Iekļaujošā valoda un nepareizie vārdi
“Politkorektuma” jēdziens mūsdienās jau ir mazliet novecojis un pat nosacīti “sasmērējies”, tāpēc tagad to apzīmē ar tā saukto iekļaujošo valodu.
Profesors Veisbergs ironizēja, ka Eiropas Padomes ģenerālsekretariāta izstrādātajās vadlīnijās esot skaidrots, ka iekļaujošā valoda izvairās no norādēm uz nebūtiskām identitātes pazīmēm: cilvēka vecumu, dzimumu, seksuālo orientāciju, tautību, rasi, reliģiju. “Jautājums, kas tad ir būtisks? Vai naudas maka biezums? Var nojaust, ka ir bijusi doma nenorādīt uz šīm pazīmēm tad, ja ar tām nekas nav saistīts. Bet attiecināt to uz valodas lietojumu kopumā man liekas ārkārtīgi bīstami un nepareizi,” valodnieks piebilda.
Jaunu vārdu un frāžu radīšana valodā ir normāla parādība. “Mani satrauc tas, ka tiek pieņemts, ka tikai šis viens vārds vai frāze ir pareiza, bet katra iepriekšējā vai cita ir nepareiza, tāpēc no tās ir jāizvairās visos iespējamos veidos,” savas bažas pauda Veisbergs.
Ierēdņu valoda kļūst sarežģīta
Cita pamanāma mūsdienu tendence valodā, uz ko norādīja valodniece Liepa, ir birokratizācija. Ierēdņu rakstītais ir sarežģīts un nesaprotams, jo, saņemot kādu dokumentu, lasāma viena normatīvā dokumenta atsauce uz citu normatīvo dokumentu, jo, pamatojoties uz to un to, kā arī saskaņā ar to un to, turklāt, izskatot to un to, un arī to un to, ir vai nav tas un tas. Tekstu bieži papildina iekavas un nosaukumi. Satura uztveri apgrūtina vairāku dokumentu iekopēšana vienā. Uz to norāda gan atšķirīgas pēdiņas, gan dažkārt teksta daļu atšķirības.
Šādai valodas birokratizācijai mēdz pakļauties arī literārie redaktori, citādi nebūtu tik bieži lietots jēdziens “letāls iznākums”, lai apzīmētu nāvi. Jau daudzus gadus cietums ir pārvērties par ieslodzījuma vietu un operācijas – par ķirurģisku iejaukšanos.
Turpina izplatīties “tīšs paškaitējums veselībai” un “letāls paškaitējums veselībai” vai “nedibināti izdomājumi”, kas latviski saucami par meliem, bet mirstīgās atliekas joprojām ir līķis.
Vai visus cilvēkus apzīmēs tikai vienā vārdā?
Profesors Veisbergs norādīja uz pretrunām iekļaujošās valodas lietojumā, jo tai visus cilvēkus vajadzētu apzīmēt tikai vienā vārdā – “persona”. Taču realitāte ir pavisam cita. “Rodas dažādi jauni dzimumi, kas prasa sev savu jaunu valodu, jaunas galotnes un uzrunas formas. Ja katrs par ikvienu dīvainību tagad prasa sev kaut kādas jaunas tiesības, tas ir tieši pretējs iekļaujošajai valodai. Līdz latviešu valodai gan tas vēl nav nonācis, taču arī uz to bieži vien mēģina pārnest citu valodu problēmas,” savu rūpi pauda Veisbergs.
Birokrāti savu valodas lietojumu gan bieži ir spiesti pielāgot jau iepriekš juridiski definētas terminoloģijas dēļ. Profesors atcerējās diskusiju Briselē par nelegālās migrācijas jēdzienu: “Nolēma, ka tas tiks aizstāts ar “neregulāru migrāciju”. Juriste pierādīja, ka nelegālās migrācijas apzīmējumu varētu atļaut, bet runāt par nelegāliem migrantiem neesot pieņemami, jo cilvēks nevarot būt nelegāls. Tādēļ ir neregulārā migrācija un ir bēgļa statuss.”
