Kas ir tas, ko Latvijā jau mēs darām, proti, mēs varam vairs neaudzēt daudzos hektāros reālos laukos, bet sev interesējušo augu vielu iegūt laboratorijā?
Anna Ramata-Stunda: Tas ir tieši tas, ko mēs darām. Mēs paņemam pavisam nelielus gabaliņus no augiem savvaļā, atrodam pareizos apstākļus, kā tos audzēt, un bez jebkādām ģenētiskām modifikācijām, ar fizikāliem faktoriem – temperatūru, gaismu, intensitāti, gaismas/ tumsas režīmiem – mēs varam inducēt specifisku mums interesējošu savienojumu ražošanu. Un, ja mēs skatāmies dabā, tad no ārstniecības augiem, pirmkārt, mēs varam iegūt aktīvās vielas. Parasti iegūstam ļoti mazos procentos; pārējais ir tas, par ko vēl jādomā - kā pārstrādāt.
Otrs ir tas, ka mēs izlietojam zemi hektāros, audzējot monokultūras, kas arī ne vienmēr īsti atbilst tam, kā mums būtu jāskatās uz bioloģisko daudzveidību un zemei draudzīgu saimniekošanu. Patērējam arī diezgan daudz ūdens un fosilos kurināmos, kas ir nepieciešami novākšanai. Laboratorijas apstākļos šīs augu šūnas producē specifiskus savienojumus. Mēs piegādājam izejvielas kosmētikas nozarei, bet, protams, šis potenciāls ir arī izmantošanai citās nozarēs, tā var būt pārtika, arī Eiropā ir institūti, kam mēs sekojam līdzi, ar ko mēs esam komunicējuši, kas arī skatās šajā lauciņā, augu šūnu kultūras, kur mēs varam izmantot. Un mēs esam interesanti arī farmācijai.
Kā no vides viedokļa liekas – visi trūkumi pārvērsti par ieguvumiem? Kā no vides viedokļa mēs raugāmies uz šāda veida saimniekošanu un darbošanos?
Jānis Brizga: Es domāju, ka tas ir atbalstāmi - meklēt dažādus jaunus veidus, kā mēs varam pabarot pasauli, jo iedzīvotāju skaits pasaulē visu laiku palielinās. Dažos reģionos ir bads, citur ēd par daudz. Bet man liekas, ka nepietiek vienkārši ar šādiem tehnoloģiskiem risinājumiem. Ja mēs skatāmies nākotnē, ko tad mēs ēdīsim 2050. gadā? Man liekas, diezgan būtiski ir mainīt pašu diētu.
Vai par to, ko jūs izaudzējat laboratorijā, - vai nu tās ir konkrētās vielas no augu daļām, kuras mums vajadzētu, vai tas būtu mākslīgās gaļas gadījums, - nav tā, ka mums ir jāiegulda ļoti daudz resursu, un tas ir gan dārgi, gan resursu ietilpīgi, lai pie tā tiktu?
Anna Ramata-Stunda: Protams, ir ļoti liels pētniecības un attīstības posms. Katrai augu sugai principā mums ir jāatrod pareizie apstākļi, kas prasa resursus, tai skaitā arī dažādas izejvielas, ar ko mēs strādājām. Arvien vairāk jāstrādā, un savā ziņā ir prieks, ka tajā lauciņā parādās pat it kā konkurenti. Tas liek arī kultivēšanas tehnoloģijām virzīties uz priekšu.
Vai ir jēga attīstīt ko tādu, ja tas finālā izmaksā tik daudz? Proti, vai ir reāli, ka mēs ēdīsim mākslīgo gaļu, kas ir izaudzēta par tūkstošiem un tūkstošiem vienam burgeram? Kā jūs saredzat to attīstību tālāk? Vai mēs te neesam mazliet strupceļā?
Jānis Brizga: Es domāju, ka tie attīstības virzieni būs dažādi. Gan maz intensīvais attīstības virziens, kas ir bioloģiskā lauksaimniecība un vienkāršotas tehnoloģijas, kas tiek izmantotas, lai radītu pārtiku, kas ir tuva cilvēkam. Gan arī augsto tehnoloģiju dažādie risinājumi. Mēs esam gājuši to attīstības virzienu ar šīm tehnoloģijām, un mēs nevaram no tā atteikties, mēs to arī noteikti turpināsim. Bet es domāju, ka abi virzieni attīstīsies. Un, tā kā farmācijai ir vajadzīgs tīrs produkts, tāpat arī pārtikā ir vajadzīga tīra pārtika. Bieži vien mums tie vides apstākļi pašlaik ir tik piesārņoti, ka mēs varbūt nemaz dabā nevaram izaudzēt tik tīru produktu, kā mēs gribētu.
Anna Ramata-Stunda: Piebilde par lētumu. Pirmo [mākslīgās gaļas] burgeru pārdeva, ja nemaldos, par sešciparu skaitli. Pašreiz viņi skatās uz to, ka viņi nākamgad varētu plānot ražot to cenā par simtiem dolāru. Principā viņi plāno palaist Amerikā lielveikalos. Tas ir viss, ar ko mēs arī saskaramies un cīnāmies – runa ir par mērogu. Līdzko to var ielikt tonnīgā bioreaktorā, tās izmaksas arī pa vairākām kārtām uzreiz samazinās. Un tad, līdzko tas izstrādes process nonāk līdz tam, ka mēs varam to mērogot uz lieliem tilpumiem, tad vairs tās izmaksas nav tik augstas.
Jānis Brizga: Lauksaimniecība jau tagad mainās. Mums ir precīzā lauksaimniecība, kur mēs daudz precīzāk varam nomērīt, kuram augam kas ir vajadzīgs - gan lopkopībā, gan augu audzēšanā. Mēs nevaram izaudzēt no viena hektāra miljoniem tonnu, ir kaut kādas robežas, kuras mēs esam sasnieguši. Man patīk salīdzinājums ar profesionālo sportu – mēs varam censties sasniegt kaut kādus augstus mērķus, bet
masveidā mums tomēr ir jāmēģina līdzsvaru atrast starp pieaugošo ražīgumu un sistēmas noturību, ka mēs neiznīcinām ekoloģisko sistēmu funkcionēšanu.
Laikam jā, cik ilgi būs cilvēki un cik ilgi mēs gribēsim ēst, tik ilgi arī mums būs aktuāli domāt par to, kā mēs līdz tai pārtikai tiekam. Vienalga, vai tās ir citas kultūras, ko mēs audzējam, vai citi dzīvnieki, ko mēs sākam iekļaut savās ēdienkartēs, vai pavisam jaunas tehnoloģijas, kā to panākam.
