Vai sociālie mediji jauniešiem veicina seksuālās identitātes traucējumus?

Madara Junga ir psiholoģe, skolotāja un divu jau pieaugušu meitu mamma. Jau pirms attālinātājām mācībām viņa ievēroja, ka virtuālā vide ietekmē gan audzēkņu savstarpējās attiecības, vērtības, gan pašuztveri un seksuālo identitāti – to, kā cilvēks jūtas savā ķermenī – kā vīrietis vai sieviete: “Man bijuši konkrēti gadījumi, ka tu stāvi kursa priekšā un divām trešdaļām nezini dzimumu. Ir puiši ar rozēm matos un ir puikmeitenes. Un tie ir pārsvarā”.

Seksuālās identitātes traucējumi skar arvien vairāk pusaudžu, to apliecināja arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Ko tas īsti nozīmē – to, ka cilvēka iedzimtais dzimums neatbilst tam, kā viņš jūtas. Jaunietis, kas piedzimis par zēnu, jūtas kā meitene un otrādi. Pati par sevi tā nav problēma, ja vien neliek jaunietim no tā ciest. Problēma ir tā, ka vecāki to, līdzīgi kā homoseksualitāti, bieži nepieņem vai pieņem negribīgi.

“Sākumā, jāsaka, es tiešām apjuku. Bet tā ir tā nākotnes sabiedrība. Es domāju, ka tur arī ir stāsts par dzīvi internetā. Šie jautājumi, kas nāk caur internetu, un viņi izveido veselu vērtību sistēmu, kas nav mūsu paaudzes vērtību sistēma,” norādīja skolotāja.

Dažādu nozaru ārsti bieži atgādina, ka sabiedrības veselībai kopumā kaitē tas, ka skolās vairs nav veselības mācības. Šādā situācijā internets patiešām ir teju vienīgā vieta, kur uzzināt ar seksualitāti saistītus jautājumus, uzsvēra Ņikita Bezborodovs. Psihiatrs gan neuzskata, ka mediji – šajā gadījumā internets – būtu jāvaino. Jo reizēm ir pat pretēja tendence – nereti tieši atšķirīgie jaunieši internetā atrod savu glābiņu, savus domubiedrus.

“Pozitīvā ietekme, ko mēs ļoti bieži dzirdam – līdz ar sociālo mediju parādīšanos viņiem ir daudz vairāk iespēju atrast kādu sociālo grupu, kādu burbuli, kur viņus pieņem,” skaidroja ārsts.

Tas savukārt ir galvenais ārstu uzdevums – lai pacienti nejustos slikti par to, ka ir citādi. Psihiatru redzes lokā jaunieši parasti nenonāk, tāpēc, ka ir homoseksuāli vai nejūtas labi savā ķermenī, bet gan citu sūdzību dēļ – nomāktības, depresijas, dēļ nevēlēšanās dzīvot . Vēlāk izrādās, ka ciešanu īstais iemesls ir seksualitātes neskaidrības pusaudža galvā.

“Dzīve ir tāda, kāda tā pašlaik ir. Nevar jaunietim atņemt iespēju piedalīties sociālajos medijos. Tas ir traumatiski, jo tur pašlaik notiek liela daļa no viņu dzīves un socializācijas,” norādīja psihiatrs,

Vecāku uzdevums ir radīt tādu ģimenes atmosfēru, lai par jebkuru tēmu bērni var izrunāties ar mammu vai tēti, uzsvēra psihiatrs. Tas savukārt nozīmē, ka vecāki paši nedrīkst baidīties no šīm tēmām.

Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem un jauniešiem lasiet LSM.lv garstāstā "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai"!