viens apgalvojums, ko nobeigumā noteikti ir svarīgi atgādināt. Zinātne nav un nekad nebūs patiesība pēdējā instancē. Zinātnes šā brīža apgalvojumi ir pašreizējais labākais tuvinājums patiesībai. Tas nenozīmē, ka nākotnē tie netiks precizēti. Arī ar Ņūtona mehāniku tā notika. Einšteina speciālā relativitātes teorija konstatēja, ka tad, kad kustības ātrumi kļūst lieli un tuvojas gaismas ātrumam, Ņūtona likumi vairs nav pilnīgi precīzi. Ja mums ir nepieciešams precīzi paredzēt, kā kustēsies ķermeņi lielā ātrumā, tad tajos ir jāievieš korekcijas. Korekcijas būs neievērojami mazas mazā ātrumā, bet bez tām nevarēs iztikt, ja kustības ātrums pietuvosies gaismas ātrumam.
Atgriežoties pie raksta sākumā uzdotā jautājuma – vai zinātnes teorijas varētu izskatīties citādas, ja tās būtu radījuši citi cilvēki? Zinātnē atbilde ir skaidra, un tam ir daudz pierādījumu. Jā, lai arī dabas struktūra un kārtība, ko gribam apzināt, ir tāda, kāda tā ir, to tomēr var aprakstīt dažādā veidā. Neiedziļinoties detaļās, pieminēšu, ka ne tik sen kvantu teorijas pirmsākumos radās divas dažādas teorijas. Šrēdingera kvantu teorija un Heizenberga kvantu teorija.
Šķita – divas konkurējošas teorijas par vienu un to pašu. Tātad vienai ir jābūt pareizai vai labākam tuvinājumam un otrai nepareizai tādā nozīmē, ka tuvinājums ir sliktāks. Izrādījās, nebūt ne tā.
Makss Borns matemātiski pierādīja, ka šķietami ļoti atšķirīgas teorijas vienu un to pašu struktūru dabā pēc būtības apraksta vienādi, tikai izmanto dažādas matemātikas valodas. Viena lieto diferenciālvienādojumus, otra matricu algebru. Tie, kam šo metožu nosaukums maz ko izsaka, neuztraucieties! Tie vienkārši ir divi ļoti atšķirīgi matemātikas apakšvirzieni. Abas šīs pieejas – gan Šrēdingera, gan Heizenberga – šobrīd izmanto paralēli. Ir vēl citas, iespējams, tikpat labas, piemēram, Deivida Boma pieeja, kas, kā man šķiet, tīri vēsturisku notikumu dēļ (tā tika radīta tālu no zinātnes centriem un ļoti lēnām nonāca zinātnes apritē), lai arī tiek lietota, pilnā mērā neiedzīvojās akadēmiskajā vidē.
Ar šo eseju gribu vēlreiz aicināt mēģināt šīm divām pasaulēm – zinātnei un mākslai – vairāk ielūkoties robežšķirtnes otrā pusē. Esmu pārliecināts, ka tur ir daudz interesanta abām dialoga pusēm. Daudz kas šajā virzienā gan Latvijā, gan pasaulē jau tiek darīts, bet daudz ko vēl var izdarīt.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
