Vienlaikus viņš uzsver, ka ūdens bizness ir ļoti pelnošs un fasēta ūdens gadījumā pārdod stāstu par to, jo atrodas pircēji dažādiem par strukturētiem vai pat veģetāriem un mazkaloriju nosauktiem ūdeņiem.
Dejus atklāj, ka kopš Covid-19 pandēmijas Latvijā uzmanība pievērsta notekūdeņu epidemioloģijas virzienam, kurš tagad tiek strauji attīstīts, jo ar tā palīdzību iespējams savlaicīgi konstatēt gan dažādu slimību izplatības apjomus un dinamiku, gan arī fiksēt citus, tajā skaitā ar likumpārkāpumiem saistītus procesus konkrētās pašvaldībās.
Par šiem un citiem jautājumiem pētnieks sarunājas ar Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) radio NABA raidījuma "Zinātnes vārdā" vadītāju Ievu Siliņu.
Ieva Siliņa: Tu esi arī Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors un jau daudzus gadus diendienā pievērsies dažādu ar ūdeni saistītu jautājumu pētīšanai un risināšanai, kā arī sabiedrības izglītošanai. Kādu ūdeni tu pats dzer?
S. Dejus: Lielākoties es atrodos Latvijā un tad lietoju svaigu un garšīgu krāna ūdeni, un tas ir pats racionālākais risinājums, ko mēs varam šeit izvēlēties, jo tas ir pieejams faktiski jebkurā pilsētā, ja mēs pareizi un atbilstoši to lietojam. Jāuzsver, ka Latvijā ūdeni mēs pamatā iegūstam no pazemes avotiem jeb pazemē esošajiem dziļajiem gruntsūdeņiem, kas ir pasargātie gruntsūdens līmeņi, kur cilvēku radīts piesārņojums nonāk ļoti ilgā laikā vai ļoti reti. Ceļojot tam ir jāpievērš uzmanība un jāizpēta situācija konkrētā valstī, sevišķi eksotiskos pasaules reģionos, bet Eiropā un Ziemeļamerikā par to nevajadzētu uztraukties, droši var lietot ūdeni no krāna, tikai jautājums, vai tas būs garšīgs, vai mazāk garšīgs.
I. Siliņa: Bet ja ūdens garšo aizdomīgi, ko tad?
S. Dejus: Garša ir ļoti subjektīvs jautājums, tāpēc cilvēku uztvere par ūdens garšu atšķiras un gaidas par to, kā tad būtu jāgaršo, radušās no tā, kādu ūdeni viņš pats līdz šim ir lietojis.
Dažādās Latvijas vietās ūdens garša var būt ļoti atšķirīga, jo tā ir atkarīga no sāļu un gāzu satura ūdenī.
Man visu bērnību dzīvojot Liepājā, kur ir izteikti sāļiem bagāts ūdens ar izteiktu garšu, pārceļoties uz studijām Rīgā, sākumā bija grūti, jo neapzinājos, ka ūdens kvalitāte ir tikpat laba kā Liepājā, bet bija jāpierod pie atšķirīgās ūdens garšas, jo sāļu saturs ir pavisam cits, it sevišķi Daugavas kreisajā krastā, kur dzeramais ūdens tiek ņemts no virszemes ūdenstilpēm, līdz ar to tam ir pilnīgi cits garšu kopums, kurš tad kādam var šķist aizdomīgs.
I. Siliņa: Kā varu pārliecināties, ka tas ūdens, ko es dzeru, ir augstas kvalitātes?
S. Dejus: Par to ik dienu pārliecinās daudzi inženieri un eksperti, katrā pilsētā, kur ir centralizēta ūdens apgādes sistēma, ikdienā ņemot ūdens paraugus un analizējot tos. Paraugi tiek ņemti ne tikai ūdens sagatavošanas vietās, bet visā tīklā, piemēram, visas Rīgas teritorijā ir vairāki desmiti vietu, kur ikdienā tiek ņemti un analizēti ūdens paraugi, pārliecinoties par to, vai tas atbilst Latvijā un visā Eiropā noteiktajām dzeramā ūdens nekaitīguma prasībām.
Savukārt privātmāju īpašniekiem, kam ir savs urbums vai aka, iesakām vismaz reizi gadā paņemt šo ūdens paraugu un nogādāt akreditētā laboratorijā. Un kāpēc reizi gadā, nevis retāk – tāpēc, ka mūsu paradumi būtiski mainās, mēs lietojam piecas līdz sešas reizes vairāk ūdeni, nekā to lietoja mūsu vecvecāki. Līdz ar to, ja ir savs urbums, visticamāk, kaut kur netālu tev ir arī sava notekūdeņu sistēma, kas nelabvēlīgu apstākļu ietekmē var gana ātri šo urbumu piesārņot. To var izdarīt arī kaimiņa notekūdeņu sistēma, par kuru tu, iespējams, nemaz nenojaut.
I. Siliņa: Vai ir kādi par ūdeni izplatīti mīti, ar kuriem esi sastapies savā darbā?
S. Dejus: Jā, daudz. Par dzeramo daudzi cilvēki stāsta, ka tas garšo pēc hlora, tāpēc to nelieto. Ir atsevišķas pilsētas un vietas, kur ūdeni hlorē, bet ļoti, ļoti maz, un to cilvēks nemaz nevar sajust, līdz ar to, ja kāds saka, ka ūdens garšo pēc hlora, tad man ir jautājums, vai viņš ir ar ļoti augstu precizitāti kalibrējis savu mēli, vai vienkārši viņam smadzenēs ir saglabājies kāds mīts par ūdens kvalitāti.
Cits mīts, ko vairākkārt esmu dzirdējis, ir par to, ka divas reizes vārītu ūdeni nedrīkst dzert. Ar kolēģiem laboratorijā neesam spējuši izskaidrot, no kurienes tas ir radies, jo tajā nav nekāda zinātniskā pamatojuma un skaidrojuma.
I. Siliņa: Kā ir ar visiem strukturētajiem ūdeņiem, ūdeņiem, kas uztver informāciju, kristālvibrācijas un citas labas lietas?
S. Dejus: Ir jāsaprot, ka ūdens ir fantastisks bizness un ir viens no pelnošākajiem biznesiem pasaulē, un fasēta ūdens gadījumā tu nepārdod to ūdeni, bet stāstu, kas ir pamatots ar dažādām neizmērāmām lietām, ar dažādiem tādiem stāstiem un leģendām par to, ar ko tad īpašu šis ūdens ir apveltīts. Fundamentāli ir saprotams, ka tas virziens tam visam tāds imaginārs vai izdomāts.
Man ļoti patīk, piemēram, veģetārais ūdens vai mazkaloriju ūdens. Kas tad ir tas neveģetārais ūdens? Tur kaut kāda karbonāde ir pamērcēta vai zivis peldējušas, vai govis staigājušas pa to lauku, kur tas urbums ir bijis?
I. Siliņa: Viens no pētījumiem, ar ko tu strādā, ir notekūdeņu epidemioloģija, vai vari pastāstīt par to?
S. Dejus: Šis ir interesants un netīšām sācies pētījums, jo tajā laikā, kad sākās šī viena no pēdējā laika lielākajām nelaimēm, Covid-19 pandēmija, mēs ar kolēģiem universitātē netīši uzzinājām šo notekūdeņu epidemioloģijas virzienu. Notekūdeņi ir mūsu sabiedrības uzvedības spogulis – mēs redzam absolūti visu, sākot ar to, kādi ir cilvēku pārtikas lietošanas paradumi, piemēram, kafijas lietošanas daudzums, vai kādu citu īpatnēju ēdienu, olbaltumu vai citu lietu lietošanas daudzums, gan veselības stāvoklis, kur mēs redzam dažādu, visbiežāk, vīrusu izraisītu slimību atliekas, narkotiku vai citu nevēlamu substanču lietošanas paradumus apdzīvotās vietās.
Līdz ar Covid-19 pandēmiju daudzas valstis, tajā skaitā arī Latvija, ieviesa notekūdeņos balstīto epidemioloģiju, kur mēs pašvaldību robežās, pirms vēl medicīniskie testi to bija apstiprinājuši, samērā precīzi varam novērot, vai šī slimība izplatās, vai stabilizējas, vai arī, gluži pretēji – samazinās, un tas ir ļoti būtisks instruments arī medicīnas nozares rokās, lai jau prognozētu, kurās pilsētās, iespējams, būtu jāpastiprina paraugu ņemšana no iedzīvotājiem, jāprognozē ierobežojumi vai jāveic citas aktivitātes slimības izplatības ierobežošanai.
Šis Eiropas Savienībā šobrīd tiek virzīts kā viens no nākotnes sabiedrības veselības uzraudzības instrumentiem, lai noteiktu ne tikai, kā šajā gadījumā, Covid-19 izplatību, bet arī citu vīrusu izraisītu slimību izplatību.
Citviet pasaulē ļoti aktīvi tiek pētīts narkotiku lietošanas paradumu apjoms dažādās pašvaldībās, un, piemēram, Nīderlandes kolēģi ir veikuši aplēses, cik liels ir šis bizness.
Var arī atrast pilsētas, kurās šīs narkotikas tiek ražotas, jo ir tipiskā ballīšu ikdiena, teiksim, piektdienas un sestdienas droši vien būs tās dienas, kad šīs vielas tiek lietotas vairāk, līdz ar to notekūdeņos būtu redzami šādi pīķi nogalēs. Bet tie kolēģu pētījumi liecināja, piemēram, par to, ka otrdienā parādījās milzīgs un neadekvāts šo vielu pīķis, un, analizējot situāciju, tika konstatēts, ka tajā pilsētā notiek ražošana un tajās dienās notiek katlu mazgāšana un visas šīs vielas tiek novadītas kanalizācijā un ļoti skaidri atklāj to, ka konkrētā laikā konkrētajā pašvaldībā bija intensīva darbība ar šīm vielām.
Pasaule arvien vairāk šajos notekūdeņos skatās, un to var izmantot gan dažādākajās medicīnas jomās, gan likumsargu ikdienā, gan citos virzienos. Jāpiebilst, ka epidemioloģijā balstītie pētījumi ir saistīti ar beigtiem mikroorganismiem jeb, kā mēs sakām, ar čaulītēm, no šiem vīrusiem ir palikušas pāri tikai NRS daļiņas, kuras mēs ķeram šajos notekūdeņos un kuras nekādā veidā nevar izraisīt nekādas saslimšanas ne cilvēkiem, kas strādā ar paraugiem, ne tiem, kas strādā attīrīšanas iekārtās, jo mums šīs sistēmas sākumā bija problēmas ar iekārtu darbiniekiem, jo viņi nevēlējās nākt uz darbu.
I. Siliņa: Kāda ir sistēma, kā ūdens no ūdenstilpes nonāk līdz mūsu krānam un tad attiecīgi otrā virzienā, kas tur ir pa vidu?
S. Dejus: Kopējais ūdens cauruļvadu garums Latvijā ir aptuveni seši tūkstoši kilometru, tas ir kā attālums līdz Barselonai un atpakaļ. Gandrīz visā Latvijā notiek ūdens atdzelžošanas process, izņemot atsevišķas vietas, kur varētu būt arī membrānu filtrācija, kas nepieciešama, lai atdalītu kādas specifiskākas vielas, vai arī Rīgas kreisajā krastā, kur tiek ūdens izmantots no Daugavas upes, kas ir vienīgā vieta Latvijā, kur dzeramā ūdens sagatavošanai izmanto upes ūdeni, tur šis attīrīšanas process ir sarežģītāks, jo upē ir daudz nedažādas vielas, ja nemaldos, ir astoņi vai deviņi šie attīrīšanas procesi, lai panāktu tā atbilstību visām kvalitātes prasībām.
Starpība ir tāda, ka Daugavas labajā krastā Rīgā tas ir pazemes ūdens ar citām garšas īpašībām nekā kreisajā krastā, tāpēc arī Rīgā, pārbraucot no mikrorajona uz mikrorajonu, iespējams, rodas šīs aizdomas par ūdens kvalitāti un drošumu, bet es vienmēr iesaku nebaidīties ūdeni notecināt un sagaidīt, kad tas ir vēsas temperatūras – 8 līdz 10 grādi, tad viņš būs, visticamākais, ļoti atspirdzinošs, garšīgs un arī drošs.
Runājot par pretējo virzienu, faktiski jau visās pilsētās ir izbūvētas sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, un pirmais šajā procesā ir nostādināšana, kas var būt kaut kādas smiltis vai kaut kādi citi gruži, kas notekūdeņos varētu būt nonākuši dažādu iemeslu dēļ. Centrālais process visā Latvijā un visā Rietumu pasaulē ir bioloģiskā notekūdeņu attīrīšana, kas pamatojas mikrobioloģiskajos procesos jeb "mazajos zvēriņos", ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtās radām labvēlīgus apstākļus noteiktiem "mazajiem zvēriņiem", kas "apēd" nelabvēlīgās vielas – slāpekli, fosforu, oglekli, un tādā veidā šie notekūdeņi vai šo notekūdeņu daļa, ko cilvēki ikdienā rada, tiek attīrīta.
Cits jautājums ir par specifiskajiem piesārņojumiem, kas varētu būt radušies ražošanas uzņēmumos, piemēram, smagie metāli, ražošanas reaģenti. Latvijas likumdošana nosaka, ka ražošanas uzņēmumiem pašiem pirms novadīšanas kopējos tīklos ir jāattīra šie notekūdeņi ar pietiekami specifiskiem procesiem.
I. Siliņa: Kas par ūdeni ir jāzina katram?
S. Dejus: Par ūdeni, pirmkārt, būtu jāzina tas, ka dzeramais ūdens nav tīrs H2O, ka
dzeramais ūdens ir H2O plus kalcijs, magnijs, nātrijs, cinks, varbūt kādi citi tādi, liekas, neveselīgi elementi, bet tajā pašā laikā mūsu ķermenim ļoti būtiski, arī ļoti daudz mikroorganismi.
Kā jau minēju, ūdens ir liels bizness un cilvēki bieži vien tiek apmuļķoti ar vienkāršiem fizikas un ķīmijas jokiem. Tipisks un skumjš piemērs ir, ka pie mums plaši novērots, kā ar elektrolīzes eksperimentiem, kur divos trauciņos ieliekot divus dažādus elektrodus, tiek iekrāsots ūdens nepatīkamā krāsā un tiek notirgotas ūdens filtrēšanas iekārtas, kuras absolūti nevienam cilvēkam Latvijā nav nepieciešamas, un ļoti daudz cilvēku tādā veidā diemžēl tiek apmuļķoti. Cilvēkiem būtu mazliet jāsaprot nedaudz no fizikas un ķīmijas, lai nav kā vecajā stāstā par to, ka tiem, kas bērnībā nemācās fiziku un ķīmiju, visa dzīve ir pārsteigumiem pilna.
Diemžēl kopumā cilvēku izglītotības līmenis par ūdens saimniecību un citām sadzīves infrastruktūras lietām ir ļoti zems.
I. Siliņa: Kā ir ar izglītības iespējām šajā nozarē?
S. Dejus: Diemžēl šobrīd tā situācija ir tāda, ka ne profesionālajā, ne augstākajā izglītībā nav pietiekams šo jauno speciālistu sagatavošanas skaits, profesionālajā izglītībā ūdensapgādes nozarē vai ūdensapgādes un vides aizsardzības nozarē vispār šobrīd ir absolūts vakuums – desmit gadus nav sagatavots neviens jaunietis, kas varētu nodrošināt ūdens attīrīšanas iekārtu darbību ar kaut kādām padziļinātām zināšanām, faktiski visus mēs apmācām uz vietas un esam priecīgi par jebkuru, kas pie mums atnāk strādāt, tad viņu apmācām.
Augstākajā izglītībā mēs sagatavojam divus līdz astoņus cilvēkus gadā, kas nodrošina ne tikai šo ūdens apgādes uzņēmumu darbību, bet arī projektēšanu, būvniecības darbus, līdz ar to šis skaits šobrīd ir absolūti nepietiekams, un man personīgi paliek bail un ir bail par to, kā mūsu sabiedrība funkcionēs pēc 10–15 gadiem, jo šobrīd mēs vēl turamies uz veco inženieru pleciem, kuri šo smagumu var iznest un šos tehnoloģiskos jautājumus risināt, bet viņu drīz vairs nebūs, un kas notiks tad?
I. Siliņa: Pirms kāda laikā tika aizsākta iniciatīva "Ū vitamīns". Kas tas tāds īsti ir un kāds ir tās mērķis?
S. Dejus: Tā ir ļoti veiksmīga iniciatīva, kur spēkus apvienoja gan Latvijas ūdensapgādes uzņēmumi, gan zinātnieki un restorāni. un mums pamatā bija trīs idejas, kuras mēs cenšamies sabiedrībā popularizēt.
Viena no tām ir par to, ka Latvijā ūdens ir ļoti augstas kvalitātes un tas ir viens no pasaulē labākajiem dzeramajiem ūdeņiem, un mums tas ir jānovērtē, jāciena un jālieto ikdienā. Otrais ir tas, ka ūdenim ir jābūt pieejamam gan skolās, gan publiskās iestādēs, gan publiskās telpās, gan ārtelpā. Jautājums ir, kas to finansē un kā šī pieejamība tiek izveidota. Un trešais virziens ir, ka restorāniem un kafejnīcām nevajadzētu pelnīt lielu naudu par krāna ūdens iepildīšanu krūzē. Nav ētiski prasīt piecus vai septiņus eiro par vienu ūdens krūku, kur faktiskās izmaksas ir ne vairāk kā pieci centi, tāpēc mēs apvienojām šajā iniciatīvā vairākus simtus šo restorānu, kafejnīcu, kas nodrošina šo ūdeni cilvēkiem par brīvu, ja to palūdz vai pat nepalūdz, ka uz galda šī krūka tiek novietota. Tā, mūsuprāt, ir pašsaprotama lieta, par ko ir jārunā, jo ūdens ir fundamentāla lieta, tas ir nepieciešams tāpat kā gaiss, tāpēc uz to pelnīt droši vien nebūtu pārāk pieklājīgi.
