Jelgavā studējot mežzinātni, Alksnīte savu maģistra darba pētījumu veica par sievietēm – medniecēm Baltijas valstīs. Viņas mērķis bija noskaidrot, kāpēc Baltijas valstu sievietes izvēlas piedalīties medībās.
"Galvenais sievietes motivējošais iemesls ir vairāk laika pavadīt dabā. Viņām nav saistoši iegūt gaļu vai trofejas, bet tieši būt dabā.
Nākamais iemesls ir socializēšanās un kopienas sajūta, esot medību kolektīvā kopā ar saviem domubiedriem," stāstīja Alksnīte.
Pētījumā atbildes sniedza 250 mednieces no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Starp visām trim Baltijas valstīm atbildes bija līdzīgas – sievietēm svarīgāk par gaļas iegūšanu medībās ir atrasties dabā un socializēties.
"Tiešām trofeju ieguve bija vismazāk atzīmētā atbilde. Tāpat kā gaļas ieguve nebija tik ļoti aktuāla," norādīja Alksnīte. Tāpat sievietes medībām biežāk pievēršas tad, ja mednieki ir viņu tēvi vai dzīvesbiedri, kā arī tad, ja dzīvo lauku ciematos vai viensētās mežu tuvumā.
"Svarīga ir arī vide, kurā dzīvo. Ja dzīvo laukos un tev ir saimniecība, tu vairāk redzi dabā notiekošos procesus. Ja tev, piemēram, ir kaut vai vistas kūtī, tu vēlēsies tās pasargāt no plēsīgajiem dzīvniekiem, kas nāk un posta tavu saimniecību. Tad tev vienkārši ir jārīkojas," skaidroja Alksnīte.
Savā pētījumā Alksnīte noskaidrojusi arī to, ka, lai gan tas nenotiek pārāk bieži, sievietēm – medniecēm nākas sastapties arī ar stereotipiem par šo nodarbi no apkārtējās sabiedrības vidus.
Aptaujas dalībnieces norādījušas, ka ir sastapušās ar neizpratni un pat nosodījumu, kāpēc gan sievietei, kuras "pienākums ir pasaulē laist dzīvību", būtu jādodas medībās un jānogalina.
"Jā, ar šādiem viedokļiem nākas saskarties. Ne daudz un bieži, bet tomēr sabiedrībai medības asociējas vairāk ar vīriešu nodarbi, jo šie medību elementi – ieroči, nomedīšana – saistās konkrēti ar vīriešiem. Nekas maigs un emocionāls, ar ko asociējas sieviete, tas nav," atzina Alksnīte.
Viņa pati šos stereotipus apgāž, jo, lai gan nāk no pilsētas un ir sieviete, jau 2021. gadā ieguva savu medību apliecību un kopš tā brīža aktīvi piedalās medībās. Turklāt viņas ģimenē neviens cits nemaz nav mednieks.
"Esmu pilsētas meitene un varu teikt, ka dzīve ir izspēlējusi ar mani ironiju. Esmu sākotnēji bijusi tajā pulciņā, kurā ir cilvēki, kas kaut kādā mērā nosoda medniekus un neizprot viņu darbību," atzina Alksnīte.
Taču tā tas bijis tikai līdz brīdim, kad, pateicoties draugiem, kuri pārvākušies uz laukiem un iesaistījušies medībās, arī viņa pati izmēģinājusi ņemt dalību dzinējmedībās. Viss notiekošais viņu ļoti uzrunājis. Arī viņa notiekošajā saskatījusi kopienu, savstarpēju cieņu, disciplīnu un kopīgu mērķi.
"Tad es sapratu, ka šis man sāk patikt. Kā dzinējs mājās pārrados ar prātam neaptveramām emocijām un ar tiešām ļoti lielu enerģijas piepildījumu. Es pat nevaru izskaidrot šīs emocijas, jo uzskatu, ka tas tiešām ir jāpiedzīvo pašam," pauda Alksnīte.
Kamēr Alksnīte pati nebija daļa no medību kolektīva, viņai šķita, ka ar medībām viss arī beidzas, bet tagad radusies izpratne, ka tā nebūt nav. Medību kolektīvi spēlē nozīmīgu lomu dzīvnieku populāciju izkopšanā un uzraudzībā, kā arī rūpējas par apkārtējo vidi un dabu. Tāpat, viņasprāt, par maz nevar novērtēt vietējās kopienas veidošanu un tradīciju uzturēšanu.
"Es esmu pabraukājusi pa dažādiem medību kolektīviem, un man šķiet, ka dzinējmedības savā ziņā ir neatņemama medību kolektīva kopā būšana un sanākšana. Šeit viņi satiekas, kopā pārrunā dažādas lietas, pavada laiku un priecājas. Tas arī ir diezgan ļoti svarīgs faktors – būšana kopā ar medību kolektīva biedriem. Es vēl neesmu uzdūrusies uz tādu kolektīvu, kurš nemaz neietu dzinējmedībās. Varbūt kāds iet retāk, bet tā vai tā iet," stāstīja Alksnīte.
