Viņa interese par datorspēlēm savulaik viņu aizveda līdz datorzinātņu studijām, pēc tam darba dažādos uzņēmumos, taču informācijas tehnoloģiju (IT) speciālista darbs viņam nelikās pietiekoši radošs. Tā kā viņam gribējās radīt ko citiem noderīgu, Atis datorikai pievērsās no zinātnes puses. Nu Atis Elsts savā pēcdoktorantūras projektā strādā pie tā, lai uzlabotu dažādas valkājamas ierīces, kas novēro cilvēku veselību un uzvedību.
Piemēram, ierīce, kuras pielietojums būs veselības aprūpē, kur noteiktu pacientu uzmanīšanai tās varētu kļūt par būtisku palīgu. “Ierīces varētu palīdzēt cilvēkiem ar Alcheimera vai Pārkinsona sindromu, lai varētu labāk paredzēt savu dzīvi. Otrs pielietojums ir cilvēkiem, kuri atkopjas pēc operācijām, lai varētu pakustēties pa māju,” stāsta Elsts.
Programmētāji uz katru mūsu kustību spēj paskatīties no datu viedokļa – vairumam neko neizsakošas skaitļu kombinācijas patiesībā spēj pateikt, kurā brīdī cilvēks sēž, staigā, guļ. Šādas ierīces spēj mērīt cilvēku ik sekundi. “Mēs varam akselerometru ieslēgt tā, lai mēra 1000 reižu sekundē, bet, ja tā darīsim, būs ļoti daudz datu, tāpēc cenšamies vākt tos pēc iespējas lokālāk,” norāda programmētājs.
To Atis mēģina panākt, gan uzlabojot datu pārsūtīšanas shēmas, gan radot tādus kā mikro kontrolierus pašās ierīcēs, kas spēj analizēt datus un atlasīt, ko tālāk vajag vai nevajag pārsūtīt uz serveri. Šāda šķirošana palīdz samazināt datu apjomu, kas tālāk jāapstrādā, tā samazinot arī enerģiju, kas ierīcei jāpatērē. Tieši padarīt valkājamās ierīces energoefektīvas jeb gudrākas ir Ata lielais izaicinājums.
“Ir izstrādāti dažādi algoritmi pasaulē jau 10 gadus, bet tie ir paredzēti vai nu serveriem, vai jaudīgākiem datoriem. Es mēģināšu atrast metodes, kas pielietojamas uz mazas jaudas mikroprocesoriem.”
Iemācīt ierīcei trikus, lai tā pati spētu kaut ko ar tās datiem izdarīt, izklausās kā atrast burvju nūjiņu, ar kuras palīdzību viss šķietami notiks pats no sevis. Un mēs pat neaizdomāsimies, ka to visu reiz ierīcēm ir iemācījis kāds, kurš pārzina programmēšanas valodu. Taču viens šajā ziņā nav cīnītājs – lai tas viss nonāktu līdz patērētajiem, ir vajadzīga komanda. Šajā gadījumā tā jau atradusi paātrinājuma sensoriem pielietojumu arī deformāciju noteikšanā.
Sensoru veste ļaus turēt muguru taisnu. Bet tas vēl nav viss – darbs pie valkājamu ierīču uzlabošanas ir novedis arī pie tā, ka sensori līdzīgā veidā ļauj noteikt ēku deformāciju. Turklāt nevis tos iebūvējot ēkas konstrukcijās, bet gan uzlīmējot jebkurā interesējošā konstrukcijas daļā.
Atim komanda sanākusi gana starptautiska, jo darbs roku rokā ir ar Bristoles universitāti Lielbritānijā. Tur viņš līdzīgi kā Zviedrijā pēc savām studijām pavadīja vairākus gadus un nu ir atgriezies Latvijā ar citādu skatījumu uz mērogu, kurā darboties.
Daudzi risinājumi un idejas Atim nāk prātā, kad prāts ir atpūties, un nereti tas notiek makšķerējot. Ati ne tik daudz saista zivju ķeršana, cik vienkārši būšana dabā. Makšķerēšana viņam sirdij tuva jau kopš bērnības. Un droši vien tolaik viņam pat prātā neienāca, ka, kādudien spiningojot, viņa roku kustības mērīs paša izstrādāts sensors.
