RAKSTA CEĻVEDIS
Karpas vai foreles?
Izaudzēt zivis paša patēriņam arī cilvēkam bez nopietnām zināšanām zivsaimniecībā nevajadzētu būt problēmām, tikai jāievēro daži noteikumi.
Visvienkāršākā un pateicīgākā zivs, ko audzēt piemājas dīķī, ir karpa. Tā Latvijā arī ir izplatītākā, bet otra izplatītākā ir forele. Jāņem vērā, ka abas šīs zivis ir atšķirīgas, un atšķirīgi ir apstākļi, kādi tām nepieciešami izdzīvošanai.
"Zivis ir aukstasiņu dzīvnieki, līdz ar to viņu ķermeņa temperatūra ir tāda, kāda ir ūdenim. Ir siltūdeņu zivis, un ir aukstūdeņu zivis. Ar karpām šobrīd viss ir ļoti labi kārtībā, un viņas ir gatavas vēl arī siltāku ūdeni sagaidīt, un viņām – jo siltāks ūdens, jo aktīvāk notiek vielmaiņa, un tās labāk aug," stāstīja Apsītis.
Savukārt forelei ideālā ūdens temperatūra ir aptuveni 16–18 grādi. Kolīdz ūdens temperatūra pieaug līdz 21 grādam, jāsāk samazināt to barības daudzums, bet 27 grādi forelei jau ir letāla temperatūra. Atkarībā no dīķa un foreļu veselības, tie var būt arī 25–26 grādi, kad foreles jau iet bojā.
Dīķis kā mazdārziņš
Ir ļoti daudz makšķerēšanas entuziastu, kas savā piemājas dīķī ielaiž to, kas nozvejots, un tad skatās – kas dzīvo, tas lai dzīvo. Baltačs norādīja, ka tā var darīt, jo dīķis ir bioloģiska sistēma, kas pati radīs savu līdzsvaru.
"Ja tu vienkārši izveidosi to dīķi un neko nedarīsi, tāpat tur ieviesīsies kaut kāda augu valsts, kaut kādas radības tur dzīvos. Ja ielaidīsi kādu zivi, atkarībā no tā, kas tā būs, asaris vai līnis, vai līdaka, – viņa vai nu apēdis citus, vai sāks rakāties. Līdzsvars jau iestāsies. Var neko nedarīt un vērot vienkārši, ja tāda ir doma," pauda Baltačs.
Taču, ja ir vēlme dīķi uzturēt gluži kā mazdārziņu, kas regulāri sniedz arī savu zivju "ražu", ar ko mieloties, tad tāpat kā dārzu – to nevar atstāt pilnīgā savvaļā.
"Vajadzētu saprast, kādus augus tu audzēsi dārziņā un kādas zivis tu turēsi savā dīķī. Tad attiecīgi virzīties mērķtiecīgāk tajā virzienā. Ja negribas pārāk daudz ko darīt, tad karpa ir tāda pacietīgāka un vienkāršāka, bet jāatceras, ka galīgi neko nedarīt arī nevarēs," norādīja Baltačs.
Karpa ir ne tikai izturīgāka, bet ar to vienos apstākļos iespējams kopā salaist arī diezgan daudz citu siltūdens zivju. Bet jāatceras, ka siltūdeņu zivis ar aukstūdeņu zivīm kopā neaudzē – par forelēm tad, visticamāk, jāaizmirst, norādīja Apsītis.
Savukārt, runājot par plēsīgajām zivīm, jārēķinās, ka tās izaudzēt var būt diezgan dārgi. "Ar tām līdakām ir vienkārša lieta. Dīķī var laist plēsējus iekšā, visu kaut ko – samus, līdakas, zandartus. Tikai jāņem vērā, ka plēsējam barības koeficients, lai viņš izaugtu par vienu kilogramu, ir apmēram tāds, ka viņam tad jāapēd apmēram 10 kilogrami citu zivju. Līdz ar to var rēķināt plēsēja pašizmaksu – 10 kilogrami karpu mazuļu būs kilograms līdakas," skaidroja Apsītis.
Kur iegādāties zivju mazuļus?
Zivju mazuļi jāiegādājas no Pārtikas un veterinārā dienesta atzītām zivju audzētavām, jo ir divu statusu audzētavas – reģistrētas un atzītas.
Lai pārdotu zivju mazuļus, audzētavai jābūt atzītai.
"Tad principā var pirkt no jebkuras audzētavas, bet, protams, ir labāk, ja audzētavas pārāk bieži nemainās, jo tā var sekmēt slimības un parazītus. Ja mēs no vienas audzētavas esam nopirkuši mazuļus un viss ir kārtībā, tad ilgstoši pirkt no vienas ir labāk. Tas nodrošina izsekojamību," ieteica Apsītis.
Turpinot konceptu "dīķis kā mazdārziņš", pareizi būtu rīkoties tā, ka katru pavasari tiek ielaisti zivju mazuļi, un pa vasaru tie intensīvi tiek baroti, lai rudenī zivis būtu izaugušas jau tik lielas, ka tās varētu ērti lietot uzturā. Protams, var iegādāties speciālu barību, bet karpas var barot arī ar kviešu graudiem.
"Lai nav tā, ka ielaižam šogad zivis un pēc četriem gadiem varēsiet nākt ciemos – pēc četriem gadiem būs zivis. Tā doma ir laist iekšā ar aprēķinu, lai mēs tajā pašā gadā jau tiekam pie "ražas"," stāstīja Apsītis.
Rudenī, ja dīķis ir pareizi uztaisīts un ir nolaižams, to var viegli apzvejot. Ja ūdeni dīķī nevar nolaist, tad zivis var pazvejot ar tīkliem vai makšķeri – izķert tik daudz, cik iespējams, un pārējās lai paliek.
Par tehniski pareizu dīķi
Lai dīķis būtu tehniski pareizi izveidots un piemērots zivju audzēšanai, ir jāņem vērā divas lietas. Pirmkārt, lai būtu sateces baseins, no kura dīķim vispār rodas ūdens.
"Pavirši sakot, vajadzētu būt tā, lai uz dīķa virsmas laukumu būtu vismaz 10 reizes lielāks laukums, no kura ūdens satek. Vismaz. Jo lielāks, jo labāks. Jo lielāka ūdens apmaiņa, jo labāk. Otrs, protams, ir, lai būtu uz kurieni to ūdeni novadīt," stāstīja Apsītis.
Lai gan tas izklausās sarežģīti, tas patiesībā ir visai vienkārši, ja īpašumā ir piemērots reljefs, piemēram, Vidzemes augstienē, kur ir gan pauguri, gan kritumi un slīpumi.
"Uztaisīt tehniski pareizu dīķi, ja ir pieejams piemērots reljefs, nav uzreiz šausmīgi dārgāk. Piemēram, Vidzemē bieži uztaisa dīķus, kas ir ieriktēti esošajā reljefā, – ieplaku aiztaisa ciet, uztaisa tikai dambīti, un tajā ieplakā uzpludina dīķi. Tad dīķis vispār pat nav jārok, jāuztaisa tikai dambītis. Dambītim apakšā ieliek trubu iekšā, otrā pusē uzliek meniķi [ūdens līmeņa regulēšanas tvertnes – red.], un viss gatavs," stāstīja Apsītis.
Protams, jebkurā gadījumā būvdarbus labāk uzticēt profesionāļiem – hidrotehniķiem. Tāpat ir ļoti svarīgi pareizi ierīkot meniķi, kas palīdzēs regulēt ūdens režīmu.
"Pareizi taisītam meniķim dīķī ir jāņem ūdens tā, lai apakšējais ūdens iet projām, jo tas vienmēr ir aukstāks, ar mazāku skābekli vai vispār bez skābekļa. Līdz ar to, ja dīķī ieplūst svaigs ūdens, tad dīķa turētājam galvenais ir novirzīt projām apakšējo, nevērtīgāko ūdeni," skaidroja Apsītis.
Par un ap copi
