Pētīt šo reemigrācijas sadaļu Dainu mudinājuši novērojumi un arī pašas pieredze, jo savulaik, pirms 15 gadiem, ar skolas vecuma bērniem pārceļoties no Austrālijas uz Latviju, pieredzējusi savu atvašu iekļaušanos Latvijas izglītībā. Daina Gross: "Izrādās, ka pasaulē ļoti maz pētītas reemigrējušās ģimenes un viņu bērnu iekļaušanās izglītības sistēmā viena vai abu vecāku izcelsmes zemēs. Tā ir joma, kas vēl pētāma, un tādēļ man iznāca plašs pētījums par to, kādi faktori ietekmē reemigrantu bērnu un jauniešu psihosociālo labklājību gan ģimenē, gan skolas, draugu, kaimiņu un plašākas sabiedrības vidē."
Kā stāsta pētniece, liela daļa bērnu, kuru ģimenes atgriežas Latvijā skolās un bērnudārzos, šeit iekļaujas veiksmīgi – pētījums pierāda, ka tie ir 41%, kuriem atgriešanās noritējusi bez aizķeršanās. Tikmēr 59% respondentu izceļ klupšanas akmeņus, kuri neļauj integrācijai skolās noritēt gludi un veiksmīgi.
Galvenais klupšanas akmens ir nepietiekama latviešu valodas prasme, nespēja lasīt un rakstīt latviešu valodā.
Daļa teic, ka apgrūtina mācību metodes, kas atšķiras no tām, kādas bijušas mītnes zemē, vēl ir tādi, kuri uzskata, ka skolotāju attieksme apgrūtina bērnu adaptāciju skolas vidē.
"Es intervēju savā pētījumā 60 personas – vecākus, pašus bērnus, skolotājus, psihologus, un es varētu teikt, ka mazinās šīs traucējošās problēmsituācijas. Situāciju izmaina jaunais modelis "Skola 2030", jo tas pielīdzina mācību metodes un modeli Rietumu izglītības modelim. Vēl kas nāk klāt – pēdējo gadu laikā ir ukraiņu bēgļu bērnu ienākšana skolās un vajadzība iekļaut šos bērnus. Bet tas nebija manā pētījumā," skaidroja pētniece.
Runājot par mācību metodēm, pētniece norāda, ka, pārceļoties no mītnes zemes uz Latviju, skolēniem ir grūti pierast pie skolotāja klases priekšā, jo Eiropā lielākoties mācību process organizēts citādi, tur skolēnam ir plašākas iespējas izteikties un arī attiecības ar pedagogu veidojas tuvākas.
Šeit skolotājs sagaida zināmu cieņu un pie tā atbraukušajiem nākas pielāgoties.
Tikmēr, ja jārunā par skolotāju attieksmi pret reemigrantu skolēniem, pētniece uzsver, ka jūt līdzi pedagogiem, kuriem šodien uzlikta gana smaga nasta, no viņiem daudz sagaida – sagaida, ka skolotājs iekļaus klasē dažāda spektra skolēnus.
Sarunā iesaistās Agnese Berģe, reemigrācijas koordinatore Kurzemes plānošanas reģionā, kura pauž skatījumu pārmaiņās kopš 2018. gada, kad reemigrācijas koordinatori sāka savu darbību pilotprojektā, kas nu jau kļuvis par pilnvērtīgu projektu: "Skolas šobrīd patiešām ļoti strādā. Latviešu valodas aģentūrā izstrādāti fantastiski materiāli, izglītojot skolotāju, direktorus. Mēs, reemigrācijas koordinatori, veicam šo darbu, rīkojot dažādus seminārus. Es organizēju visaptverošu semināru pa Kurzemi, aicinot skolas runāt par aktualitātēm. Tu minēji, ka, sākot kustināt skolas par reemigrantiem, atbilde bija – kad problēma būs, tad sāksim domāt. Problēmai parādoties, risinot situācijas, ar katru reizi kļūstam gudrāki un mācāmies no kļūdām. Notiek semināri, skolas saprot, kā risināt šo jautājumu. Es vienmēr saku – šis ir dialogs. Nevar visu uzgrūst skolai – skola tagad visu risinās, un tad skola vainīga, vienaudži vainīgi. Dialogs, kurā svarīga ir arī ģimene, jābūt pašiem līdzās esošiem. Tas ir tas, ko es [novēroju] šo gadu laikā, kopš reemigrācijas koordinatoru projekta sākuma, – situācija ir mainījusies, arī attieksme un domāšana."
Sarunas dalībnieki norāda, ka ļoti svarīgi runāt par sadarbību un dialogu, neuzkraujot visu uz skolas pleciem.
Sadarbība starp skolēnu, vecākiem un mācību iestādi ir vērtīgākais ieguvumus, iejūtoties skolēnam jaunā mācību vidē, turklāt nemeklējot vainīgo un nesākot mētāt pārmetumus.
Skaidrs ir viens – skolēnam pati pārcelšanās jau ir psiholoģisks pārdzīvojums, tādēļ svarīgi nepadarīt bērnus vai jauniešus kā ķīlniekus iekļaušanās procesā. Latviešu valodas aģentūras pārstāve ieskicē savus novērojumus – lielākās problēmas tiešām var radīt valodas neprasme, tostarp arī tad, ja tā nav gluda vecākiem: "Ir tik svarīgs tas cilvēks, kurš stāv tev pretī, un diemžēl mēs nevarēsim pārveidot katru pedagogu, bet mēs cenšamies, izstrādājot materiālus, ieklausīties skolotājos. Viena no problēmām ir, ka paši vecāki ir aizmirsuši latviešu valodu, vai viens no vecākiem nerunā latviski, varbūt tā ir paaudze, kur abi nerunā, jo tā ir paaudze, kas piedzima deviņdesmitajos gados ārzemēs, šiem vecākiem mēs izstrādājam programmu "Mācies pats", ko var saņemt skolā, vai atrast paši mūsu mājaslapā, noskenējot kvadrātkodu "Mācies latviešu valodu", jo tā ir palīdzība vecākiem. Ļoti svarīgi, lai vecāki saprastu, ko no viņa prasa."
Sadarbība, ieklausīšanās vienam otrā un izpratne, atbalsts ir nepieciešams visiem, tostarp pedagogiem, vecākiem, un visu laiku jāatceras, ka primārais ir bērns. Un, kā norāda pētniece, ja pedagogam ir rīki, kurus viņš zina un prot izmantot daudzveidīgi, vecāki ir pozitīvi noskaņoti un iepriekš gatavojušies tam, ka pārcelsies – paveikuši mājas darbu,
ja bērns runā latviski, dzīvojot ārpus Latvijas bērns ir uzturējies latviskā vidē un pati Latvija nav sveša – bērns priecājas par faktu, ka brauks uz Latviju.
Turklāt lomu spēlē fons, kādā ģimene atgriežas, – ja atgriešanās ir priecīgs notikums, tad bērnam būs vienkāršāka iekļaušanās mācību procesā. Ja pārcelšanās iemesls nav pozitīvos iemeslos balstīts, tad arī visa ģimene cīnās pati sevī.
Pētniece uzsver, ka svarīga ir vecāku interese un rūpe par to, kā bērnam klājas, jo tad bērns jutīs pasargātību, vecāku interesi, un tas ļaus pārvarēt negludumus, iekļaujoties mācību procesā.
