“Bioloģiskais ierocis var būt katrs organisms, kas mums var nodarīt kādu ļaunumu. Tādā šaurākā nozīmē ar to saprot baktērijas vai vīrusus,” stāsta Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks.
1972. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma starptautisku konvenciju par bakterioloģisko un toksīnus saturošo ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu. To ratificēja arī PSRS. Tomēr ir gana daudz liecību, ka Padomju Savienība no 70. līdz 90. gadiem īstenoja vērienīgu bioloģisko ieroču izstrādes programmu. Tā bija slepena, tikpat slepena kā bunkurs Līgatnē.
Padomju laikos Līgatnē tika uzbūvēta sanatorija, tomēr šī ēka bija tikai aizsegs. Deviņus metrus zem zemes atradās galvenais objekts – slepenais bunkurs. Sanatorijas darbinieki par tā eksistenci nemaz nenojauta. Tas bija paredzēts valsts augstākajām amatpersonām atomkara un bioloģiskā kara gadījumos.
“Uzplauka tāda industrija, kurā bija iesaistīti 40 000 – 60 000 cilvēku. Zinātnieki. Sākās tas būtībā pēc Padomju Savienības zinātnieku iniciatīvas. Ne jau tāpēc, ka viņi īpaši mīlēja bioloģiskos ieročus, bet, lai varētu attīstīt moderno biotehnoloģiju, molekulāro bioloģiju, bija nepieciešami līdzekļi. Līdzekļus deva vienīgi valsts aizsardzībai,” skaidro akadēmiķis, molekulārbiologs Elmārs Grēns.
Tolaik Elmārs Grēns nenojauta, ka pētījumi gēnu inženierijas jomā, cenšoties palīdzēt ārstēt slimības, pēc tam tālāk, iespējams, tiek izmantoti arī ne tik cēliem mērķiem. Bioloģisko ieroču ražošanā kopā jāsaplūst vairākām nozarēm – mikrobioloģijai, virusoloģijai, imunoloģijai. Tomēr robeža starp farmakoloģiju, kas palīdz ārstēties pret dažādām kaitēm, un bioloģiskajiem ieročiem ir ļoti šaura.
“Robežas ir mazas. Ir tikai morālā robeža, kam tu strādā: cilvēka veselībai vai cilvēka iznīcībai. Tā ir ētikas un morāles puse,” saka Grēns.
Sibīrijas mēris, bakas, tīfs, ebola, pat encefalīts un Āfrikas cūku mēris. Šīs ir tikai dažas no slimībām, kas var un ir tikušas izmantotas bioloģisko ieroču veidošanā. Ja atmetam bioloģisko ieroču ēnas pusi, tad tie ir bijuši gana lieli zinātnes sasniegumi.
“Tādas baktērijas kā Sibīrijas mēri izraisošās vai parastā mēra baktērijas varēja padarīt nejutīgas pret deviņām antibiotikām. Būtībā nekādas antibiotikas tās neņēma. Padarīja vīrusus neredzamus antivielām. Citiem vārdiem sakot, imunoloģiskā sistēma nereaģēja pret šiem vīrusiem, neizstrādājās antivielas. Tādas visas tika radītas. Ne tikai radītas laboratorijās, bet tika pavairotas speciālos rūpnieciskos kompleksos un noglabātas speciālās pazemes noliktavās Padomju Savienībā dažādās vietās,” atklāj Grēns.
Gan Padomju Savienība, gan mūsdienu Krievija joprojām noliedz, ka kaut kas tāds ir noticis. Labā ziņa ir tā, ka bioloģiskajiem ieročiem nav sevišķi ilgs derīguma termiņš. Par tiem ir jārūpējas un tie ir nemitīgi jāatjauno.
“Lai ieroci radītu, nepieciešamas trīs komponentes. Pati baktērija, pie tam uzaudzēta kārtīgā daudzumā un stabilā, glabājamā formā. Baktērijas stabilizators – tā ir ķīmiska formula, kuru neviens nezina un kuru nevienam nesaka, kas to padara drošu pret apkārtējo vidi,” skaidro molekulārbiologs.
Tāpat ir nepieciešama pildviela, lai vīrusu un baktērijas varētu ar raķetes palīdzību izsmidzināt. Turklāt tas viss nedrīkst pārāk uzkarst brīdī, kad raķete piezemējas.
Vieni no pateicīgākajiem bioloģiskajiem ieročiem varētu būt Sibīrijas mēra mikroorganismi. “Kad tie žūst, kļūst grūtāki dzīves apstākļi, tie veido ļoti, ļoti izturīgas sporas. Ja tās sporas ieelpo, tad tās var ļoti ātri novest cilvēku un daudzus dzīvniekus līdz pat nāvei. Tāpēc to mēģināja izmantot kā pildījumu dažādām bumbām. Līdz pat 400 kilogramiem šādas izžāvētas sporas sapilda iekšā lielā aviācijas bumbā, izspridzina virs kādas miljonu iedzīvotāju pilsētas. Ar tādu sporu devu, teorētiski rēķinot, varētu 10 miljonus cilvēku inficēt,” zina stāstīt Muižnieks.
Viņš atklāj, ka pēc uzbrukuma ASV dvīņu torņiem 2001.gadā tika saņemtas vēstules it kā no arābu valstīm ar lūgumu pārdot potenciāli patogēnās un ļoti bīstamās kultūras: “Lai viņi varētu, kā viņi rakstīja, pētīt antibiotiku iedarbību.”
Sibīrijas mēris reti, bet šur tur pasaulē tiek izmantots kā bioloģiskā terorisma sastāvdaļa. Drošības dienesti gan ātri ar to tiek galā.
Bet vai mūsdienās ir iespējami reāli bioloģisko ieroču kara draudi starp dažādām valstīm? Visticamāk, nē. “Vienmēr jāapzinās tas, ka baciļi nešķiro partijas vai nacionālo piederību. Ja jūs palaidīsiet tādu ieroci, tad arī pašu cilvēki nebūs pasargāti,” norāda Muižnieks.
Šobrīd tiek lēsts, ka bīstamās Sibīrijas mēra, arī baku baktērijas joprojām atrodas laboratorijās ASV, Krievijā, Anglijā, Ķīnā, iespējams, arī Ziemeļkorejā. Tomēr daudz lētāki un piemērotāki kara gadījumā būs citi ieroču veidi. Arī šāds Līgatnes bunkurs vairs nebūs tiem šķērslis.
