Sandra Kropa: Jums ir jau vairākas idejas, kas ir gana veiksmīgi realizētas Latvijā. Vai šā brīža situācijā tā ir tāda modes lieta vai nepieciešamība – domāt, ko mēs varam izmantot no citas ražošanas sektora atkritumiem, un radīt pilnīgi jaunus, inovatīvus produktus?
Dagnija Blumberga: Man šķiet, ka bioekonomika ir labi aizmirsts vecais. Pati galvenā ideja ir mēģināt ražot no resursiem, kas Latvijā ir ļoti, ļoti, ļoti daudz, ražot produktu ar augstu pievienoto vērtību. Un tas ir ļoti paradoksāli, ka visa pasaule tajā virzienā iet un ka mēs faktiski varam ielēkt iekšā jau vilcienā, kas brauc. To produktu, ko mēs varētu ražot, ir ļoti daudz.
Tas, pie kā Jūs šobrīd strādājat, kas, jūsuprāt, šobrīd ir redzamākie piemēri, kur Latvijā no tā, kas vienā jomā ir atkritumu vielas, mēs varam iegūt kaut ko jaunu?
Viens no virzieniem ir, ko darīt ar atkritumiem, kas satur cukuru. Mums doktorantūrā ir iestājušies biologi un mikrobiologi, kuri ir ļoti atraktīvi jauni ļaudis. Savukārt cukuru saturošie atkritumi izrādās ir ļoti laba izejviela, lai ražotu eļļas, un šajā gadījumā tās ir vienšūņu eļļas vai, piemēram, proteīni.
Kas ir vienšūņu eļļas?
Tā ir zivju eļļa, ko var lietot - omega-3.
Tad patiesībā no tiem atkritumiem, kas satur cukuru, – tas nozīmē visa pārtikas rūpniecība vai ne gluži visa? Kas ir tas, uz ko Jūs skatāties primāri?
Jā, pašlaik laboratorijā ir eksperiments ar visu, ko mēs varam dabūt – pārpalikumus no alus ražotnēm, no piena ražotnes, no biodīzeļa degvielas ražošanas un tā tālāk. Mēs jau ar kāru aci skatāmies uz tiem, kam ir celulozes ražotnes, un igauņi it kā tagad drīzumā būvēs celulozes rūpnīcu, un tur paliks pāri lignīns. Mēs skatāmies uz visu, ko varētu izmantot vērtīgā blakus produkta ražošanā.
Jūs pieminējāt omega-3, tātad eļļu. Kuros produktos tālāk tā nonāk? Tas ir stāsts par, piemēram, lauksaimniecību vai zivju barības ražošanu? Jeb tā reāli ir pārtikas rūpniecība, kur mēs iegūstam kā patērētāji?
Tas, uz ko mēs pašlaik mērķējam – protams, ir pārtikas rūpniecība, bet pirmais solis ir zivju barība. Un zivju barība sastāv no divām lietām: zivju eļļa un proteīna. Kad tos saliek kopā, tad tā ir zivju barība. Tāpēc mēs orientējamies uz zivju barību, jo šobrīd zivju eļļu ražo no anšoviem, no zivīm, un tas galvenokārt ir Peru. Un, protams, ka tas ir liels deficīts, un tirgus noiets ir ļoti plašs, tāpēc tas virziens “zivju eļļa” ir primārais. Bet, protams, ka mēs nākotnē skatīsimies arī tālāk, teiksim, uz to, ko jau cilvēki varētu lietot.
Vai cilvēki nevar lietot šo produktu?
Droši vien var, bet tad ir garš process pārbaudēm un tā tālāk. Mēs pašlaik gribam pēc iespējas ātrāk ražot tieši šo eļļu.
Kā Jūs plānojat, kad tas varētu notikt, cik tuvu ir tā nākotne?
Ziniet, interesanti ir, ka Arābu Emirāti ir izrādījuši interesi. Viņi varētu būt pirmie, kas varētu ražot. Vienmēr tad, kad sāk kaut kādu projektu, gribas saprast, kā mēs to dabūsim iekšā tirgū un kas ir tas tirgus, kas to pirks. Un šajā gadījumā izskatās, ka tie varētu būt Arābu Emirāti. Pirmkārt, viņiem ir nauda, un, otrkārt, viņiem ir interese. Mēs ļoti gribētu, lai šis projekts aizietu. Bet, ja pirmā būs Latvija, vēl labāk!
Ar ko Jūs esat piesaistījuši Emirātu interesi?
Ar to, ka tas produkts ir tīrs. Un jautājums ir par zivju barību, jo mums ir vēl viens projekts iecerēts, piemēram, ar to, ka mēs varētu Arābu Emirātos uzstādīt jūras konteinerus, kas būtu kā siltumnīcas. Un līdz ar to mums šie projekti pastiprina viens otru. Mēs ceram, ka gan viens, gan otrs būs viņiem interesants. Mēs esam iesākuši sarunas, redzēsim, kā veiksies.
Bioekonomika, šķiet, ir īstais piemērs, kurā pārliecināties, ko parasti saka par zinātni – tas ir skatīties kaut kur, kur daudzi ir skatījušies, bet daudz ko līdz šim nav ieraudzījuši.
