Plēsējam atbilstoša ēdienkarte
Līdaka ir viena no lielākajām Latvijas iekšējo ūdeņu zivju sugām, tās īpatnis var pat pārsniegt metra garumu. Tā ir arī viena no visātrāk augošajām zivju sugām mūsu ūdeņos – 50 centimetru garumu, no kura to var paturēt lomā, zivs sasniedz piecos līdz sešos gados. Parasti dzimumbriedums līdakām iestājas otrajā līdz ceturtajā gadā. To mazuļi bieži sastopami nelielās, meliorācijas laikā par grāvjiem pārveidotās upītēs, un dažreiz līdakas ir vienīgās zivis, kas satopamas šādās ūdenstecēs. Līdakas mūža ilgums var būt līdz 30 gadiem.*
Latvijā līdakas sastopamas teju visās ūdenstilpēs, jo tās spēj veiksmīgi pielāgoties dažādiem apstākļiem, – upēs, ezeros, dīķos, purva ezeros un pat foreļupēs, kā arī Baltijas jūras piekrastē. Lai gan līdaka ir saldūdens zivs, Baltijas jūrā ūdens sāļums ir salīdzinoši neliels. Nārsta laikā līdakas dodas uz upi.
Vienuviet līdakas izaug lielākas, citviet – mazākas, tas atkarīgs no tām pieejamās barības bāzes. Šie zobainie plēsēji pārtiek no zivīm, vardēm, sliekām, dažādiem kāpuriem, tās var apēst arī peldošu žurku vai peli, lielāka līdaka pat spēj nomedīt pīli.
Vasarā ķeras agri no rīta vai pēcpusdienā
Līdakas Latvijā nedrīkst iegūt to nārsta laikā – no 1. marta līdz 30. aprīlim. Pārējos mēnešos, pielietojot dažādas makšķernieku gudrības, iespējams no ūdens izvilkt gardu lomu.
Pirms āķa iemešanas publiskā ūdenstilpē svarīgi iepazīties ar attiecīgās pašvaldības saistošajiem noteikumiem, kas regulē līdaku iegūšanu.
Piemēram, Alūksnes ezerā diennaktī viens makšķernieks drīkst paturēt trīs līdakas, turklāt tām ir garuma ierobežojumi – lomā drīkst paturēt tikai tās līdakas, kas ir garumā no 50 līdz 70 centimetriem. Viena no trim līdakām drīkst būt garāka par metru, bet ne garumā no 70–100 centimetriem, kas ir to produktīvākais garums. Šie noteikumi gan neattiecas uz privātām ūdenstilpēm.
Vasaras periodā, kas ir aktīvākais makšķerēšanas laiks, līdakas labi ķersies agri no rīta, kamēr saule vēl nav uzlēkusi. No pirmajiem saules stariem līdz pusdienlaikam līdakām ir “pārtraukums”, bet lielākās zaļsvārcītes makšķernieka ēsmai uzķērušās pēcpusdienā. Rudenī, kad dienas ir pelēkas, nav lielas nozīmes, kad doties medīt līdaku, to var darīt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Turklāt šajā periodā šīs zivis aktīvi barojas, gatavojoties ziemai, tāpēc noķert tās varētu būt vieglāk. Tāpat tā būs īpaši ēdelīga pavasarī tikko pēc nārsta.
Uz āķa neliela zivtiņa vai mākslīgais māneklis
Līdakas visbiežāk ķer ar spiningu, bet tāpat var izmantot arī pludiņmakšķeri. Spiningojot iemet mānekli ūdenī, un, tinot auklu, tas ūdenī kustas, imitējot dzīvu radību. Var arī velcēt, kas nozīmē, no laivas iemest noteiktā attālumā ūdenī vizuli vai vobleru, kas, braucot uz priekšu, nepārtraukti kustas. Līdaka nolūkotajam upurim var uzbrukt gan atklātā sēklī, gan lielā dziļumā, tāpēc mākslīgais māneklis jāizvēlas atbilstoši makšķerēšanas apstākļiem – seklās vietās izmanto peldošos, sekli iegrimstošus mānekļus, piemēram, kas gatavoti no silikona, un tiem nav nepieciešams pievienot papildu svaru. Makšķerējot lielā dziļumā, māneklim klāt piestiprina tik gramu smagu svinu, cik nepieciešams, lai māneklis ātri nogrimtu dzelmē.
Ja ūdenstilpē aug ūdenszāles, diezgan droši, ka līdaka slēpsies starp tām, tāpēc nepieciešams izvēlēties mānekli ar aizsargu āķim, kas ļaus brīvi manevrēt starp ūdensaugiem.
Piemēram, rotiņš atsit mānekli nost no augu stublājiem un lapām. Ir arī universāli mānekļi, kurus var izmantot gandrīz visur, bet tas atkarīgs no makšķernieka maciņa biezuma un gaumes.
Ja izmanto pludiņmakšķeri, uz āķa kā dzīvo ēsmu var likt sīkas zivis, piemēram, raudiņas, grunduļus, karūsas. Ja zivtiņa būs izmērā maza, to var apēst arī lielāks asaris, bet ja lielāka – potenciāli liela iespēja, ka uzķersies līdaka, jo lielam kumosam liels ēdājs. Tas, kā dzīvo ēsmu aizāķē, ir gaumes lieta – to var darīt aiz lūpas, izdurt āķi caur žaunu vai, ķerot līdaku, vienkāršākais variants ir mazajai zivtiņai trīsžubura āķi ieāķēt zem muguras spuras.
Viltība ar iebarošanu
Pirms makšķerēšanas un tās laikā pamatā iebaro miermīlīgās jeb baltās zivis, tam izmantojot, piemēram, putru, kukurūzu vai maizi. Taču šis var būt svarīgi arī tēmējot uz līdakām – ja makšķerē vietā, kur ir daudz sīkzivju, līdakas tās ik pa brīdim medī, jo plēsoņas būs tur, kur tām ir ko ēst. Iemetot makšķeri, sīkzivis aizbēg, bet māneklis paliek un līdakai ir viegli noķerams.
Kur ūdenszāles, tur līdakas
Līdaka izaug smaga, turklāt, sajūtot briesmas, tā izmanto visu spēku, lai turētos pretī, tāpēc makšķerēšanas aprīkojumam – āķa lielumam, makšķerkātam, auklas diametram – jābūt salāgotam. Ja kaut kas nebūs pareizi noregulēts, piemēram, spoles bremzes, liela līdaka salauzīs makšķerkātu. Ja makšķerauklai nebūs uzsiets stiprs mezgls, tas atsiesies vai zivs to pārraus. Labā ziņā, ka līdaka nav lasis, tā necīnās pretī tik sparīgi un salīdzinoši ātri nogurst.
Līdakas maskējas starp ūdenszālēm, tāpēc āķis ar ēsmu jāpiemet pēc iespējas tuvāk tām, jo šīs zivis, sevišķi, ja tās nav lielā badā, interesi par mānekli izrādīs tikai tad, kad tas nopeldēs tām gar degunu.
Kad zivs uzķērusies, tā pareizi jāizvelk. Ja makšķerē no laivas ar vobleru, kad zivs atvilkta līdz laivai, jāuzmanās, lai, to iesmeļot, āķi, kas ir ārā no zivs mutes, neieķeras uztveramā tīkliņā, tad līdakai vairs nav problēmu kaut ko salauzt vai atlocīt āķi un aizpeldēt.
Līdakas vieta kulinārijā
Līdakas gaļa ir augstvērtīga un diezgan diētiska, un, ja tā augusi labā ūdenī, arī ļoti garda. Tās garšu var ietekmēt gan ūdens tīrība, gan pieejamā barība. Piemēram, ja plēsoņa dzīvo lielā ezerā un barojas ar lašveidīgajiem un nēģiem, tad arī pati līdaka būs garšīga. Makšķernieks novērojis, ka arī purva ezeros, kur dzīvo tikai līdakas, asari un varbūt kāda varde, noķertā līdaka bijusi ar izcilām garšas īpašībām.
Jau sen makšķernieks līdakām neskrāpē nost zvīņas, tikai tās filē – izgriežot visas asakas. Visērtāk zivs fileju atdalīt no asakām ir ar karoti. Smalko asaku līdakām nav daudz.
Tradicionālākais līdakas pagatavošanas veids ir tās cepšana, pievienojot citronu un garšaugus. Tāpat tās var pagatavot kādā treknā mērcē, no tām cept kotletes vai vārīt zupu.
Neparastāka līdakas recepte ir tās pildīšana, piemēram, ar sieru.
Saldūdens zivis, tostarp līdakas, nav ieteicams ēst neapstrādātas. Arī lietojot neapstrādātus līdaku ikrus, var iedzīvoties kāpuros. Šo izsmalcināto delikatesi var pagatavot, piemēram, iesālot tos.
Spiningotājs ar nerimstošu sacensības garu
Pēteris Lideris savu pirmo lomu noķēra jau sešu gadu vecumā. “Ja cilvēkam tas gēns ir iekšā, tad viņš makšķerēs,” teic makšķernieks. Lai gan tēvs tolaik mēdza ķert zivis, izmantojot murdus, zināšanas Pēteris meklēja pats. Viņš izpētīja visu pieejamo literatūru par šo tēmu, kas bija krievu valodā, un bija spiests iemācīties lasīt arī poļu un angļu valodā. “Tagad Latvijā varu noķert gandrīz jebkuru zivi,” saka makšķernieks.
Pirms 20 gadiem Pēteris sāka nodarboties ar sporta makšķerēšanu. Viņam vislabāk patīk ķert zivis ar spiningu. “Makšķerēšana pati par sevi ir aktīvs laika pavadīšanas veids, sevišķi spiningošana. Cilvēki ir dažādi – ir tādi, kas apsēžas un meditē, vērojot pludiņu, bet man vajag kustību – iet uz priekšu, braukt ar laivu, mest spiningu,” viņš saka. Vasarā viņš biežāk peldas, nekā makšķerē, taču vienmēr mašīnā līdzi ir makšķere, jo nevar zināt, kad sagribēsies pārbaudīt veiksmi.
Tieši ķerot līdakas, Pēteris veiksmīgi startējis Latvijas spiningošanas čempionātos. Piemēram, pagājušogad posmā, kas tika aizvadīts Ķīšezerā, viņš kopā ar kolēģi ieguva godpilno trešo vietu. “Sacensību gars jau neiznīkst, tas ir iekšā un, pateicoties tam, es arī attīstos, iegādājos labāku aprīkojumu,” stāsta makšķernieks.
“Ko tik es neesmu izvilcis... Pat spiningu!
Es visiem lielos, ka izvilku dārgu spiningu ar dārgu spoli. Tas bija divas ziemas nogulējis zem ūdens. Beigās uzradās īpašnieks, tik traki raudāja, ka es atdevu,” par savu lielāko lomu smejoties stāsta Pēteris. Runājot par gardākiem lomiem, reiz Daugavā pie Pļaviņām uz viņa mānekļa uzķērās 28 kilogramus smags sams. Pēteris nopūlējās divas stundas, kamēr to izvilka no ūdens.
Lai uzzinātu citus zivju ķeršanā noderīgus trikus, kā arī iepazītu dažādas zivju sugas un to īpatnības, skatieties raidījumu “2 āķi lomā” kanālā LTV7 katru ceturtdienu pulksten 22.00, kā arī ierakstā Replay.lv – jebkurā laikā!
* Vairāk par līdakām raidījumam "2 āķi lomā" palīdzēja uzzināt zinātniskā institūta "BIOR" pētnieki Jānis Bajinskis, Kaspars Abersons un Ivars Putnis.
