Šneidere ikdienā pēta veselīgu novecošanos un demenci un apstiprināja, ka adīšana un citi rokdarbi veselību ietekmē pozitīvi un pat var aizkavēt demences procesus.
"Kad mēs runājam par adīšanu, mēs patiesībā runājam par ļoti kompleksu darbību. No vienas puses, tas ir tā sauktās sīkās motorikas treniņš. Sīkā motorika ir mūsu nelielās, sīkās un ļoti precīzās kustības, ko mēs veicam ar rokām, ar pirkstiem, ar pēdām, potītēm un tā tālāk," norādīja Šneidere.
Sīko motoriku smadzenēs koordinē ļoti dažādi centri, un šajās darbībās ir iesaistītas gan smadzenītes, gan citi smadzeņu reģioni, skaidroja pētniece. Tas ir viens no adīšanas pozitīvajiem aspektiem – adot mēs mērķtiecīgi strādājam ar sīkās motorikas trenēšanu.
"Tādā veidā mēs pastarpināti varbūt neļaujam tai demencei tik veiksmīgi attīstīties," norādīja Šneidere, piebilstot, ka dažādas rokdarbu aktivitātes, arī izšūšana un tamborēšana, dod lielāko efektu tad, ja ar to nodarbojas vecumdienās.
Tam, ka cilvēki ada pusmūžā vai agrākā vecumā, arī var būt pozitīva ietekme uz veselību, taču tieši vecumdienās nodarbošanās ar adīšanu vai citiem līdzīgiem rokdarbiem sniedz vislielāko pienesumu.
"Kad mēs adām, mēs tostarp arī iesaistām atmiņas procesus, iesaistām domāšanas procesus, jo katrs adīklis pirms tam tiek saplānots. Līdz ar to mēs nostiprinām mūsu smadzenēs tā sauktās sinapses, veidojam arvien spēcīgākus šos pārvades ceļus.
Jo vairāk mums ir šo sinapšu un jo vairāk ir šo ceļu, jo vairāk mums ir, ko pazaudēt, un demence ir par neironu zudumu," skaidroja Šneidere.
Demences dēļ smadzenes fiziski zaudē daļu no sevis, taču adot cilvēks smadzenes ļoti aktīvi darbina un pat fiziski palielina, veidojot un stiprinot jaunus neironu pārvades ceļus.
"Tad ir vēl viena tāda pastarpināta ietekme, jo tas, ko mēs redzam, skatoties gan uz adīšanu, gan uz tamborēšanu, ir meditatīvais efekts – gan adīšana, gan tamborēšana, gan citi rokdarbi nereti darbojas gan mūsu labbūtības uzlabošanā, gan stresa mazināšanā," norādīja Šneidere, uzsverot, ka stress ir viens no faktoriem, kas spēcīgi ietekmē ne tikai smadzeņu veselību, bet veselību kopumā.
Līdz ar to adīšana arī šādā veidā pastarpināti uzlabo cilvēku veselību. Papildus jau visam iepriekšminētajam adīšanas laikā cilvēks ne tikai kustina rokas un prātu, bet arī ļoti fokusē savu uzmanību.
"Adot tiek aktivizēti dažādi savstarpēji savienoti centri, kas strādā ar uzmanības noturēšanu, kas strādā, piemēram, ar to, ka mēs mazinām kaut kādas impulsīvas darbības, jo mēs zinām, ka adīšana prasa secīgu un ļoti kontrolētu kustību. Tā prasa, ka mēs iesaistām ļoti daudz dažādus procesus – gan uzmanību, gan skaitīšanas un kalkulēšanas spējas, gan vizuāli telpisko apstrādi un paternu [adījuma rakstu, paraugu] atpazīšanu," norādīja Šneidere.
Tātad patiesībā, kad adām, mūsu smadzenes šajā procesā iesaista un attīsta ļoti daudz un dažādas kognitīvās funkcijas.
Kur apgūt adīšanu un satikt domubiedrus?
Adīšanas grupu vadītāja Baiba Dambe vērtēja, ka adīšana šobrīd piedzīvo sava veida renesansi, īpaši 30–40 gadu vecu sieviešu vidū, kuras šajā straujajā dzīvē meklē veidu, kā palēnināt tempu, kā atrast laiku sev. Viņasprāt, adīšana ir nodarbe, kas piepilda, kas ļauj mazināt stresu un atslēgties no ikdienas.
"Man pat ir ļoti grūti tikt ar pieprasījumu galā, ļoti daudz cilvēku vēlas adīt, un es visiem nevaru palīdzēt. Turklāt es domāju, ka tas tikai turpinās augt un attīstīties. To mēs redzam gan Skandināvijas valstīs, gan Amerikā, kur adīšana ir ļoti, ļoti populāra līdzās citiem rokdarbiem," pauda Dambe.
Adīšanu var apgūt gan pašmācības ceļā, gan apmeklējot dažādus kursus un nodarbības klātienē vai attālināti. Dambe norādīja, ka adīšanas apmācību kursi ir ļoti pieprasīti un līdz ar to aug arī to piedāvājums.
Tikmēr tautas lietišķās mākslas studijas "Irbi" vadītāja Baiba Pilāne atklāja, ka ir cilvēki, kas izvēlas apgūt tieši etnogrāfiskos adījumus – adīt etnogrāfiskos cimdus, zeķes un citus apģērba gabalus. Arī pēc šādas nodarbes pieprasījums, tāpat kā piedāvājums, ir ārkārtīgi liels.
"Dažādās Latvijas vietās ir dažādas iespējas darboties, bet Rīgā ir fantastiska izvēle. Es pati esmu kreisajā krastā, Pārdaugavas kultūras apvienībā, un mums vien ir septiņas šāda veida studijas Iļģuciemā, kurās var adīt, tamborēt, aust, grozus pīt, metālu kalt un ar keramiku nodarboties. Pie tam tas ir par pliku velti," stāstīja Pilāne.
Tātad iespējas ir, turklāt ļoti daudzveidīgas – kurš meklē, tas atradīs sev piemērotāko, pārliecināta Pilāne. Viņa gan brīdināja, ka adīšana var pamatīgi ievilkt.
"Kad uz tās adatas uzkāpj, nokāpt ir grūti," jokoja Pilāne.
Viņas sacīto apstiprināja Dambe, kas ieteica jau pašā adīšanas sākumā padomāt par to, lai tas notiktu atbilstoši ergonomikas prasībām un standartiem.
Viņa arī brīdināja: "Adīšanā var ieiet tā, ka tu netiec ārā un viss pārējais paliek sekundārs, tāpēc ir jāuzmanās, jo adīšana nodarbina rokas un adot var iedzīvoties dažādās kaitēs, iekaisumos. Tāpēc vienmēr svarīgi adīt ar mēru un padomāt par ergonomiku – kā pareizi sēdēt, kāda ir gaisma, ka ik pa laikam vajag atpūsties, paskatīties tālumā. Nepārpūliet sevi ar adīšanu."
