Tomēr solārajai geoinženierijai, kas strādā pie šādām tehnoloģijām, ir tik daudz kritiķu, ka cilvēki tomēr lēmuši “sākt ar sevi” nevis ķerties pie mākoņiem.

“Mākoņaina” alternatīva – solārā geoinženierija?

Eiropas Zaļā kursa risinājumi klimata pārmaiņu mazināšanai nebūs ne ātri, ne viegli, ne lēti, un tie ievērojami izmanīs veidu, kā mēs dzīvojam, pārvietojamies, kā patērējam un ko ēdam. Tāpēc daži zinātnieki meklē alternatīvus veidus, kā ietekmēt klimatu un mazināt globālo sasilšanu.

Tā ir geoinženierija. Daudzi to uzskata par neētisku vai bīstamām, taču citi norāda, ka tas var būt vienīgais veids, jo pagaidām pasaule nespēj ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5 grādiem – tas ir tas, ko valstis solīja panākt 2015.gada Parīzes nolīgumā. 

Geoinženierija ir vispārīgs apzīmējums dažādiem pētījumiem, kuri cenšas atrast citus veidus kā atvēsināt planētu – vai nu izņemot oglekli no atmosfēras, vai arī apturot daļu no saules starojuma, kas uzsilda zemes virsmu.

Šī otrā pētījumu grupa saucas solārā geoinženierija un tajā tiek strādāts pie dažādām tehnoloģijām – mākoņu paspilgtināšana, okeāna ķīmiskās struktūras maiņa vai daļiņu izšaušana atmosfērā, lai aptumšotu saules gaismu. Harvardas universitāte par solāro geoinženieriju raksta, ka tā nevar aizstāt emisiju samazināšanu, tomēr tā varētu papildināt šos centienus.

Taču solārās geoinženierijas kritiķi norāda, ka ja cilvēki sāks manipulēt ar planētas sistēmām, kuras mēs pilnībā joprojām neizprotam – tam var būt katastrofālas sekas. Piemēram, mākoņu apstrāde ar ķīmisku vielu, lai tie vairāk atstarotu sauli, var samazināt temperatūru uz zemes, bet nav paredzams, vai tas nenovedīs pie lietus samazināšanās jau tā sausajos planētas reģionos.

Izdevums Politico, rakstot par šo tēmu, citē Deividu Kingu, bijušo Apvienotās Karalistes galveno zinātnieku un Kembridžas universitātes Klimata uzlabošanas centra dibinātāju un vadītāju. Kings ir pārliecināts, ka vismaz viens no šiem solārās geoinženierijas pasākumiem – mākoņu izgaismošana ar jūras ūdens (tātad, sālsūdens) pilieniem, lai tie atstarotu vairāk saules gaismu un mazāk gaismas nonāktu uz zemes – ir pavisam reāls un pat obligāts. Tas palīdzētu sasaldēt Arktikas jūras ledu, un tas savukārt kā atstarojoša virsma palīdzētu mazināt karstumu.

Savukārt Bens Kravics, Zemes un atmosfēras zinātņu docents Indiānas Universitātē Blūmingtonā, ASV, kas citēts tajā pašā Politico rakstā, uzskata, ka mēs esam tālu no tā, lai izprastu potenciālos blakusefektus. Tas izklausās nekaitīgi, pat dabiski – Kravics piekrīt, bet norāda: "Ak, jūs vienkārši injicējat sāli mākoņos virs okeāna. Neviens nedzīvo okeānā, un viņiem jau tur ir sāls -  kāds no tā kaitējums? Bet saskaņā ar vienu modeli, manipulējot ar mākoņiem, var iznīcināt Amazoni, un to par nekaitīgu vairs nenosauksi”.

Kravics atbalsta citu veidu, kā mazināt saules starojumu, bet tas daudzus cilvēkus instinktīvi biedē vēl vairāk: sīku daļiņu ievadīšana stratosfērā, lai padarītu saules gaismu nespodrāku. "Tas būtībā atdarina vulkāna [pelnu] izvirdumu... tāpēc mēs zinām, kas tur notiek," Kravics skaidro. Taču rezultāti, visticamāk, šai rīcībai būs dažādi visā pasaulē – to Kravics atzīst. Kā šāda rīcība ietekmētu karstuma viļņus, plūdus, pārtikas un ūdens drošību – par to skaidrības nav.  

Vēl viena no idejām, ko min Kalifornijas Santjago universitātes klimata zinātnieks Korijs Gabriels portāla Deutsche Welle rakstā - planētu varētu atdzesēt, lielas okeāna daļas pārklājot ar mākslīgām putām. Šis process ir pazīstams kā "okeāna putošana" vai "mikroburbuļi".

Apmēram 70% no Zemes virsmas klāj okeāns, un ūdens lielākoties ir tumšs sava dziļuma dēļ – tāpēc atstaro ļoti maz saules gaismas un uzglabā daudz siltuma. Ja virsma būtu gaišāka – tā mazāk uzsiltu. Ja virsmu klātu putas, tad tā teorētiski atstarotu sauli 10 reizes vairāk. Ja ir pietiekami daudz putu, planētu varētu atdzesēt par 0,5 grādiem pēc Celsija. Daži zinātnieki ir ierosinājuši, ka putas varētu maisīt ar specializētu kuģu palīdzību. Tomēr šī metode ir maz pētīta un tālu no dzīvotspējīga risinājuma. 

Eiroparlamenta deputāts no Zaļās partijas Fransiško Gurreiro no Portugāles ir negatīvi noskaņots par šādu tehnoloģisku metožu izmantošanu un norāda, ka mūsu katra individuālajām pūlēm ir nozīme un nacionālajā līmenī valstīm ir milzīga vara veikt nepieciešamās izmaiņas. Viņš arī uzsver, ka “mums vajadzētu vairāk fokusēties uz patēriņa paradigmas maiņu, uz atteikšanos no  hiper-patērnieciskuma”.

Pat ja Eiropas Zaļais kurss izrādīsies sekmīgs, vēl nav garantija, ka arī citas valstis un kontinenti spēs izpildīt savus Parīzes klimata nolīgumā dotos solījumus. Un nav garantija, ka ar tiem pietiks. Tāpēc daži eksperti teic, ka uz solāro geoinženieriju jāskatās kā uz cilvēces pēdējo, nevis pirmo līdzekli cīņā pret globālo sasilšanu. 

Kā Zaļais kurss sākās?

Pēc Parīzes klimata nolīguma, Eiropas Savienība vēlējās redzēt sevi kā pasaules līderi cīņā ar klimata pārmaiņām. Un, lai tas notiktu, bija nepieciešama ne tikai vēlme, bet arī konkrēti plāni un darbi. Tā 2019. gada 11. decembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Zaļo kursu, kurā izklāstīts detalizēts redzējums, kā līdz 2050. gadam Eiropu padarīt par pirmo klimatneitrālo kontinentu, kā aizsargāt bioloģisko daudzveidību, izveidot aprites ekonomiku un kā likvidēt piesārņojumu, pie tam vienlaikus veicinot Eiropas Savienības (ES) konkurētspēju un nodrošinot taisnīgu pāreju pārmaiņu skartajiem reģioniem un strādājošajiem. 

Lai to sasniegtu, Eiropas Klimata likumā noteikti arī starpposma mērķi - samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas līdz 2030. gadam par vismaz 55% (salīdzinot ar 1990. gada līmeni). Galvenais veids, kā to sasniegt – emisiju samazināšana un investīcijas zaļajās tehnoloģijās. 

Savukārt, jau pēc 2050. gada ES centīsies panākt negatīvas emisijas. Par negatīvajām emisijām sauc tādas darbības, kas no atmosfēras izvada oglekļa dioksīdu – to skaitā ir  apmežošana, pielāgota zemes apsaimniekošana, biomasas pirolīze, veidojot ogles (bioogles), kas saglabā oglekli augsnē daudzus gadus, CO2 atdalīšana no rūpniecisko procesu izplūdes gāzēm un uzglabāšana citur, piemēram, pazemē.

Klimata likuma mērķis ir arī nodrošināt Eiropas pilsoņiem un uzņēmumiem juridisko noteiktību un paredzamību, kas tiem nepieciešama, lai plānotu pāreju. Eiropas Parlaments Klimata likumu apstiprināja 2021.gada jūnijā. 

Nākamais solis tika sperts 2021.gada 14. jūlijā, kad Eiropas Komisija iepazīstināja ar paketi “Fit for 55 in 2030” (“Gatavi 55% emisiju samazinājumam līdz 2030.gadam”). Tas ir likumdošanas instruments, lai sasniegtu Eiropas Klimata likumā noteiktos mērķus.

Šie priekšlikumi apvieno: emisijas kvotu tirdzniecības piemērošanu jaunām nozarēm un esošās ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas nostiprināšanu; atjaunojamās enerģijas izmantošanas palielināšanu; lielāku energoefektivitāti; ātrāku zemu emisiju transporta veidu un to atbalsta infrastruktūru un degvielas izmantošanu; nodokļu politikas saskaņošanu ar Eiropas Zaļā kursa mērķiem; pasākumus oglekļa emisiju pārvirzes novēršanai; un instruments, lai saglabātu un audzētu mūsu dabiskos oglekļa piesaistītājus.

Zaļais kurss prasa naudu

Eiropas Zaļais kurss arī prasa lielu naudu. Investīciju plāns, kas to atbalsta, piedāvāja 1 triljonu eiro ieguldījumus desmit gadu laikā. Plānots, ka aptuveni puse no tā nāks no Eiropas emisiju tirdzniecības sistēmas un ES budžeta. Ietekmīgais izdevums The Economist norāda, ka liela daļa no šīs no budžeta paredzētās naudas ir uzburta, pārdalot naudu, kas tik un tā būtu iztērēta, piemēram, infrastruktūrai un lauksaimniecībai. 

Pārējais finansējums ir atkarīgs no vēl nebijušu privāto investīciju apjomu mobilizācijas. Pati Eiropas Komisija iepriekš ir aprēķinājusi, ka blokam būs nepieciešami 355 miljardi eiro gadā, lai sasniegtu klimata un enerģētikas mērķus līdz 2030. gadam.

Pat ja šādas summu izdosies “sakasīt”, dalībvalstīm būs grūti vienoties par tās izlietojumu. Tie, kas atrodas Eiropas ziemeļos un rietumos, vēlas koncentrēties uz ieguldījumiem tehnoloģijās, piemēram, akumulatoros un elektrotīklos; savukārt nabadzīgākie dienvidi un austrumi satraucas par to, kā atbalstīt savu ekonomiku pārejas periodā – tā norāda The Economist.

Lai cik neticami neizklausītos, taču Covid-19 pandēmija var palīdzēt pārvarēt šīs nesaskaņas, uzskata eksperti. Un glābēja vārds ir jaunizveidotais Eiropas ekonomikas atveseļošanas fonds. Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās vēl nebijušam solim – kopā aizņemties naudu starptautiskajos tirgos, lai izveidotu šo fondu. 672,5 miljardu eiro tiks novirzīti dotācijām un aizdevumiem, lai palīdzētu atveseļot Eiropas ekonomiku pēc pandēmijas.

Dalībvalstis tiks pie naudas, bet tā būs jātērē saskaņā ar Briseles apstiprinātajiem (bet pašu izstrādātajiem) plāniem, no kuriem 37% ir paredzēti klimatam draudzīgiem projektiem. Pie tam, uz visiem projektiem, kas saņems fonda naudu, attieksies "nekaitēt videi" princips, kam teorētiski būtu jāpārtrauc naudas izmantošana projektiem, kas ir pretrunā ar klimata mērķiem. 

Nepieciešamība pēc naudas var vest pie kārtības pat visnepaklausīgākās valstis – tai skaitā Poliju un Ungāriju. Ar šo abu valstu ekonomikas atveseļošanas plānu apstiprināšanu Eiropas Komisija gan joprojām kavējas, un tāpēc abas pie naudas vēl nav tikušas.

Polija pret klimatu

Viena no ES dalībvalstīm valstīm, kas visskaļāk kritizē Eiropas Zaļo kursu, ir Polija, lai gan no 100 Eiropas pilsētām ar vislielāko gaisa piesārņojumu - 29 ir Polijas pilsētas. Polijas galvenā problēma – neskaitot esošās valdības nepatiku pret visu, kas nāk no Briseles – ir akmeņogles. 

Polija tās iegūst un plaši izmanto, tai skaitā māju apkurei. Tas rada piesārņojumu ar smalkām daļiņām, kas viegli nonāk plaušās. Vasarā Polijā gaisa piesārņojums (PM 2,5 līmenis - sīku daļiņu, kuru izmērs ir 2,5 mikroni vai mazāks, īpatsvars gaisā) tikai nedaudz pārsniedz ES vidējo līmeni, bet ziemā – kad poļi sāk pastiprināti kurināt akmeņogles – piesārņojums pieaug pat trīskārtīgi.

Bet poļiem ogles ir teju svētas, jo komunisma laikā ogles bija gan galvenais kurināmais valsts ekonomikas modernizācijai, gan liels eksports. Laikā no 2007. līdz 2015. gadam valsts iztērēja 14,8 miljardus eiro, lai atbalstītu uzpūsto nozari, norāda izdevums The Economist. Un pirms 6 gadiem vēlēšanās uzvarējusī nacionālistu partija “Likums un taisnīgums” apsolīja, ka atbalstīs ogles. Polija ir vienīgā valsts Eiropā, kas šodien apkurei izmanto vairāk ogles nekā 1990. gadā.

Bet ne tikai Polijai, arī citām ES dalībvalstīm valstīm pāreja uz zaļāku ekonomiku nebūs viegla un prasīs lielas pārmaiņas. Igaunijai būs jāatsakās no savām degslānekļa ieguvēm un tā izmantošanas, Latvijā tas skars kūdras ieguvi, tiesa gan – tikai tās izmantošanu kā kurināmo.

Lauksaimniecībā kūdru varēs izmantot arī turpmāk. Mūsu ikdienā ienāks jauni transporta līdzekļi – kas izmanto elektrību un ūdeņradi – tie ir divi degvielas veidi, ko ES ir izvēlējusies atbalstīt nākotnes transportam. Un šīs ir tikai pavisam nedaudzas no tām izmaiņām, kas mūs nākamajos 30 gados gaida, lai 2050.gadā Eiropa būtu pirmais klimata neitrālais kontinents pasaulē.