Tas ir liels kontinents, kurā satiekas visas laika joslas, precīzāk, to tur vispār nav. Zem Antarktīdas kilometriem dziļās ledus kārtas slēpjas miljoniem sena pagātne. Antarktīdā ir tik daudz neizzināta, ka katrs te var kļūt par pirmatklājēju.
Pirms vairākiem gadiem Antarktika kļuva par vairāku Latvijas polārpētnieku sapni un mērķi vienlaikus. Lai to īstenotu, viņi šogad devās uz tālāko planētas pilsētu Ušaju, no kurienes kuģoja baltā kontinenta virzienā. Aizlidot turp nevar. Vienīgais veids, kā nokļūt – šķērsot vienu no bīstamākajām vietām pasaulē – Dreika jūras šaurumu.
Dreika jūras šaurums jau kopš seniem laikiem ir slavens ar pēkšņām un spēcīgām vētrām. To šķērsot ir liels izaicinājums.
Mūsu polārpētnieki vairākus mēnešus strādāja Ukrainas polārstacijā. Doties uz Antarktīdu nozīmē ne tikai izaicinājumiem pilnu turpceļu, bet arī neparedzamu atpakaļceļu. Pētniekiem jābūt gataviem pavadīt Antarktīdā laika, nekā plānots, un, iespējams, pat tur ziemot.
“Skats uz Antarktīdu ir tieši tāds, kā mēs to bijām iztēlojušies – daudz akmeņu, vēl vairāk ledus un sniega un faktiski nekā cita arī nav,” pastāstīja polārpētnieks Jānis Karušs.
Dzīvnieki – pingvīni, vaļi, roņi – no cilvēka Antarktīdā nebaidās vispār, un tiem var pieiet pat dažu desmitu metru attālumā. Vaļi ieraugāmi no ļoti liela attāluma.
Vernacka stacijā pirmajā dienā tika sakārtots un pārbaudīts ekipējums un saplānotas pētniecības vietas. Antarktikas gadalaiki nereti mulsina, jo, kad Ziemeļu puslodē ir ziema, Antarktikā ir vasara.
Šī iemesla dēļ darbīgākais laiks pētniecībā ir februāris un marts, kad vien ir piemēroti laikapstākļi, darbā paiet viss laiks, ievācot paraugus gan no ledus, gan augsnes.
Tieši šejienes augsne ir pētnieku pirmais pārsteigums – tā izrādījusies biezāka, nekā cerēts, un augsnes ķīmiskās analīzes pāris mēnešu laikā sniegs precīzākas atbildes gan par Antarktīdas ģeoloģijas vēsturi, gan par izmaiņām, kas to skar.
Arī ledus sastāva analīze palīdz noteikt gan tā vecumu, gan to, kā ledu ietekmē klimata pārmaiņas. Dienu no dienas pētnieku uzdevumi bija gandrīz nemainīgi – mainījās vien mazās saliņas, kuras nereti tā arī sauc: “neizpētīta teritorija”.
Lai izveidotu šīs teritorijas karti, slāni pa slānim noteiktu ledus kupola biezumu un tā izmaiņas, vējainākajā un aukstākajā kontinentā jāpārvietojas ar visnotaļ sarežģītu ierīci – ģeoradaru. Tas sūta un saņem signālus – raida signālu zemē un uztver to, kas atstarojas, veidojot tādu kā karti par to, kas atrodas zem kājām.
Diemžēl instruments Antarktikas skarbos klimata apstākļus nevarēja izturēt. Lai šajos klimata apstākļos varētu izdzīvot paši pētnieki, pētniecības stacijā ir cilvēks, kura uzdevums ir uzmanīt dīzeļa ģeneratorus. Tie ir kā sirdspuksti, kas ne mirkli nedrīkst apstāties, tāpēc tie nemitīgi jāuzmana un vajadzības gadījumā ātri jālabo.
Atbildīgais cilvēks katru stundu veic apgaitu visai bāzei un pārbauda, vai viss ir kārtībā. Vismazākā problēma nozīmētu, ka pētnieki ātri nonāktu lielā aukstumā un bāzē valdītu tāds pats aukstums kā ārā.
Ekspedīcijas laikā temperatūra ārā varēja šķist Antarktīdai visai augsta – ap nulli, taču jāņem vērā, ka vēja ātrums te var sasniegt 20 m/s, un katrs metrs sekundē sajūtu ziņā pazemina temperatūru par grādu. Darbs vējā un mitrumā arī Antarktīdas vasaru var pārvērst pamatīgā ziemā.
Kā pastāstīja meteorologs Aleksandrs Natočnijs, stacijā meteorologi esot divi, un katrs strādājot diennakti.
“Veicam mērījumus, mums ir automātiskā stacija, kas autonomā režīmā fiksē gaisa temperatūru, mitrumu, vēja ātrumu un virzienu. Katras trīs stundas veicam papildu novērojumus par redzamību un mākoņainību. Dienas laikā laikapstākļi ļoti mainās. Maksimālā temperatūra šajā vasarā bija plus 11 grādi, kas ir tikai par grādu mazāk nekā 1992. gada vasarā, kad temperatūra sasniedza siltuma rekordu,” teica Natočnijs.
Visaukstāk Antarktīdā bijis 1953. gada ziemā, kad bija mīnus 43 grādi un arī spēcīgs vējš. Antarktīda ievērojama arī ar strauju laikapstākļu maiņu – vienā brīdī ir skaidrs laiks, bet jau pēc 15 minūtēm sniegputenis vai vējš. Skaidras debesis un saulainu laiku te piedzīvot var reti – te lielākoties ir pelēks.
Pētniecībai zinātnieki gatavojas ar sevišķu rūpību, strādājot bez brīvdienām un nereti atņemot stundas miegam. Visas ierīces tiek atvērtas, tām tiek izžāvētas baterijas un pēc laba laiciņa tās atkal tiek uzlādētas, pastāstīja polārpētnieks Māris Krievāns.
Bateriju žāvēšana ir tikai viena medaļas puse – lai arī šis skaitās viens no sausākajiem kontinentiem, pēc lauka pētījumiem jāžāvē arī apģērbi un apavi. Vasarā ledu klāj aptuveni 20 centimetru bieza sniega kārta, kas ir piesūkusies ar ūdeni. Pētnieku zābakus nereti līdz galam nebija iespējams izžāvēt.
Katrā bāzē bez zinātniekiem uzturas arī tehniskie darbinieki un mehāniķi, kas gādā par ugunsdrošību, sienām, jumtu un tamlīdzīgi.
Staciju, kurā strādāja arī Latvijas pētnieki, 1954. gadā uzbūvēja Anglija, bet 1996. gadā to par simbolisku cenu nopirka Ukraina. Šobrīd stacijai nepieciešama pārbūve un modernizācija, bet to, kādi darbi šeit veicami, nereti nosaka vējš.
Kad vējš ir ļoti spēcīgs, lauka darbi tiek apturēti, jo uzturēties ārā ir dzīvībai bīstami – lielākoties tāpēc, ka pārvietošanās no salas uz salu notiek laivās un ar šejienes viļņiem un miglu nejoko.
Šādās ekspedīcijās vienmēr ir obligāto darbu saraksts un tādi, ko vēlams īstenot, ja laiks un iespējas ļauj. Mūsu pētnieki obligātos darbus tika izpildījuši.
Biologiem viens no izplatītākajiem pētījumu objektiem ir aļģes. Lai arī šķiet, ka šis kontinents ir balts un sasalis, te dzīvības ir pietiekami daudz, lai šurp dotos zinātnieki, kas specializējušies tieši šī reģiona bioloģijā – pētnieki ievāc augu paraugus, pēta bezmugurkaulniekus, pingvīnu kolonijas un tamlīdzīgi.
Antarktīdas piekrastē un uz mazajām saliņām ir ļoti daudz pingvīnu – to te ir vairākas sugas.
Šajā stacijā veikti arī visai planētai svarīgi mērījumi, piemēram, ozona slāņa mērījumi. Zinātnieki pauž – vislielākais caurums ozona slānī bijis deviņdesmitajos gados, bet šobrīd tas ir samazinājies.
1930. gadā Vinterailendas salā briti izveidoja savu ziemošanas nometni, kuru, kā runāja, aizskaloja cunami. Četrdesmito gadu beigās tika uzbūvēta cita ēka, kuru nodēvēja skotu polārpētnieka Džeimsa Vordija vārdā. Aktīva pētniecības stacija tā bija turpmākās desmitgades.
