ĪSUMĀ:
- Attālinātais darbs ir uz palikšanu arī pēc tam, kad pandēmiju būs izdevies iegrožot.
- Ja šodien darba vidi mājās neuzlabos, ilgtermiņā strauji pieaugs arodslimību skaits, kas rodas darbā ar datoru, un izdegšanas sindroms.
- Pirmajā Covid-19 vilnī attālināti strādāja 76,9% pētījuma laikā aptaujāto respondentu.
- Vismaz trešdaļa atzina, ka mājās ir nepiemērota darba vieta.
- Tiem, kuri strādājuši attālināti jau iepriekš, gan fiziski, gan emocionāli ārkārtējās situācijas laikā strādāt no mājām bija vienkāršāk.
- Spriedzes un neziņas apstākļos darbinieki būtu vēlējušies saņemt arī lielākas rūpes par viņu psiholoģisko labklājību.
- Atsevišķos gadījumos darba devēji pret mājās strādājošiem darbiniekiem bija īpaši neatbalstoši.
- Seši padomi mājas biroja izveidei.
Attālinātais darbs daļai iedzīvotāju nu jau kļuvis par ikdienu. Pavasarī, Covid-19 epidēmijas pirmā viļņa laikā, gan daudziem darbiniekiem, gan darba devējiem tā bija jauna un nebijusi pieredze, kas prasīja pielāgošanos no abām pusēm. Pētnieki norāda – darbs no mājām ir uz palikšanu; tā būs viena no iespējām, kā veikt savu darbu arī tad, kad Covid-19 slimības izplatīšanos būs izdevies iegrožot.
Kā tapa pētījums?
Pētījums tapis projekta “Dzīve ar COVID-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē” ietvaros. Attālinātā darba apstākļus RSU zinātnieki analizējuši kopā ar Vidzemes augstskolas pētniekiem.
Projekta īstenošana tika uzsākta 2020.gada 1.jūlijā un turpinājās līdz 2020.gada 31.decembrim.
Apakšprojekta “Pārmaiņas darba tirgū un nodarbinātības struktūrās, jaunā loģika sociālo pakalpojumu sniegšanā” mērķis: izvērtēt nodarbinātību un drošu un veselīgu darba vidi attālināta darba apstākļos. Izstrādājot priekšlikumus veiksmīgai pārejai uz attālināto darbu.
Pētījumā piedalījās:
1823 nodarbinātie, kuri aizpildīja aptaujas anketu internetā:
– sievietes – 78,9%
– vīrieši – 20,7%
– cita atbilde, nevēlos atbildēt – 0,4%
Aptaujas dalībnieku vecums:
18–24 gadi – 3,3%
25–34 gadi – 19,8%
35–44 gadi – 29,1%
45–54 gadi – 26,9%
55–63 gadi – 17,6%
vecāki par 63 gadiem – 3,4%
Dalībnieku dzīvesvieta:
Rīga 32,9%
Pierīga 12,1%
Latgale 13,4%
Vidzeme 17,8%
Zemgale 11,6%
Grūti pateikt/nav atbildes 0,5%
Darbinieku skaits respondentu uzņēmumā:
Strādā viens 2,7%
2–5 darbinieki – 6,4%
6–10 darbinieki – 6,1%
11–24 darbinieki – 8,5%
25–49 darbinieki – 10,5%
50–99 darbinieki – 14,6%
100–249 darbinieki – 20,7%
250–499 darbinieki – 8,8%
8 grupu diskusijas ar darba devējiem. Kopā diskusijās piedalījās 65 dalībnieki, pārstāvot gan lielos, gan mazos uzņēmumus no Rīgas un Pierīgas (17), Vidzemes (19), Latgales (17), Kurzemes un Zemgales (12).
2 grupu diskusijas ar kopumā 24 darba aizsardzības speciālistiem.
Pavasarī svarīgākais bija padarīt darbu, norādīja Matisāne: “Par to, vai darba vieta tam ir piemērota, par to domāsim vēlāk, – tā bieži domāja gan darba devēji, gan darbinieki. Turklāt katrs sākums ir grūts; attālinātā darba gadījumā tas nes sev līdzi arī veselības problēmas – sāpes dažādās ķermeņa daļās, trauksmi, acu pārslodzi. Ja šodien darba vidi mājās neuzlabosim, ilgtermiņā strauji pieaugs to arodslimību skaits, kas radušās darbā ar datoru, kā arī izdegšanas sindroms.”
Lielākā daļa strādāja attālināti
Pirmajā Covid-19 vilnī attālināti strādāja 76,9% pētījuma laikā aptaujāto respondentu (kopumā 1823), 12,4% nestrādāja attālināti, jo negribēja, 0,9% nestrādāja attālināti, jo nevarēja to darīt ģimenes apstākļu dēļ, bet 4,7% nestrādāja attālināti, jo darba devējs neļāva. Kopējā situācija rāda, ka ārkārtējā situācija ir būtiski veicinājusi strādāšanu attālināti, tomēr vēl gandrīz 18% nodarbināto varētu sākt strādāt attālināti. Ārkārtējā situācija ir veicinājusi ne vien attālinātā darba uzsākšanu, bet arī biežāku strādāšanu no mājām, jo tie darbinieki, kuri jau pirms ārkārtējās situācijas strādāja attālināti (22,6%), pēc tās beigām attālināti strādāja vēl biežāk. Tas liecina par to, ka šī tendence varētu būt noturīga arī nākotnē.
Vismaz trešdaļai – mājās nepiemērota darba vieta
Pētījuma gaitā nodarbinātajiem, kuri veica darbu attālināti, tika lūgts novērtēt, vai viņu darba vieta ārkārtējās situācijas laikā bija ergonomiska. Pēc respondentu atbildēm, situāciju ar darba vietas ergonomiskumu var vērtēt kā apmierinošu, jo nedaudz vairāk nekā 60% respondentu norādīja, ka darba vieta bija ergonomiska jau pirms ārkārtējās situācijas vai viņi to tādu izveidoja ārkārtējās situācijas laikā. Tomēr aptuveni trešā daļa aptaujāto atklāja, ka viņu darba vieta bijusi vai nu daļēji piemērota vai pat pilnībā nepiemērota. Tāpat jāņem vērā praksē bieži novērotais, ka nodarbinātie mēdz pārvērtēt darba vietas ergonomiskumu. Piemēram, birojos ir nodrošināti ergonomiski krēsli, kas piemēroti darbam pie datora, bet nodarbinātie neatbalsta muguru pret krēsla atzveltni vai arī monitors nav novietots darbiniekam tieši pretī, tādējādi radot risku muguras sāpēm. Tāpēc, visticamāk, faktiskā situācija ar mājās izveidoto darba vietu ergonomiskumu ir sliktāka, nekā uzrāda pētījuma rezultāti.
Labākā situācijā – jau pieredzējušie
Pareizi iekārtotai darba vietai ir liela nozīme, īpaši, ja, strādājot pie datora, tiek pavadītas vairākas stundas dienā. Monitora un galda augstums, piemērots krēsls, apgaismojums un citi faktori ietekmē to, vai mājās strādājošajam vēlāk nebūs sūdzību par sāpēm mugurā vai nogurušām, apsārtušām acīm. Pētījuma gaitā tika salīdzinātas divas attālināti strādājošo cilvēku grupas – tie, kuri jau iepriekš strādājuši no mājām, un tie, kuriem pavasarī attālinātā darba uzsākšana bija pirmā šāda veida pieredze. Kopumā varēja secināt, ka tiem, kuri strādājuši attālināti jau iepriekš, gan fiziski, gan emocionāli ārkārtējās situācijas laikā strādāt no mājām bija vienkāršāk.
Piemēram, cilvēki, kas agrāk nebija strādājuši attālināti, biežāk mugurā, sprandā, plecos un rokās izjuta balsta un kustību sistēmu slimībām raksturīgas sāpes, kas ilgākas par trim dienām. Tāpat tie respondenti, kas jau agrāk bija strādājuši attālināti, retāk norādīja uz sūdzībām par nogurušām, apsārtušām acīm, kas ir tipiskākās pazīmes sausās acs sindroma gadījumā. Tomēr visbūtiskāk atšķīrās abu grupu izjustā spriedze un trauksme šai laikā. Par 16,9% vairāk cilvēku, kuri pavasarī pirmoreiz uzsāka darbu attālināti, izjuta trauksmi nekā tie nodarbinātie, kuri no mājām bija strādājuši jau iepriekš. Tas nozīmē, ka šai cilvēku grupai, kuri uzsāk attālināto darbu pirmoreiz, nepieciešams lielāks praktisks atbalsts no darba devēja puses gan attiecībā uz darba vietas iekārtošanu, gan darba organizēšanu, gan sadarbību ar kolēģiem.
Darbiniekiem pietrūka atbalsta
Aptaujas laikā darbinieki norādīja vairākas lietas, kuras, strādājot no mājām, būtu bijušas nepieciešamas, bet ko no darba devējiem nav saņēmuši. Piemēram, nodarbinātajam netika kompensētas izmaksas, kas radušās, strādājot attālināti – par internetu un elektrību. Šāda kompensācija būtu bijusi nepieciešama 43% aptaujāto nodarbināto, bet tādu pilnībā saņēma vien 3,1% un dažos gadījumos 2,8% darbinieku. Tāpat nodarbinātie netika pietiekami apmācīti, kā lietot rīkus un programmatūru, ko agrāk nebija lietojuši, bet bez kā nu vairs strādāt nevarēja, piemēram, “Zoom”, “Microsoft Teams” u.c.
Darbinieki atzīmējuši arī darba devēja mazo interesi par apstākļiem, kādos darbinieks strādās.
Spriedzes un neziņas apstākļos darbinieki būtu vēlējušies saņemt arī lielākas rūpes par viņu psiholoģisko labklājību.
32,6% atzīmē, ka būtu gribējuši saņemt informāciju semināru vai apmācību veidā, kā samazināt stresu. Šādas apmācības vienmēr pēc vajadzības tika nodrošinātas vien 11,9% attālināti strādājošo. Tāpat darbiniekiem attālinātajos apstākļos bijis svarīgi turpināt sajust kolektīva garu. 23,1% atzīmējuši, – lai arī būtu vēlējušies, tomēr kolektīvam netika organizēti attālinātie nodarbināto saliedēšanas pasākumi, kā kopīgas tiešsaistes brokastis, pusdienas, spēles vai tamlīdzīgi.
Atsevišķos gadījumos – īpaši neatbalstoši
Darba devēju vidū ir novērojami krasi atšķirīgi viedokļi par attālinātu darba veikšanu. Daļa darba devēju norādīja – ja darbinieki apgalvo, ka viņu mājās apstākļi nav piemēroti darba veikšanai, tad viņi var nāk uz biroju, kur darba vietas ir atbilstoši aprīkotas.
Turklāt atsevišķos gadījumos tika novērota īpaši neatbalstoša attieksme – uzņēmums ir pārliecinājies par to, vai tam piederošā informācija ir drošībā, bet nav izrādījis vēlēšanos pārliecināties par nodarbinātā darba apstākļiem.
Līdz ar to lielākai daļai darbinieku par savas darba vietas iekārtošanu bija jādomā pašiem. Turpretim kā maksimāli atbalstoši pasākumi no darba devēja puses jāmin birojā esošo mēbeļu vešana uz mājām, regulējamu stāvgaldu iegāde. Šo praktisko atbalstu – datorgaldu un datorkrēslu –, ja tas bija nepieciešams, saņēma 7,6% nodarbināto.
Kopumā darba devēju iesaistes sadaļā iegūtie rezultāti liecina par nepieciešamību turpināt skaidrojošo darbu, sasaistot nodarbinātā darba apstākļus un viņa produktivitāti. Pētījuma rezultāti liecina, ka nākotnē, arī ārpus ārkārtējās situācijas, attiecībā uz attālināto darbu atslēgas vārdi būs “nodarbinātā izvēle” un “vienošanās starp darba devēju un nodarbināto”. Tas saistāms ar faktu, ka daļa darbinieku labprāt strādā birojā, bet daļa jūtas apmierināti ar iespēju veikt darbu no mājām pat bez darba devēja atbalsta darba vietas iekārtošanā mājās.
Ērts mājas birojs
Jāapzinās, ka darbs attālināti nav uz dažām dienām, kad var izlīdzēties ar virtuves galdu, gludināmo dēli vai kumodi, – epidemioloģiskā situācija liecina, ka attālināti būs jāstrādā ilgstoši, tāpēc ir pienācis pēdējais brīdis iekārtot ērtu darba vietu. Lai sapratu, cik piemērots attālinātam darbam ir esošais mājas birojs, var izmantot pašnovērtējuma anketu.
6 padomi mājas biroja izveidei:
Kā noteikt atbilstošo stāvgalda augstumu?
1. Pacelt galdu tā, lai uz tā būtu ērti uzlikt apakšdelmus.
2. Tieši priekšā novietot klaviatūru un tai blakus peli.
3. Pārbaudīt, vai apakšdelms ir novietots paralēli grīdai, bet leņķis elkoņa locītavā būtu 90–100 grādus liels – ja leņķis ir platāks, tad galds ir par zemu, ja leņķis ir šaurāks, tad galds ir par augstu. Saglabājot minēto leņķa lielumu, ieteicams pacelt galdu nedaudz augstāk un zemāk, lai pārbaudītu, kura pozīcija pašam šķiet ērtāka, – to arī vajadzētu izvēlēties.
4. Pārbaudīt, vai plecu josla nav pacelta – tad galds ir par augstu.
5. Pārbaudīt, vai monitora augšējā mala ir acu līmenī vai nedaudz zem tās.
Pieejami arī dažādi tiešsaistes kalkulatori, kas, ņemot vērā cilvēka individuālos parametrus (piemēram, garumu), aprēķina ieteicamās stāvgalda augstuma robežas.
2. Sāc ar ērtu datorkrēslu – tādu, kas ir viegli pārvietojams uz pieciem ritenīšiem, ar regulējamu augstumu, ar muguras atbalstu, roku atbalstiem, tādu, kāds ir birojā. Ja šāda krēsla nav, tad nodrošini sev ērtu muguras atbalstu, piemēram, ar spilvenu.
3. Pielāgo galdu. Galdam jābūt pietiekami lielam, lai uz tā var ērti izvietot visus priekšmetus: peli, pierakstu kladi, mapes utt. No galda jānoņem liekie priekšmeti, kas nav saistīti ar darbi – bļodas, vāzes u.c. Ideāli, ja var regulēt galda augstumu. Uz īsu brīdi kā stāvgaldu var izmantot savam augumam piemērota augstuma kumodi.
4. Izmanto galda lampu.
5. Ja strādā ar portatīvo datoru, pievieno tam stacionāro monitoru un pilnā izmēra klaviatūru un peli, jo tas ievērojami samazina slodzi mugurai un locītavām.
6. Iekārto darba vietu ērti. Ja nepieciešams, izmanto mājās esošos palīglīdzekļus.
- monitors tieši pretim, aptuveni 60+/- 15 cm attālumā;
- monitora augšējā mala atrodas acu līmenī vai nedaudz zem tās (monitoru var “paaugstināt”, uzliekot to uz grāmatām);
- izmanto kāju paliktni, tas var būt jebkurš stabils priekšmets, uz kā var uzlikt kājas, piemēram, apgāzta bļoda, papīra kaste u.c.;
- izmanto pilnā izmēra klaviatūru, novieto to tieši priekšā;
- izmanto peli, kas piemērota tavai rokai, novieto to tuvu blakus klaviatūrai;
