Par izdzīvošanu jāmāca no bērnības
Eglītis jau daudzus gadus rīko un vada dažādus pasākumus dabā, tostarp gan vienas, gan vairāku dienu pārgājienus mežā ar dažādiem uzdevumiem, kas attīsta izdzīvošanas prasmes un iemaņas. Tostarp viņš izveidojis speciālu programmu bērniem un jauniešiem.
"Jaunākie dalībnieki mums ir bijuši bērnudārza izlaidums – tie ir seši septiņi gadi. Vecākie dalībnieki ir bijusi 12. klase. Bieži vien kādu skolotāju vai vecāku sabaida tas, ka šis pasākums ir saistīts ar izdzīvošanu, ar dabu, bet es tad vienmēr nomierinu, ka programma ir piemērota šai vecuma grupai. Ar jaunākajiem mēs to darām nedaudz atraktīvāk, tādā spēļu formātā, ar vecākajiem – dziļāk un nopietnāk," stāstīja Eglītis.
Pamata mērķis un tēma, kurai Eglītis šajos pasākumos pievērš uzmanību, ir drošība: kā rīkoties krīzes situācijās, kurām mēs neesam sagatavoti. Viņaprāt, šādas prasmes un zināšanas ir svarīgi apgūt jau bērnībā.
"Krīzes situācijas var būt dažādas: apmaldāmies mežā, izkrītam no laivas, gājām sēņot, bet neatrodam ceļu atpakaļ, un sāk kļūt auksts. Esmu novērojis, bērnam krīzes situācijā pirmais risinājums ir, ka vajag paēst – kad mēs ēdīsim? Tad es cenšos izskaidrot, ka
jebkurā krīzes situācijā svarīgas ir četras lietas – skābeklis, siltums, ūdens un ēdiens, par ko mums jāparūpējas rindas secībā," stāstīja Eglītis.
Skābeklis un elpošana
Runājot par izdzīvošanu mežā, skābekļa trūkums nebūs problēma, bet citās krīzes situācijās gan. Vienlaikus arī mežā, domājot par skābekli kā prioritāti, ir vērtīgas atziņas, ko likt aiz auss, piemēram, par pareizu elpošanu. Tas ir pats pirmais uzdevums, kas jebkurā stresa situācijā būtu jāizpilda – jānostabilizē elpošana.
"Tā kā man patīk visādi sevis izaicinājumi, esmu bijis 90 metrus zem ūdens un ļoti daudz arī stresa situācijas piedzīvojis tieši zem ūdens, lielos dziļumos, ekipējuma dēļ, un pirmais risinājums ir elpošana. Nav citu variantu," stāstīja Eglītis.
Turklāt elpošanas stabilizēšana ir unikāla nomierināšanās metode, kas kalpo gan stresa situācijās 90 metrus zem ūdens, gan mežā, gan pilsētvidē, gan mājās un jebkur citur, kad tas nepieciešams.
"Es pats ikdienā to izmantoju. Tās ir dziļas, dziļas ieelpas caur degunu un izelpas caur muti. Dziļa ieelpa – dziļa izelpa. Svarīgs ir elpas dziļums. Elpot šādos momentos vajag lēnām, prātīgi un apzināti," ieteica Eglītis.
Siltums, uguns, pajumte
Runājot par otru svarīgāko izdzīvošanas aspektu, siltumu, Eglītis norādīja, ka ap to saistās arī jautājumi par uguni un patvērumu, taču bērniem to, kāpēc siltums ir tik svarīgs, reizēm izprast ir visai grūti.
"Ir ļoti grūti izprast siltuma vērtību un būtību, ja laukā ir 25 grādi. Tas ir tāpat kā ar gaisu – tas mums ir dabīgi. Kāpēc gan mums jārūpējas par lietām, kas ir pilnīgi dabīgas? Tāpēc man patīk pavasaris un rudens, kad ir vēsākas dienas, jo tad tam stāstam un mācībām par siltumu ir nedaudz lielāka vērtība," stāstīja Eglītis.
Siltuma sadaļā vissvarīgākā ir uguns. Ja mēs iemācāmies iegūt uguni, tad sameklēt pajumti mežā kļūst otršķirīgi, jo siltums būs nodrošināts. Turklāt mežā patvērumu iespējams ierīkot pašu spēkiem, un tas nav ilgstoši jāmeklē.
"Pajumte, no vienas puses, ir kaut kas ļoti vienkāršs – sakrāmēju skujas, lienu apakšā un slēpjos no nokrišņiem. Bet, ja iedziļinās vairāk, tas ir vesels pasākums. Tur, gluži kā būvniecībā, ir daudz aspektu, kas jāņem vērā," norādīja Eglītis.
Vislabākais pajumtes veids ir slietenis jeb patvērums, kura viena puse kalpo par guļvietu, jo tā ir pasargāta no nokrišņiem, bet otra puse ir atvēta, kurā iespējams kurināt ugunskuru.
Eglītis stāstīja, ka pareizi uzbūvētā slietenī iespējams gulēt bez guļammaisa pat ziemā līdz -10 grādiem.
"Galvenie punkti, kurus vajadzētu ņemt vērā, domājot par pajumtes atrašanās vietu, ir, pirmkārt, reljefs – lai tā nebūtu pārāk augstu, jo valdošie vēji tad pajumti izpūtīs. Tāpat pajumti nedrīkst būvēt pārāk zemu, jo zemās ieplakās ir zemāka temperatūra, vēsāks būs. Otrs, kas noteikti jāskatās, ir krītošie koki – lai nebūtu sausu koku apkārt," skaidroja Eglītis.
Tāpat jāņem vērā, ka mežā mājo arī citi iemītnieki – pajumti nevajadzētu veidot uz zvēru takām. Savukārt debespusēm, pajumti būvējot, nav tik liela nozīme. Svarīgāk, lai apkārt esošā zaļā masa vai koki vismaz nedaudz pasargātu no vēja.
Egļu skujas, kas veido pajumtes jumtu un pasargā no nokrišņiem, jākārto tā, lai tās skatītos uz leju un vismaz 15 centimetru biezumā. Taču, ja mežā pieejami lapu koki, un to zaros vēl ir lapas, daudz efektīvāk būs izmantot tos, nevis egles, ieteica Eglītis.
Ūdens un ēdiens
Neviens cilvēks nespēj izdzīvot bez ūdens. Nonākot krīzes situācijā, ūdens ieguvei jāpievērš ļoti liela uzmanība.
"Latvijā sadabūt dzeramo ūdeni nav tik sarežģīti. Vienmēr ir jautājums, vai var dzert jebkuru ūdeni, kas Latvijas dabā ir pieejams. Es mācu, ka, ja mums ir pieejami medikamenti un ātrā palīdzība, mēs arī no peļķes varam dzert ūdeni, jo, ja mums paliks slikti, braucam uz slimnīcu, saņemsim tur medikamentus un viss būs kārtībā. Ja mēs esam nonākuši kritiskā situācijā un nezinām, kad no meža tiksim ārā, tad ar ūdeni labāk neriskēt," norādīja Eglītis.
Viņš skaidroja, ka pat šķietami visnevainīgākajā upītē, kas tek no strautiem, pavasarī var ievelties kāds beigts sesks pašā strauta sākumā, un automātiski viss ūdens ir saindēts.
"Protams, tas var gadīties varbūt vienā reizē no 200, bet tas var tā gadīties. Ja mums organismā jau tā kritiski trūkst ūdens, un mēs iedzeram netīru, ar baktērijām saindētu ūdeni, strauji var sākties vemšana, caureja, un situācija tad kļūst vēl sliktāka. Tad labāk nedzert," norādīja Eglītis.
Lai ūdeni padarītu drošu un dzeramu, to nepieciešams uzvārīt. Ar pareizajām iemaņām, ūdeni mežā iespējams uzvārīt pat plastmasas pudelē, to ievietojot ugunskurā, pastāstīja Eglītis, norādot, ka tas ir interesants un noderīgs eksperiments, ko vecākiem īstenot kopā ar bērniem.
Kad ūdens sadabūts, beidzot atlicis laiks, lai padomātu arī par ēdienu, taču Eglītis norādīja, ka mežā ar bērniem par šo tematu nerunā ļoti plaši, jo bez ēdiena cilvēks mežā var izdzīvot līdz pat 30 dienām.
