Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" par šo tēmu sarunājas arī Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas fakultātes pētniece Una Smilgaine.
Senāk, pretēji mūsdienām, grūtnieces centās grūtniecību slēpt ar apģērbu, par to citiem neko neteica, pauž Smilgaine. Te pamatā ir apstāķli, kas bija pirms gadsimta, runājot par tā laika medicīnas iespējām, dzemdībām, kas bija riskants pasākums, neteica arī, lai nenoskaustu. Dzimuma atklāšana pirms bērna dzimšanas nav tas, ko senči darījuši. Arī dāvanas deva tikai pēc bērna dzimšanas. Tas saistīts ar mītiskiem priekšstatiem.
Dzīvojot fragmentētā pasaulē, pastāv dažādas prakses, bieži cilvēki tajā neredz konfliktu – uzrīko punču vai dzimuma atklāšanas balli, bet, bērnam piedzimstot, veic pirtīžu,
mūsdienu situāciju skaidro Kiščenko. Tehnoloģijas ļauj uzzināt gaidāmā bērna dzimumu, noņem neskaidrību, tomēr ziņas par iespējamu bērna saslimšanu iedod nākamās neskaidrības un neziņu.
Smilgaine pauž, ka punču balle ir nesena tradīcija, kas radusies pagājušajā gadsimtā ASV, visvairāk tas saitīts ar pirmo bērnu un materiālu nodrošinājumu. Sākotnēji tas bija sieviešu pasākums.
Kiščenko raksturo tradīcijas Meksikā un Indijā, kur arī ir tradīcijas sievietēm satikties, tā var nodot informāciju, stiprināt, atbalstīt, tai skaitā arī materiāli.
Priecāšanās par gaidāmo bērnu ir jauna lieta, senatnē tas ir viens no tumšākajiem laikiem, jo senāk bija liela iespēja aiziet bojā dzemdībās.
Vēlme pēc bērnu dzimuma uzzināšanas grūtniecības laikā ir pastāvējusi vienmēr, ir dažādi ticējumi. Tendence bija, ka vairāk gaida dēlu kā mantinieku, visa sistēma bija tā būvēta, skaidro Smilgaine.
Eksistē priekšstati, ka ir iespējams ieņemt noteikta dzimuma bērnu pēc vecāku vēlēšanās. Zitmane akcentē, ka mums ir dzimuma izvēle latviskajā dzīvesziņā ar cirvi pagultē un citiem ticējumiem.
