“Skats uz Antarktīdu ir tieši tāds, kādu iedomājāmies: daudz akmeņu, ledus un sniegs, un nekas cits. No rīta paspējām redzēt gan roņus un vaļus, daba no cilvēka nebaidās. Iespējams pieiet pat dažu metru attālumā, pingvīni nāk klāt un faktiski stāv blakus,” stāsta Karušs.
Taču ne jau pingvīni bija iemesls, kāpēc Jānis kopā ar komandas biedriem devās tālajā ceļā. Viņu uzmanības lokā ir ledāju pētīšana. Jāņa specializācija ir darbs ar ģeoradaru – ierīci, kas ļauj saprast, kāds ir zemledus reljefs.
“Pats radars mums atrodas somā, viena galā ir raidītājs, otrā uztvērējs. Ar šo antenu mēs raidām elektromagnētisko impulsu ledājā, un tas atstarojas no dažādām neviendabībām. Tā mēs varam noskaidrot, cik biezs ir ledājs, un arī saprast ledāja iekšējo uzbūvi,” stāsta Karušs.
Pārvietošanās ar radaru nav joka lieta – jābūt labai līdzsvara sajūtai un ir jāuzmanās no iekrišanas ledāja plaisās. Tās ir viena no bīstamākajām vietām polārajos reģionos. Tām tikt pāri Jānis iemācījies, pateicoties savam vaļaspriekam – skeitbordam.
“Man ir ļoti viegli pa plaisām pārvietoties, jo esmu pieradis ap tādām lietām darboties. Ir jābūt izteiktai sajūtai, ka man ir vienalga, kas ar mani notiks. Jo tiklīdz sāk strādāt iztēle, tā es jau redzu, ka kaut kur kritīšu, kaut ko salauzīšu. Tāpēc vieglāk ir, ja vienkārši ņem un dari. Protams, fiziskajai sagatavotībai ir jābūt, tāpat kā līdzsvara izjūtai jābūt labai,” stāsta polārpētnieks.
Jānis līdzsvara sajūtu ir uztrenējis, un planētas skarbākās vietas viņu nebaida. Doties turp atkal un atkal viņu iedvesmo paši polārie reģioni, jo kā pats saka – ja reiz esi tur pabijis, tad rodas sajūta, ka tur var ne tikai izdzīvot, bet arī ko izdarīt. Un izdarīts šajā ziņā ir daudz – tapušas vairākas maz izpētīto reģionu kartes un ledāja modeļi, kā arī mājup pārvesti kilogrami Grenlandes, Islandes un Antarktīdas zemes, ko tālāk analizējuši arī daudzi kolēģi.
Visskarbākie piedzīvojumi meklējot paraugus līdz šim Jāni piemeklējuši Islandē: “Mēs pēc pētījumiem devāmies atpakaļ uz nometni, un mums bija jāšķērso pieledāja upi, kas šķīra mūs no telts. Visu dienu bija lijis, un ūdens līmenis bija ievērojami palielinājies. Tāpēc mēs upei vairs nevarējām pāriet pāri. Tā mēs gājām 1,5 km tālāk, līdz atradām šķērsošanai labvēlīgu vietu. Cerībā nepiesmelt zābakus mēs meklējām nometni jau naktī un ar biezu miglu, līdz ar to ar nometnes atrašanu bija kā bija. Atrast mēs to atradām, bet ceļš nebija patīkams – miglā īsti nezini vai ej pareizā virzienā.”
Piesmeltas kājas Islandē nav tikai nepatīkamas emocijas, tā ir ļoti bīstama lieta Arktikā. Taču skarbie apstākļi un riskantās situācijas nepavisam neattur Jāni. Polārpētniecība viņu ir vilinājusi kopš bērnības, kad viņš klausījās vectēva priekšā lasītās grāmatas: “Man likās ļoti interesants pats gatavošanās process ekspedīcijai. Tiek krāmēts kuģis, meklēts, kurš un kā brauks, ko ņemsim līdzi, ko atstāsim. Došanās notiek uz vispār nezināmām vietām, pieņemu, ka tas saistīja visvairāk – došanās pretim nezināmajam.”
Pats Jānis līdz polārpētniecībai nonāca pa aplinkus ceļiem, jo sākotnēji pievērsās fizikas studijām. Ātri vien saprotot, ka tā nav viņa joma, viņš ķērās klāt ģeogrāfijai, apjaušot, ka, apvienojot fiziku un ģeogrāfiju, veidojas viņa īstā joma – ģeofizika. “Kā ģeologam tev ir ļoti daudz jābrauc pie dabas. Fizika tomēr ir nedaudz teorētiskāka par ģeoloģiju. Acīmredzot, man pietrūka tā, ka var izbraukt ārā, censties kaut ko nomērīt. Sanāk vai nesanāk tas cits stāsts. Un tad tu atgriezies un centies to visu sarēķināt kopā. Tā arī ir ģeofizika – ar kaut kādiem datiem tu pēc tam centies to visu rekonstruēt,” stāsta pētnieks.
Nu Jānis kļuvis par vienu no retajiem ģeofiziķiem Latvijā. Viņa ziņā ir ne tikai dažādi eksotiski pētījumi par derīgajiem izrakteņiem Latvijā un to, kas ir dziļi zem zemes polārajos reģionos. Pasniedzot ģeofiziku studentiem, viņš nu kļuvis par tādu kā nozares vēstnieku, kura ziņā ir iedvesmot tos, kuri vēl neapjauš ģeofizikas šarmu.
Jāņa Karuša stāsts ir piemērs tam, ka ir vērts sekot iekšējai balsij, pat ja tā iesāktu jomu liek mainīt pret ko pilnīgi jaunu un nezināmu. Jo tieši tur, kur beidzas ierastais, sākas panākumi un piedzīvojumi.
