Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu mācībās no mūsdienu cilvēka skatpunkta.
Timrots izceļ: "Ja tu gribi paveikt kaut ko lielu, jaudīgu un ilgstošu, tur nav nekāda sakara ar straujumu, jo tas vienmēr saistās ar īslaicīgumu – nevar būt kaut kas straujš mūžīgi. Bet kaut kas mierīgs un ritmisks var būt ļoti ilgs, līdz pat mūžīgajam dzinējam". Viņaprāt, šādas ilgtermiņa domāšanas trūkst arī agresīvākajiem satiksmes dalībniekiem, kuri brauc tā, it kā rītdienas nebūtu. Tāpēc izsenis zināmo sakāmvārdu būtu vērts atcerēties, arī sēžot pie stūres!
Agresīva bēgšana no dzīves
Gan Timrots, gan Vanks uzsver, ka galvenais iemesls agresīvai braukšanai nav jāmeklē pulkstenī, kas skaita sekundes līdz sapulces sākumam, bet gan braucēja emocionālajā pašsajūtā. Timrots aicina padomāt, vai kādreiz ir manīts šoferis, kurš pēc pārgalvīga brauciena izlec no mašīnas, aizcērt durvis un skriešus dodas uz galamērķi?! "Viņi nesteidzas kaut kur burtiski, viņi nesas un pēc tam pat apstājas, varbūt skatās telefonā," ilustrē Timrots.
Tāpēc, meklējot ātruma pārkāpējus, jāskatās uz cilvēkiem, kuri netiek galā ar ikdienas rūpēm, un, kad domājam par satiksmes drošību, tā vietā, lai analizētu vien avāriju statistiku, uzmanība jāpievērš arī citiem rādītājiem – izglītības, ienākumu līmenim un citiem faktoriem, kas ietekmē dzīves kvalitāti.
Timrots stāsta, ka Latvijā ar to diezko nesokas un tas redzams, skatoties uz braucējiem: "Skaidrs, ka viņiem ir slikti, un skaidrs, ka cilvēks, kurš varbūt taisās rīt lekt no tilta, šodien brauc ar mašīnu pilnīgi bezbēdīgi, jo viņam nerūp, ka pēc mēneša, pēc viņa dzīves beigām, atnāks radara soda kvīts". Šādos gadījumos "viņam nevar teikt – lēnāk brauksi, tālāk tiksi! Viņam tas nestrādā. Viņam vajag prasīt – draugs, kas tev kaiš, vai tev nevajag kaut kā palīdzēt?"
Arī Vanks norāda, ka,
"paceļot Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni, visdrīzāk satiksme paliktu mierīgāka".
Lai saprastu savstarpējo korelāciju, viņš aicina iedomāties braukšanas kultūru Rietumeiropā – "reģionos, kur cilvēku dzīves līmenis ir pietiekami augsts, var redzēt, ka satiksme ir mierīga, pieklājīga, cieņpilna". Reizēm vāveres riteņa ātrums, kas valda dzīvē, parauj līdz, arī vadot automašīnu. Vanks atzīst, ka "diemžēl Latvijā dzīves līmenis liek kaut kur nesties – pārdzīvot, uztraukties un tā tālāk – un tas atspoguļojas mūsu satiksmē".
Jārada mierīga vide!
Lai gan Timrots un Vanks tic, ka, uzlabojoties labklājībai, arī situācija uz ceļiem mainītos, viņi norāda, ka, mainot satiksmes organizāciju, varam ievērojami ierobežot agresīvo braucēju visatļautību. Kā nozīmīgu problēmu abi eksperti uzsver policijas klātbūtnes trūkumu. "Nezin kāpēc, kad mēs braucam satiksmē un tur piedalās trafarēta policijas automašīna, visi pēkšņi māk braukt!" ironiski izsaucas Vanks. Pēdējos gadus aizvien vairāk izceļ resursu trūkumu policijā un tas atbalsojas satiksmē, kur, viņaprāt, pieaug braucēju visatļautība – "ir tādi manevri, par kuriem pirms pieciem gadiem vispār nevarēju iedomāties, ka cilvēks pilsētā vispār var atļauties tā darīt".
Timrots izceļ, ka
tā ir "valstiska muļķība"– ceļa uzraudzību atdot fotoradaram.
Pieminot vairākas traģiskas avārijas, viņš jautā, ko tajās līdzētu vēl viens fotoradars? Ja būtu jūtama likumargu klātbūtne, tad arī pietāte uz ceļa būtu cita: "Palīdzētu, ja policija būtu redzama uz šosejas vai redzēta, izbraucot cauri pagasta centram reizi mēnesī, citādi viss pagasts zina, ka viņi mēnešiem tur gāzē un nekas nenotiek." Cilvēka uzdevumu atdošana fotoradaram ir "it kā mums skolā atstātu pie tāfeles kalkulatoru un skolotāju aizsūtītu mājās, lai bērni spaida pogas un paši skatās", salīdzina Timrots. Viņš arī atgādina par lielisku sodu – brīdinājumu, ko likumsargi var piešķirt pie mazākā pārkāpuma. Un tas var būt gana nepatīkams, jo, kamēr policija izraksta sodu, cilvēks zaudē dārgāko – laiku, kas dažiem maksā krietni vairāk nekā likumā noteiktās soda likmes. "Tas ir ļoti audzinošs sods, un viņš ir likumā, bet, tā kā nav policijas, tad tas nestrādā."
Taču arī pašu satiksmes infrastruktūru varam veidot mierīgāku. Timrots kā salīdzinājumu ar Latviju min Igauniju, kur ceļa valoda ir daudz vienmērīgāka – autobraucējs var ieslēgt kruīza kontroli un netraucēti mērot lielus attālumus. Tikmēr Latvijā viens ātruma ierobežojums nomaina citu, pa vidam piebremzēt liek paviršībā aizmirstas ceļu remonta zīmes, nemarķēti brauktuves defekti utt. "Tev ir saraustīts ritms, beigās tas piegriežas un tu domā – braukšu, kā redzu, cik man pašam šķiet droši!" ilustrē Timrots. Viņaprāt, problēmas sākas jau ar plāniem, iepirkumiem, projektiem un izaug līdz infrakstuktūras izbūvei – "pilna Latvija ir ar ceļiem, kuri divi gadu laikā sabrūk, un neviens nezina kāpēc, neviens neatbild par to".
Starp visiem satiksmes dalībniekiem sliktu slavu ieguvuši īslaicīgās īres auto un elektroskūteri. Kā norāda Timrots, nav brīnums, ka to lietotāji brauc pārgalvīgi, jo būtībā tā paredz to lietošanas noteikumi: "Kas nosaka tava brauciena cenu? Pavadītais laiks! Tā monetārā politika spiež braukt maksimāli ātri!" Papildus laika spiedienam trūkst arī prasmes. "Viņi ir braukuši kaut kad ar kaut ko citu, bet iekāpj svešā mašīnā vai uzkāpj uz sveša skūtera un nonāk traumās, jo viņiem nav ieraduma lietot šo priekšmetu," cēloņus ar sekām savieno Timrots.
Vai lēnāk ir ātrāk?
Fizikas likumi spiež domāt, ka, braucot ātrāk, arī galamērķis pietuvosies straujāk. Protams, no ārējiem apstākļiem izolētā taisnē tā arī būtu. Taču satiksme ir krietni bagātīgāka par netraucētu līniju, tāpēc uz ceļa jāņem vērā arī citi likumi. Vanks stāsta, ka pēdējā laikā, pārvietojoties ar automašīnu pa pilsētu, izaicina sevi uz spēli: "Mēģinu, 100% ievērojot satiksmes noteikumus, tostarp ātrumu, izmantot maksimāli visu savu smadzeņu kapacitāti un spēju vadīt automobīli, lai maksimāli ātri nokļūtu no punkta A uz punktu B. Tas nozīmē, ka faktiski tie lēmumi, kas tiek pieņemti, ir – kādu joslu, maršrutu izvēlēties, kurā brīdī pagriezties utt." Nereti sanāk fragmentus no maršruta dalīt ar citiem autobraucējiem, tostarp nemierīgiem, un Vanks secinājis, ka gandrīz vienmēr viņš uz priekšu pavirzās ātrāk – "tikai tāpēc, ka daru to gudri, nevis steidzoties un nesoties."
Viņš izceļ, ka it īpaši pilsētā ātrā braukšana nekad nerezultējas, jo pat viena sarkanā gaisma luksoforā līdz nullei nodzēš visu ieguvumu un starta pozīcija pie baltās līnijas atkal ir viena ar apdzītajiem satiksmes dalībniekiem.
Taču arī uz šosejas ietekmējošie apstākļi ir gana daudz un līdz ar ātrumu palielinās arī riski. "Zinot, ka mūsu satiksmē piedalās arī motocikli, velosipēdi, gājēji, arī meža dzīvnieki… Nav nekādas loģikas tajā, tie riski vienkārši neatmaksājas. Vai tu tiešām nokļūsi ātrāk? Un jautājums – vai tu vispār nokļūsi?" par smagām sekām brīdina Vanks.
"Ātrums mazliet šūpojas – kaut kur tu paripoji, kaut kur aizskatījies, kaut kur taisījies apdzīt," stāsta Timrots, skaidrojot, ka droša braukšana prasa zināmu elastību spidometrā uz abām pusēm. "Ja mēs taisāmies braukt precīzi uz 90, tad tas būtu tas pats, kas teikt – mums apsolīja līdzenu ceļu, tad ņemiet nost mašīnām amortizatorus." Taču viss, protams, ar mēru, jo arī pārlieka ātruma samazināšana var radīt bīstamas situācijas. Vanks skaidro: "Gan ātrie, kas brauc pārāk ātri, gan lēnie, kas brauc pārāk lēni, ir tie, kas faktiski arī sarausta satiksmi un rada avārijas situācijas un saspīlējumus uz ielām." Tāpēc viņš īpaši izceļ, ka svarīgi ir pieturēties pie atļautā braukšanas ātruma, ja vien nav īpaši apgrūtinoši braukšanas apstākļi.
Un te jāatceras, ka strauji tuvojas ziema, tāpēc satiksmi ietekmē aizvien vairāk faktoru. "Es vienmēr esmu teicis, ka
Latvijā autovadītājiem jābūt vieniem no labākajiem pasaulē, jo mums ir četri gadalaiki;
ziemā daļa no transportlīdzekļiem satiksmē nepiedalās, mums ir garāks skolas brīvlaiks, nekā citur, tas, kā organizēta satiksme, ceļu kvalitāte... Bail domāt par visām lietām, kas apgrūtina mums šo uzdevumu!" norāda Vanks. Viņš atgādina, ka, mainoties apstākļiem, jāmaina arī braukšanas stils, un šis ir laiks, kad vieglāk nekļūs!
Timrots norāda – ņemot vērā, ka uz ceļiem policijas nav, tomēr vairums autovadītāju brauc pietiekami saprātīgi. "Tad tā ir mūsu iekšēja kultūra – braukt normāli. Mums pat nevajag, lai mūs uzrauga," secina Timrots. Tas savukārt liek cerēt, ka teiciens "Lēnāk brauksi, tālāk tiksi!" tiek iemiesots gan simboliskajos dzīves ceļos, gan uz šosejām un pilsētas ielām, jo, kā vienā, tā otrā – zināma prātība ilgtermiņā nāks tikai par labu!
