ĪSUMĀ:
- Lauksaimniecība rada ietekmi uz apkārtējo vidi.
- Lauksaimniecības atkritumus var padarīt par izejvielu biogāzes ražošanai.
- To var attīrīt un padarīt par auto degvielu pašreiz lietotās autogāzes vietā.
- Latvijā radītā iekārta ļauj iegūt kvalitatīvu biometānu; iekārtai pasaulē nav līdzinieku.
- Iekārtu iespējams pielāgot arī citām izejvielām.
- Pagaidām Latvijā ar biometānu darbināms autoparks nav liels.
- Labas prognozes par šādas degvielas izmantošanu - lauksaimniecības tehnikas lauciņā.
- Izstrādājot šādas iekārtas, Latvija var būt soli priekšā brīdī, kad būs pieprasījums.
- Iekārtas var uzstādīt pie jebkuras biogāzes stacijas.
- Uzstādīšana ir dārga, taču eksperti norāda - iekārtas atmaksājas 5 gadu laikā.
- Ekonomiskais izdevīgums slēpjas arī emisiju dārdzībā.
Lauksaimniecība ir nozare, kas mūs vienlaikus baro, bet tajā pašā laikā arī rada pamatīgu ietekmi uz apkārtējo vidi - audzējot lopus vai arī dažādas augu kultūras, apkārtējā vidē nonāk gan nevajadzīgi daudz barības vielu, gan siltumnīcefektu radošās gāzes.
Viens no veidiem, kā kūtsmēslus un citus lauksaimniecības atkritumus no kaitīgiem izmešiem pārvērst derīgā resursā, ir padarīt tos par izejvielu biogāzes ražošanā. Taču tas vēl nav viss – ja gāzē esošo metānu attīra, to iespējams pildīt automašīnās un izmantot šobrīd lietotās dabas gāzes vietā.
Latvijā ir radīta iekārta, kas ļauj iegūt augstas kvalitātes biometānu, un šobrīd šai iekārtai pasaulē nav līdzinieku.
Viena no tās izstrādātājām, Rīgas Tehniskās universitātes vadošā pētniece Kristīne Veģere stāstīja, ka Eiropā nav pārāk izplatīta biometāna ražošana savām vajadzībām.
“Nelielā apjomos to neražo, jo līdz šim bija problēmas ar iekārtu piemeklēšanu. Mēs šo problēmu atrisinām ar salīdzinoši nelielu, bet efektīvu iekārtu,” skaidroja Veģere.
Cisternām un caurulēm līdzīgajā iekārtā, kas ietilpst vienā vidēja izmēra konteinerā, saražotā biogāze tiek attīrīta līdz tādai pakāpei, lai biometāna koncentrācija tajā ne tikai būtu augsta, bet tas būtu arī bez citu gāzu piemaisījumiem.
“Galvenās gāzes, kas jāattīra ir H2S un CO2. Rezultātā iegūstam metānu ar 96% kvalitāti. Te gāze ienāk, tā tiek saspiesta, divās kolonnās, kas pildītas ar absorbentu, notiek tīrā biometāna ražošana,” iekārtu aprakstīja pētniece.
Kad metāns attīrīts, tas automašīnu bākās nonāk kā degviela, kas spēj aizvietot šobrīd lietoto fosilo dabas gāzi.
Pagaidām Latvijā ar biometānu darbināms autoparks nav liels, taču prognozes liecina, ka tā parādīšanās tirgū varētu būt atslēga, kas ļautu parādīties arvien vairāk ar biometānu darbināmām automašīnām un traktoriem.
Starp citu, visdaudzsološākās prognozes par šīs degvielas izmantošanu ir tieši lauksaimniecības tehnikas lauciņā. Kā un cik daudz katra no valstīm attīstīs biometāna jomu, rādīs laiks, taču labā ziņa ir tā, ka, izstrādājot šādas iekārtas, Latvija var būt soli priekšā un brīdī, kad būs pieprasījums, kļūs par atslēgas posmu daudziem biogāzes ražotājiem.
“Šīs tehnoloģiju iespējams pielāgot atkarībā no tā, kāda ir biogāzes kvalitāte un parametri. Protams, te strādājam no metāna ieguves no dažādiem atlikumiem, bet iekārtu iespējams pielāgot arī citām izejvielām.
Svarīgi, lai paša metāna koncentrācija biogāzē būtu augsta, tad pašizmaksa ir zemāka un ir iespēja iegūt tīrākas kvalitātes biometānu,” skaidroja Veģere.
Šādas biometāna iekārtas var tikt uzstādītas pie jebkuras biogāzes stacijas neatkarīgi no tā, no kādām izejvielām katrs izvēlējies gāzi iegūt. Šādas iekārtas uzstādīšana ir dārga, taču eksperti norāda, ka tās atmaksājas piecu gadu laikā.
Ekonomiskais izdevīgums slēpjas ne tikai pašu saražotajā degvielā vai elektrībā, bet, kā norāda arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse, emisiju dārdzībā.
“Izmaksas, kas šobrīd ir emisijām, nav tās, kas piesārņojumam būs nākotnē. Tuvākajos gados emisijas kļūs arvien dārgākas. Jau šobrīd ir CO2 komponente nodoklī un, jo vairāk emisijas, jo vairāk jāmaksā. Nākotnē šī komponente kļūs lielāka, un tas jāņem vērā, rēķinot ilgtermiņa ieguvumus,” skaidroja Prūse.
Prūse uzsvēra, ka virzība uz oglekļa mazietilpīgu attīstību nozīmē nevis ierobežojumus, bet gan iespējas.
Lai arī sākotnēji var likties, ka saimniekošana ir jāpārorientē un tas rada vairāk zaudējumus nekā ienākumu, nereti tas ir ceļš, kā atrast savu īpašo nišu un spēt piedāvāt ko tādu, pēc kā pieprasījums vēl tikai augs. Tiesa gan, ir viens nosacījums.
“Katrā jomā un uzņēmumā jāatrod piemērotākais risinājums un jāvērtē risinājuma izmaksas un ieguvumi ilgtermiņā. Ja steigšus ievieš jaunu tehnoloģiju, tā var nebūt īstā. Īstermiņā tas var būt dārgāk. Oglekļa mazietilpīgas attīstības nišas šobrīd vēl nav aizpildītas, bet būs pieprasītas.
Ja mēs izvēlamies šajā nišā orientēties, tad varam atrast risinājumu savas labklājības paaugstināšanai. Ja esam pircēji no citiem, nevis ražotāji, mēs nekad nekļūsim bagātāki,” pauda Prūse.
Latvijā ir jomas, kurām šajā ziņā iestrādes ir labākas un līdz ar to izredzes būt kaut kur pirmajiem – lielākas. Un tās meklējamas jomās, kas neatkarīgi no oglekļa mazietilpīgas attīstības ir Latvijas stiprās puses.
“Viena no jomām, kur esam spēcīgi, ir mežsaimniecība. Arī digitālajā jomā daudz ko darām – tās ir jomas, kur nepieciešami risinājumi un kas arī var piedāvāt risinājumus emisiju samazināšanai. Digitalizācijas jomā daudz risinājumu. Tie var atrast pielietojumu ļoti dažādās jomās – kaut vai loģistikā atkritumu apsaimniekošanā. Ar speciālām programmām var aprēķināt efektīvāko maršrutu, kas ļauj taupīt naudu un samazināt emisijas – risinājums ir pavisam vienkāršs,” norādīja ministrijas pārstāve.
Latvijas iespējas veicināt oglekļa mazietilpīgu attīstību ir meklējamas dažādās nozarēs, un iestrādes, kā redzams, šajā jomā ir. Vai nu kā digitāli, vai inženiertehniski risinājumi, tie sevi piesaka nozarēs, kur emisiju samazināšanā vēl daudz darāmā.