Sociologs Miķelis Grīviņš dabas pētīšanai pievērsies no pavisam ne dabas zinātņu perspektīvas – viņš pēta cilvēkus mežā. Viņa uzmanības lokā nonākuši ogotāji, sēņotāji un visi tie, kas uz mežu dodas vākt dažādus savvaļas labumus.
“Ja tie ir 73%, kas to vāc, tad nepievērst tam uzmanību nozīmē ignorēt milzīgu sabiedrības daļu, kura savu brīvo laiku pavada mežā.
Ja mēs zinām, ka cilvēki iznes 15 000 tonnas ogu, tad tas ir nenormāls uztura avots,” norāda Grīviņš. Viņš piebilst, ka Latvijā cilvēki ir vairāk “sēņu aktīvi, nekā politiski aktīvi”.
Sociologs arī norāda uz atšķirībām starp ogotajiem un sēņotājiem: “Ogošana ir ļoti darba ietilpīgs un intensīvs process, kas prasa salīdzinoši maz priekšzināšanu. Viss atkarīgs, cik daudz tu lasi un uzturies mežā. Pavisam kas cits ir sēņošana, to ar ogošanu nevar likt vienā sarakstā. Ja sākotnēji cilvēki iet mežā, lai salasītu ogas, tad vēlāk viņi jau sāk mijiedarboties ar to, kas ir apkārt. Mans minējums, ka cilvēki, kas sākotnēji lasa sēnes, pamazām pārtop par vides un meža uzraugiem, viņi sāk just, kas tā tāda daba vispār ir.”
Lai arī Latvijā ir zinātnieki, kas pēta mežu un tur sastopamos augus, socioloģiski uz meža labumiem neviens līdz šim vēl nav skatījies. Miķelis šajā ziņā ir celmlauzis, savvaļas produktu sociālo aspektu apzināšanai pievērsdamies savā pēcdoktorantūras pētījumā.
Lai arī mežs ir viņa centrālais pētījumu objekts, lielākā daļa darba paiet kā jau sociālajās zinātnēs ierasts – pie datora analizējot ievāktos datus un meklējot kopsakarības. Mērķis – atrast atbildi uz jautājumu, kā savvaļas produkti var veicināt jaunus attīstības virzienus attālos lauku reģionos. “Es mēģinu saprast, kā cilvēki, kuri sēņo vai ogo, savieno ļoti dažādas lietas un mēģina tās komercializēt,” norāda Grīviņš.
Ar pārtiku un lauksaimniecību saistītus jautājumus Miķelis uzlūkoja jau savos agrākajos pētījumos, un tas izrādījās būtisks solis, lai padziļināti pievērstos tieši savvaļas produktiem. “Man bija iespēja piedalīties pētījumā par savvaļas mellenēm un to, kādā veidā tās tiek tirgotas, kā nonāk Ķīnā un kā Latvijā izplatās. Kad sāku runāt ar cilvēkiem, kas darbojas melleņu sektorā, sapratu, cik pelēki tas ir. Neviens nespēj kontrolēt, neviens nezina, kas tur notiek un kādos apjomos. Vienlaikus cilvēki spēj sadzīvot – atrod pašorganizācijas veidus.”
Pētot sīkāk šos jautājumus Miķelis ir pārliecinājies, ka tie ir tik sarežģīti, ka ar sociologa zināšanām vien nepietiek. Nu viņam jāzina, kā saka, mazlietiņ no visa – agronomijas, ekoloģijas, ekonomikas. Tieši tas līdzās jautājumu un problēmu daudzslāņainībai, viņaprāt, ir sociālo zinātņu gan priekšrocība, gan arī izaicinājums.
Panākt to, ka notiek pārmaiņas un cilvēku rīcība mainās attiecībā uz reģionu attīstību, vides aizsardzību, atbildīgu saimniekošanu vai jebko citu, lielā mērā ir uzdevums, kas uzlikts uz sociālo zinātņu pleciem. Lai arī tās nevar sniegt precīzas atbildes uz to, ko konkrēti katram darīt, sociālās zinātnes rada izpratni par dažādību, kā kāds lēmums ietekmēs dažādus cilvēkus un norises sabiedrībā. Tas veido atbildību pret to, kādus lēmumus pieņemam.
“Mans pieņēmums, ka cilvēki grib darīt lietas labāk, vienkārši sanāk tā, kā sanāk, kā ir ērtāk. Un, ja palīdzam saprast, kā darīt labāk un cik viegli tas patiesībā ir, tad cilvēki labprāt mainās,” stāsta sociologs.
Miķelis Grīviņš nenoliedzami ir procesu un cilvēku vērotājs kopsakarībās. No sīkām detaļām, kas sākotnēji var likties nesaistītas vai nebūtiskas, viņš saliek bildi, kurā gluži kā mežā – jo tālāk skaties, jo vairāk koku. Tikai viņa veidotajā bildē aiz meža, ogām vai sēnēm patiesībā ir stāsts par mums visiem.
