Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
"Ir tāds labs teiciens – redzēju, ka kādam uz ielas palicis slikti un biju sašutusi, kāpēc neviens nepalīdz, līdz es sapratu, ka tas viens esmu arī es," Dimanta izceļ katra personīgās atbildības nozīmi.
Ja sāp kāda netaisnība vai neapmierina konkrēta situācija, tad nevar gaidīt, kad kāds to mainīs, ir jārīkojas pašam. Dimanta atgādina, ka ziedošana ir viens no veidiem, kā mainīt pasauli, taču ne vienīgais.
Ziedošana ir brieduma pazīme
Labdarība ir izteikti cilvēcīga, jo dzīvnieku pasaulē, kur dominē konkurence, tā nemaz nav novērojama. Dimanta stāsta, ka ziedošanas saknes meklējamas mūsu līdzatkarībā – "Mēs neviens nevaram izdzīvot ārpus sabiedrības – sākot no tā, ka nespējam paši sev zobus salabot, līdz tam, ka mums kāds atnes pastu un notīra ielu". Apzinoties, cik svarīgi ir turēties kopā, esam gatavi atbalstīt citus. Mazām cilvēku grupām apvienojoties lielākās un izveidojot valstis, to pamatā esošā nodokļu sistema "ir tāda kā obligātā labdarība. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis – Ko tas nozīmē? Ka mēs dalāmies ar saviem ienākumiem par labu visām kopīgajām lietām – ceļiem, izglītībai utt. Tas jau ir ielikts mūsos, ka katrs pats par sevi nevar," skaidro Dimanta.
Ziedot.lv vadītāja norāda, ka, redzot, ka valsts maciņa izmērs ir ierobežots un visām vajadzībām nepietiek, esam gatavi labdarībai, proti, dalīties ar savu privāto īpašumu kopīgā labuma vārdā. Viņasprāt, ziedošana ir personības izgausmes rādītājs, jo "pieaugot saprotam pārticības jēdzienu nevis naudas daudzumā, bet sajūtā – no saviem desmit eiro vienu atdodot citam, es nepalieku nabagāks, bet varu ar to kaut ko mainīt un ietekmēt". Taču ziedošanu nevajag sajaukt ar varas attiecībām – "ja tu gribi parādīt, ka tu esi pārāks, tad tā vairs nav labdarība, tas ir kaut kas cits".
"Mēs ziedojam, kad mums uzrunā sirdi, kad mums iestājas empātija, kad saprotam, ka otram iet grūti un spējam iekāpt viņa kurpēs. Mēs neziedojam, kad mērķis ir ļoti pragmatiski izdomāts, jo tad nav empātijas un izpratnes," novērojumos dalās Dimanta. Biedrības "Tavi draugi" pārstāve Vecozola stāsta, ka Latvijas aktīvajā atbalstā Ukrainai, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam, nozīmīga loma bija spējai saprast ukraiņu kultūrvēsturisko kontekstu – "mums ir līdzīga vēsture un mums ir valoda, kurā spējam uzreiz sazināties un veidot ciešāku kontaktu un izpratni vienam par otru". Viņasprāt, tieši kopīgā vadlīnija mudināja tik daudzus nesavtīgi vērt vaļā durvis un makus, ziedot savu laiku un enerģiju.
Negaidīt pateicību, radīt pārmaiņas!
Abu organizāciju pārstāves uzsver, ka, nodarbojoties ar labdarību, nedrīkst gaidīt, kad kāds sacīs paldies. Galvenajai motivācijai jānāk no sirds. "Tas nav burtiski – ja es tev iedošu kādu taustāmu lietu, tad to arī mistiski dabūšu atpakaļ. Tā ir tāda enerģijas apmaiņa – es sūtu signālu cilvēkiem, sabiedrībai, par to, kādā pasaulē es gribu dzīvot," komentē Vecozola. Viņa norāda, ka tā ir iespēja izvēlēties, kādā cilvēku lokā gribam būt un ar ko vēlamies kopīgi mērot dzīves ceļu.
"Svarīgi ziedot nevis tāpēc, ka gribi ārējo novērtējumu, bet tāpēc, ka tu gribi iekšējo novērtējumu pats par sevi",
skaidro Dimanta. Viņa stāsta, ka mēs katrs vērtējam apkārtējos un, domājot par to, kāds ir labs cilvēks, noteikti pieminam, ka tas ir tāds, kurš ir devīgs, dāsns, nav skops utt. "Ja tu pats tāds būsi, pats sevi tā novērtēsi, tad vari iet gulēt ar labu sajūtu – un tā ir tev atdevusies atpakaļ," teiciena formulējumu komentē Dimanta. "Paldies tiek pateikts ar lietu, kas tiek izdarīta. Ja tu gaidi, ka tevi ievēros un teiks, ka tu esi nozīmīgs, tad var būt vilšanās."
Ziedot, nevis upurēt!
"Ziedot ir skaists vārds, bet līdz brīdim," izceļ Vecozola, "ja tev ir divi mēteļi un tu vienu noziedo, jo ar to iztiksi, bet kādam nav neviena, tad tas ir skaisti." Taču viņa ir novērojusi, ka bieži vien "labdarībai tiek piekabināta klāt tāda mocekļa, cietēja, upura sajūta", kas izpaužas kā pieņēmumi, ka, strādājot labdarībā, cilvēkiem nepienākas normāls atalgojums, vai brīvprātīgais darbs jāveic, atsakoties no miega vai citām pamatvajadzībām. "Es iestājos pret šo pieeju," uzsver Vecozola, atzīstot, ka tāds uzskats mēdz iedzīvoties arī pašu labdarības organizāciju vidū.
"Viss sākas ar to jautājumu – kāpēc tu to dari?", atgādina Vecozola, "Vai tu tiešām dari to tāpēc, ka tev ļoti rūp, vai arī esi iekāpis neapstādināmā vilciena vagonā, ko nevari apturēt, tas jau stūrē uz grāvja pusi, bet tu nekāp ārā, jo.. Un tad ir šie dažādie jo – jo nevari atzīt, ka neturi tik ilgi, ka negribi tik dziļi iet, ka esi pateicis, ka paliksi līdz pēdējam?" Viņa iedrošina ikvienu rūpēties par savu enererģiju, atrast balansu starp dalīšanos ar iekšējiem resursiem un to piepildīšanu. Reizēm tas nozīmē palīdzības sniegšanu iepauzēt, lai paēstu pilnvērtīgu maltīti, bet citreiz nogurums ir samilzis tiktāl, ka varbūt vajadzīga pat gada pauze, lai atgūtu dzīvesprieku, kurā atkal dalīties ar apkārtējiem.
Vecozola dalās personīgajā pieredzē, kad, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, biedrības darbinieki un brīvprātīgie ziedoja visu savu laiku un enerģiju, nereti pat ņemot atvaļinājumus, atceļot treniņus, draugu tikšanās un citas privātās lietas. "Mēs domājām, ka tas beigsies pēc nedēļas, pēc divām, mēneša, pēc diviem – tulīt jau beigsies, es pacietīšos," noskaņojumu 2022. gada pavasarī raksturo Vecozola. Taču trīs mēnešus vēlāk, iekšējām rezervēm izsīkstot, daudzi salūza un vairs nespēja palīdzēt. "Tad mēs sapratām, ka tas nav nekāds sprints, šis būs maratons. Tad vai nu mēs sākam atkal gulēt, ēst, mazgāties, iet uz sporta zāli, sākam domāt par sevi vai arī tas ir īstermiņa variants." Vecozola izceļ, ka palīdzība ir vajadzīga ilgtermiņā un vairāk var izdarīt tas cilvēks, kurš sākumā parūpējas pats par sevi.
Arī Rūta Dimanta atgādina, ka nevajag sevi pārvērtēt.
"Jāiemācās iekšējā higiēna. Jāsaprot, ka neesi pasaules naba un no tevis nav viss atkarīgs. Ja izdari, cik vari, tad nevajag sevi tālāk dedzināt.
Citādi tu nostādi sevi tādā pasaules nabas lomā, ka bez tevis nekādi. Tad tu ej un krīti, bet cilvēki to no tevis nav prasījuši," uzsver Ziedot.lv vadītāja.
Jāmācās lūgt
Kas ir vieglāk – piecus eiro uzdāvināt nejaušam garāmgājējam vai tikpat lielu naudas summu lūgt svešiniekam savai vajadzībai?
Ar retorisku jautājumu Dimanta ilustrē, ka, lai arī varētu domāt otrādi, devēja pozīcija ir vieglāka. "Mēs katrs gribam tikt galā ar savu dzīvi, būt stipri, būt pašpietiekami un teikt, ka man viss sanāk." Lai lūgtu palīdzību, pirmkārt, pašam sev jāatzīst, ka ar saviem spēkiem nepietiek, un tad tas jāpaziņo arī visai pasaulei. Otrkārt, jābūt drosmei atzīt atkarību no apkārtējiem, reizēm līdzcilvēku rokās ieliekot, piemēram, sava bērna dzīvību. "Nododu un skatos, vai arī citiem tas būs svarīgi? Vai mans bērns ir svarīgs tikai man?", stāsta Dimanta. Viņa norāda, ka būtisks šķērslis prasīt atbalstu ir arī bailes nesaņemt vajadzīgo palīdzību, jo "tad ir divtik grūti – tev jātiek galā ar atteikumu un savu pamatproblēmu".
Taču nozīmīgu lomu noteikti spēlē arī mūsu viensētnieka gēns, ko pavada lepnums un izteikta vēlme būt neatkarīgiem. Vecozola stāsta, ka pat viņai pašai, "cilvēkam, kurš ir pieradis dot, atsaukties uz lūgumiem, kurš nekad nav uzskatījis, ka cilvēki, kuri lūdz atbalstu ir kaut kādā ziņā vāji", ir ļoti grūti prasīt atbalstu apkārtējiem pat praktiskās ikdienas lietās. Viņasprāt, mums ir jāmācās lūgt palīdzība, "bet tas nav tikai par to vārdu lūgt, bet gan par tādu kopīgo resursu pārdali visās jomās". Lūgt atbalstu nevajag tikai tad, "kad ir jau asaras un krīze", uzsver Vecozola,
"ja tu varētu godīgi atzīties, ka tu esi šodien ļoti noguris un negribi sev gatavot vakariņas, bet tev ļoti gribētos siltu zupu, tad visticamāk tev ir kādi trīs draugi, kas tieši šovakar ir enerģiski uzvārījuši zupas katlu un viņiem būtu nenormāls prieks tevi uzaicināt vakariņās".
"Mums ir svarīgi pateikt, ka mums Latvijā katrs cilvēks ir svarīgs," saka Dimanta, iedrošinot ikvienu noticēt, ka apkārtējiem rūp viņa dzīve, neskatoties uz profesionālajiem sasniegumiem vai citiem mērījumiem, kas mūs atšķir. Tāpēc, lai spētu nodrošināt vienmērīgu plūsmu starp došanu un ņemšanu, katram jārūpējas gan par savu pašvērtējumu, gan nodomu tīrību.
