Ilmārs Latkovskis: Mums "Lielajās patiesībās" nācies sastapties ar kritiku, ka cilvēki pārāk aizraujas ar dažādām garīgajām praksēm, jo skolās maz un slikti māca fiziku. Vai piekrītat satraukumam, ka mūsdienu bērni nezina fiziku?
Andris Anspoks: "Bērni, mācieties fiziku!" – tas ir populārs un arī ļoti pareizs lozungs. Es tikai vienmēr esmu teicis, – jautājums ir, kādā līmenī un par ko mēs runājam. Es domāju, ka skolas uzdevums numur viens ir nenoslāpēt bērnos vēlmi eksperimentēt. Tas nozīmē, ka tev atļauts kļūdīties.
Tas savukārt ir pretrunā atzīmju sistēmai, kur, ja tu kļūdies, tev ir slikts vērtējums. Nē, ja tu kļūdies, tas ir normāli.
Ja tu kaut ko dari, tu kļūdīsies, un no kļūdām tu mācies, tu saproti. Tev ir jāspēj kaut ko patiešām saplēst, sadedzināt. Tev nesanāks, bet tad tu sapratīsi, un tev vienreiz sanāks. Tas būs tas gandarījums, godalga – drosme kļūdīties, iet uz priekšu un redzēt, ka caur to visu var kaut ko sasniegt. Tā ir galvenā šobrīd risināmā skolu reformas lieta. Otra būtiska lieta ir cilvēkiem no mazotnes mācīt nevis fiziku, ķīmiju un bioloģiju, bet gan to, kā lietas strādā, kā tās top, kāpēc, kaut ko salejot kopā, veidojas kas labs vai slikts, garšīgs vai negaršīgs, kāpēc lietas bojājas.
Protams, skolu beidzot, tev ir jāsaprot, kas ir elektrība, kas ir siltums, kas ir datorā iekšā, kā tas viss principā kustas. Bet nebūt ne katram ir jāspēj izrēķināt elektriskā lauka intensitāte punktā X, Y, Z starp plakanu plakni, lādētu un punktveida lādiņu. Droši vien, ka tas ir vajadzīgs tiem, kam ir motivācija un vēlme to darīt.
Vai jums ir vienkārša atbilde uz jautājumu, vai ticat Dievam?
Jā, man ir vienkārša atbilde. Es patiešām ticu Dievam.
Un tas ir savienojams ar zinātnisku pasaules redzējumu?
Daudz vairāk, nekā daži iztēlojas. Ļoti daudzi zinātnieki tic Dievam. Tajā nav nekādas pretrunas. Tā vispār ir padomju laika un ateistu nostāja – pretstatīt zinātni ticībai.
Bet zinātne neatbild uz tiem jautājumiem, kuros iedziļinās ticība.
Man radies iespaids, ka liela daļa Nobela prēmijas laureātu, kas nāk no eksaktajām disciplīnām, agri vai vēlu sāk ar pietāti skatīties uz reliģisko, mistisko pasaules lietu kārtības izjūtu.
Tas tāds varbūt interesants novērojums. Es domāju, ka to var mēģināt skaidrot vairākās līnijās. Viena ir tā, ka Nobela prēmiju piešķir par kaut ko tiešām fundamentālu. Mēs runājam par pasaules skatījuma pilnīgu pagriešanu citur. Es domāju, ka fizikā pēdējā laikā ir bijuši divi tādi pagriezieni. Viens ir Einšteina relativitātes teorija, kur stabilā, kantainā, taisnleņķa pasaule savērpās. Izrādījās, ka telpa un laiks ir vienoti. Un tajā brīdī tu saproti, – lai iztēlotos četru dimensiju kuba trīs dimensiju projekcijas, tas liek smadzenēm drusku vārīties. Tu nonāc tādu fundamentāli eksistenciālu jautājumu priekšā. Vai tas, ko es esmu izdomājis, patiešām ir patiesība? Sāc domāt, kāpēc viss ir iekārtots tieši tā. Un otra tāda smadzenes uzvāroša paradigma bija kvantu fizika. Līdz ar to sabruka viss klasicisma priekšstats par to, kā pasaule ir uzbūvēta, kādas visam tam ir filozofiskās konsekvences.
Tad jau tas apmulsums rodas ne tik daudz fizikas, cik tādā eksistenciālā pasaules redzējuma līmenī?
No fizikas viedokļa tas ir adekvāti un strādā. Citādi mani neviens šodien neredzētu, jo nebūtu televīzijas. Visas tās tehnoloģijas, ko mēs tagad izmantojam, – kā detektē gaismas signālu kamerās, pārraida to tālāk, uztver, atkal projicē, – tas viss balstās uz kvantu fizikas principiem, un es redzu, ka tas strādā. Savukārt tie, kas uzbūvēja elementāru daļiņu kosmosa modeli no apakšas, tā saukto standarta modeli, viņi saprata, mīļie, viss ir tik feini salāgots, ka, tikko es kaut ko drusciņ izmainu visās tajās vērtībās, Visums, kādu mēs redzam, vairs nepastāv. Sakiet, vai tas nepavelk kaut kādas domas?
Ja neesmu iesvētīts kvantu fizikā, tad šo iztēloties kļūst par sarežģītu.
Ir tāda vienkārša patiesība, eksistenciāls piemērs, tā sauktais "Tantes Annas kūkas" princips. Tante Anna uzcep kūku, zinātnieki atnāk un to kūku izpēta. Viņi var precīzi pateikt, no kādām vielām, kādā secībā tas viss likts. Viņi var atklāt, kādā temperatūrā, ar kādām tehnoloģijām tas viss radīts. Bet viņi nekad neatbildēs uz vienu jautājumu – kāpēc tante Anna šo kūku izcepa? Un tur ir tā robeža, ko zinātne var pateikt un ko ne.
Līdzīgi varbūt arī varam pateikt, kas mūs ir radījis, bet nevaram pateikt – kāpēc?
Šis ir tas jautājums, kāpēc tante Anna uzcepa kūku.
Vēdu pētnieks Dīpaks Čopra teic, ka zinātne ir dabas likumi, bet tajā pašā laikā dabas likumi ir Dieva domas. Vienīgi dažkārt varbūt zinātnieki kļūst iedomīgi no tā, ko viņi spēj izzināt, un ka īstu lielu zinātnieku raksturo pazemība tā neizzināmā priekšā.
Es tam varētu piekrist. Ar to jau katrs cilvēks personiski saskaras, – ja viņš tiešām kādās lietās sāk iedziļināties, tad tā līdzšinējā maldīgā skaidrība sāk lēnām izčibēt, un saproti, ka ir ļoti daudz nezināmu lietu ap pilnīgi jebko. Tev vajadzīgs kaut kāds garīgais pamats, lai, tā sakot, jumts neaizbrauktu. Es domāju, ka šajā brīdī visi cilvēki meklē šo garīgo pamatu. Un cilvēkam ir dota brīva griba un prāts. Tas automātiski nozīmē, ka cilvēks ir ziņkārīgs. Viņš pēta un pētīs dabu, un cilvēcei tas nāk par labu.
Antroposofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners runā par cilvēka vienotu apziņu – zinātne, reliģija, māksla. Agrīnais, mītiskais cilvēks bija vienots. Tad līdz ar civilizācijas attīstību cilvēks visas šīs lietas saskaldīja. Tagad cilvēkam ir jāatgriežas pie vienotas zinātnes, reliģijas, mākslas skatījuma uz pasauli.
Interesanta tēze. Es domāju, ir ārkārtīgi grūti būt visā vienlīdz labam. Kā es saku savam kolēģim, Japānas profesoram, visas vienkāršās lietas ir izdarītas, mums ir palikušas tikai sarežģītās. Un tas raksturo mūsdienu fiziku – ir palikušas sarežģītas lietas, un, lai to izdarītu, ir ārkārtīgi jāfokusējas. Mākslā ir kaut kā citādi, viņiem tehnoloģijas dod tādas iespējas, kādas līdz šim nav bijušas. Un es domāju, ka radošajiem cilvēkiem tā sintēze padodas daudz labāk. Es zinu māksliniekus, kas patiešām labi izmanto tehnoloģijas. Bet zinātniekam ir ļoti precīzi jāfokusējas un daudz jāinvestē, lai patiešām nonāktu tajā punktā, kur vēl neviens nav bijis.
Protams, lai būtu kādā līdzsvarā, zinātnieks nedrīkst aizmirst, ka ir cilvēks. Jā, tu vari gleznot, muzicēt. Bet tas vienmēr būs cits līmenis, nekā tas, kas tev jāsasniedz zinātnē.
Katram no mums, pat ja tu neesi zinātnieks, ir vairāk un vairāk jāspecializējas. Tāpat arī māksliniekam jāsaprot, ko tad es daru. Es nevaru vienlīdz labi gleznot akvareļus un ar eļļas krāsām, taisīt skulptūras, grafiku, veidot multimediju mākslas un instalācijas, aust gobelēnus. Ar reliģiju, manuprāt, ir vienkāršāk. Reliģija zinātniekam ir tas pamats, lai, tā teikt, neaizbrauktu jumts. Tur nav jāizdomā jaunas ētiski morālu principu kopas vai jāizgudro no jauna velosipēds.
Kā zinātnē rodas atklājumi? Vai zinātnieki visu ar racionālo prātu domā, domā līdz izdomā? Vai arī tur izšķirošs ir kaut kāds iracionālais klikšķis?
Būtu labi, ja es būtu kaut ko atklājis. Es jums varētu pastāstīt… (gardi smejas). Es teiktu, ka vismaz vairāk par 90% tas ir vienkārši smags darbs. Tu kaut ko dari, arvien vairāk sāc saprast, sāk veidoties hipotēzes. Kā tās veidojas, es nezinu. Man liekas, tas ir tāds dziļš, garīgs process, kurā tiek pārvārīts tas, par ko tu visu laiku nemitīgi raizējies un domā. Zinātnieks ir tāda profesija, kurai nav darba laika. Viņš ir drusku apsēsts ar visu savu lietu. Viņš aiziet uz izstādi, ierauga kaut kādu mākslas darbu, un tas var dot tādu pilnīgi negaidītu piesitienu. Tad viņš saka – paklau, varbūt tā lieta izrādās šādi savā starpā ir savienota!? Es domāju, ka neviens nav atbildējis uz šo jautājumu, kas ir radošs process. Tāpēc es vienmēr ironiski klausos par mākslīgo intelektu. Viss tur ir labi, tikai intelekta tur nav.
O, jūs esat pret mākslīgo intelektu?
Nē, neesmu pret. Tā ir ārkārtīgi forša tehnoloģija, ko interesanti var pielietot arī zinātnē. Tai piemīt izcila spēja atrast sakarības starp dažādām lietām. Starpnozaru sadarbība, piemēram, mākslas sakars ar zinātni un tehnoloģijām ir otrs pamatīgs ieguvums visiem. Zinātniekiem īpaši perspektīva ir sadarbība starp fiziku, bioloģiju un medicīnu. Es domāju, ka tā ir tā Latvijas nākotnes lieta, kurā kaut kas liels notiks.
Mums katram ir kādi negaidīti atklājumi cilvēciskajās lietās. Vai arī mīlestības atklāsme zinātniekam ir smaga darba un funktierēšanas rezultāts?
Man grūti to izteikt. Kā saka, iekšā ir, bet ārā nenāk, Tā ir ārkārtīgi saprotama sajūta, kuru ir ārkārtīgi grūti formulēt. Bet pamatā tam visam ir kaut kāds līdzīgs fons tomēr. Zinātnieki strādā šajā jomā, bet tas atklāsmes mirklis ir tā kā brīnums. Tas ir tāpat, kā bieži sastopas divi cilvēki. Tad kāds iemīlas, kāds ne, kāds kādam iepatīkas, kāds ar kādu sadraudzējas. Bet tikai reizēm ir patiešām brīnums. Un tad tu saki, kas ir noticis, tas ir brīnums, tas vienkārši notika pats no sevis.
Vai patiešām zinātnieks atzīs, ka kaut kas notiek pats no sevis?
Pats no sevis jau tas notika. Taču līdz tam tu biji kaut kur dziļi iegrimis, koncentrējies uz kaut ko. Un tad tas radošais brīdis patiešām tā pēkšņi… Es nemāku to precīzi izskaidrot, jo to neviens nesaprot, tā nav prāta racionālā daļa. Un bieži vien, kā es to saku, tas nāk no Dieva, jo tam nav nekāda cita skaidrojuma. Bieži vien tas pat nav nopelnīts, tas vienkārši ir atnācis. Bet kāpēc katram zinātniekam neatnāk atklājumi, tas būtu ārkārtīgi delikāts un filozofisks jautājums. Bet es domāju, katrs zinātnieks ieliek zinātnes mājā nozīmīgu ķieģeli. Ja viņš to nedarītu, droši vien, ka tā māja nebūtu tāda, kā ir šodien. Taču saules gaismā gozējas tie daži, kuriem ir paveicies.
Tādā pasaulīgā izpratnē veiksme ir ārkārtīgi svarīga daudzās lietās, arī zinātnē.
Varbūt ir bieži tā, ka tas rezultāts nāk tad, kad vismazāk gaidi?
O, jā, ļoti bieži tas notiek, kad, kā kristieši saka, atdod lietas Dievam, un tad viss notiek. Un droši vien tas ir brīnumainais atklāsmes brīdis. Bet nonākt līdz tam nav viegli, jo visu laiku tev gribas pašam visu kontrolēt. Taču, kad tu atbrīvojies, tas nenozīmē, ka tu neko nedari. Tu vienkārši turpini darboties paļāvībā uz to, ka, ja tu dari lietas, tu nonāksi līdz atbildei.
Paldies! Novēlu jums daudz jaunu atklāsmju lielo patiesību jautājumos!
