Augusta vidū Aglonā pulcēsies svētceļnieki un ticīgie, lai kopā svinētu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Tāpēc tradicionāli jūlija beigās vai augusta sākumā sākas svētceļojumu laiks, kad ticīgie ceļu līdz svētvietai nolemj mērot kājām.
Ceturtdien, 1. augustā, svētceļojumā uz Aglonu dosies šogad pirmie gājēji no Rīgas – Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles svētceļnieku grupa.
Savukārt no Salaspils svētceļnieki ceļā dosies sestdien, 3. augustā, pulksten astoņos no rīta, norādīja Tolstovs, piebilstot, ka šobrīd svētceļojumam pieteikušies jau vairāk nekā 60 cilvēku.
"Būs vēl. Tas ir tikai sākums. Mums būs ļoti daudz tīņu, būs tāds jauniešu, padsmitnieku svētceļojums," stāstīja Tolstovs.
Prāvests atzina, ka mūsdienās cilvēkiem ir arvien mazāk laika, ko veltīt svētceļojumam, un nereti tam ir arī objektīvi iemesli, tāpēc vienmēr nav jāmēro viss ceļš līdz Aglonai. Svētceļnieku grupai iespējams pievienoties arī uz vienu vai pāris dienām, vai tad, kad jau pie apvāršņa tuvojas Aglona.
"Vienkārši ir jāiet. Ir jāceļas un jādodas, un svētceļojums ir atgādinājums tam, ka mēs visi esam ceļinieki: mēs ienācām šajā pasaulē un aiziesim. Mēs esam šeit tikai uz laiku, tāpēc svētceļojums ir veids, kā piedzīvot to, ka Dievs mūs vada pa šo dzīvi, ka mēs esam ceļā, ka mēs nedrīkstam apstāties," uzsvēra Tolstovs.
Tā jebkurā gadījumā būs vērtīga pieredze, norādīja Tolstovs, jo galvenais svētceļojumā nav ilgums vai noieto kilometru skaits, bet gan nodoms, kāpēc tas tiek darīts.
Nodomi katram svētceļniekam var būt dažādi – vēlme pēc pārmaiņām, vēlme tuvoties Dievam, vēlme izprast pašam sevi, vēlme kļūt labākam.
"Ir tādi svētceļnieku svētību vārdi, ka, dodoties ceļā, mums ir ne tik daudz jādomā par sevi, kā par to, ko mēs redzam un jūtam apkārt. Mums ir jāsajūt cilvēki, un tas nav stāsts par to, ka mēs būsim pirmie vai ātrākie, bet tieši pretēji – mēs izdzīvojam šos principus, ko lasām Svētajos rakstos, dzīvē," norādīja Rone.
Svētceļojuma laikā cilvēki kļūst redzīgāki, iejūtīgāki, uzklausa un palīdz cilvēkiem grūtībās, pamana cilvēkus sev blakus. Svētceļojumā cilvēki piedzīvo pieticību.
"Es domāju, ka ir ļoti svarīgi apzināties, ka svētceļojumu kustība jau ir ierakstīta pašos Svētajos rakstos. Mēs redzam Vecajā derībā, ka Ābrahams izceļo. Vēlāk arī visa izraēļu tauta ceļo uz apsolīto zemi no Ēģiptes. Mēs redzam, ka arī Jēzus dodas ceļojumā jeb apmeklēt Jeruzalemes svētnīcu," stāstīja Tolstovs.
Turklāt svētceļojumi ir klātesoši ne tikai kristietībā, bet arī citās reliģijās un kultūrās. Turklāt ne jau ceļojuma mērķis – Aglona Latvijā vai Santjago de Kompostelas katedrāle Spānijā – ir svarīgākais.
"Man liekas, ka tas ir ierakstīts cilvēka dabā, ka viņam vajag doties, ka viņam ir vajadzīgs mērķis un reizē vissvarīgākais – viņam ir vajadzīgs ceļš. Ceļš ir tas būtiskākais, jo, aizejot galā, tu saproti, ka ceļš ir tas, kas tevi ir pārveidojis," uzskata Tolstovs.
Turklāt nav svarīgi arī tas, pie kādas konfesijas vai reliģijas cilvēks pieder. Ja nav vēlmes doties uz Aglonu, ir "Camino Latvija" maršruts jeb Svētā Jēkaba ceļš.
"Ļoti daudzi luterāņi un citu konfesiju cilvēki saka: jā, bet nu tā ir tāda katoļu padarīšana un tā, un kā mēs tagad tur iesim. "Camino" ceļš ir milzīga, spēcīga, brīnišķīga alternatīva tiem, kas ir no dažādām konfesijām vai arī vispār ir tikai meklētāji, vai domātāji, varbūt filozofi," pauda Tolstovs.
Ja dzīvē ir pienācis tāds mirklis, kad šķiet, ka kaut kas ir jāsakārto, svētceļojums ir labs veids, kā atstāt visas nevajadzīgās lietas mājās, nolikt malā visus darbus un doties ceļā. Lielākoties svētceļojumā iet vienatnē, līdzi nesot tikai to, kas nepieciešams.
Viss ir jānes rokās vai uz muguras, un svētceļnieki zina, ka katrs lieks grams nāk tikai par skādi. Rone pati pirmo reizi devās ceļā pirms 10 gadiem, ikreiz pa divām, trim nedēļām mērojot Santjago ceļu.
"Es gāju pārsvarā vienmēr viena. Tad nāk daudzi atklājumi par to, ko mēs satiekam ceļā un kā mēs attiecamies paši pret sevi. Par to, ka
mēs varam būt diezgan laimīgi ar to, kas mums ir uz muguras, ka dzīvē ir daudz lieku lietu, ka mēs mājās apaugam ar mantām, jo patiesībā mums pietiek ar to, kas mums ir mugursomā. Tas ir tas atklājums," stāstīja Rone.
Esot vienatnē bez liekiem traucēkļiem, Rone labāk iepazinusi pati sevi un savas spējas, un tas radīja drosmi un vēlēšanos uzzināt vēl vairāk, iet vēl vairāk un dot šo iespēju arī cilvēkiem Latvijā.
Tā arī tapusi ideja radīt "Camino Latvija" – Svētā Jēkaba maršruta tīklu pa visu Latviju, kas savieno starptautisko Santjago ceļu Eiropā ar Igaunijas un Lietuvas posmiem.
"Es pati esmu Rīgas Krusta draudzē, un dažkārt, runājot ar cilvēkiem, bija tā, ka viņi saka: nu, jā, tev jau labi, tu vari aizbraukt uz Spāniju, tev ir laiks un nauda. Es gribēju teikt to, ka katrs var iet, un var iet arī šeit Latvijā. Es par to pastāvēju, lai būtu šis ceļš Latvijā, ka tam nevajadzēs ne speciālu laiku, ne līdzekļus, ne svešvalodu zināšanas. Mēs iesim viens pie otra," pauda Rone.
