Bērni sēro līdzi vecākiem
Pilnīgi precīzi paredzēt to, kā jūtas cilvēks pēc tuvinieka zaudēšanas, nekad nav iespējams, atzina Pūliņš-Cinis, jo to ietekmē daudz individuālo faktoru, sākot jau ar personības iezīmēm un iepriekšējo pieredzi ar depresiju vai trauksmi. Tāpat ir arī dažādi ārējie apstākļi – aizgājušā cilvēka vecums, cik tuvas bija radniecības saites vai emocionālās saiknes.
"Vienā gadījumā, teiksim, laulātā partnera nāve var būt ļoti spēcīgs zaudējums, bet citā gadījumā varbūt tas nebūs tik spēcīgs zaudējums, ja tā emocionālā saikne nav bijusi tik tuva. Tā kā fakts pats par sevi pasaka daudz, bet tajā pašā laikā neko specifisku par cilvēka pārdzīvojumiem, un tāpēc mēs jautājam – kāds tieši ir jūsu pārdzīvojums, kā jūs jūtaties?" skaidroja Pūliņš–Cinis.
Tomēr teorētiķi runā par vairākiem sēru posmiem jeb piecām stadijām – noliegšanu, dusmām, kaulēšanos, depresiju un samierināšanos – un aptuveno laiku, kas nepieciešams sērošanai. Idejiski šādi koncepti pastāv, taču arī tajos tomēr nepazūd šis individuālais piegājiens, norādīja Pūliņš–Cinis.
"Idejas un teorijas ir, tām ir savs pamats, bet, ja mēs domājam par darbu ar cilvēku, tad daudz lielāka jēga ir sadzirdēt to individuālo pārdzīvojumu, nekā atsaukties uz teoriju – tagad jums būtu šis jādara, tagad jums būtu šādi jājūtas," pauda Pūliņš–Cinis.
Protams, idejiskais mērķis visiem ir viens, un tā ir samierināšanās ar tuvinieka nāvi, lai varētu atsākt dzīvot tālāk.
"Ar bērniem ir līdzīgs stāsts. Ja mēs skatāmies uz cilvēku emocijām un procesiem, kā mēs piedzīvojam un pārdzīvojam lietas, tās visas ir ļoti individuālas reakcijas. Bērniem arī viss ir individuāli, taču viņi sēro līdzi vecākiem.
Viņi tajās stadijās arī iet līdzi – ja vecāks noliedz, arī bērns var noliegt līdzi, ja vecāks nerunā un dusmojas, tad bērns arī var dusmoties. Notiek spoguļneironu darbība starp vecāku un bērnu, bet tas visā visumā ir individuāli," norādīja Orups.
Sēras atklājas caur uzvedību
To, cik labi vai nē bērni apzinās tuvinieka aiziešanu un to, kas notiek, ir grūti spriest. Protams, no sešu, septiņu gadu vecuma jau var runāt par lielāku izpratni un situācijas apzināšanos, taču arī līdz tam bērni, protams, jūt emocijas un pārdzīvojumus. Orups stāstīja, ka viņš ir strādājis ar bērniem grupās arī no divu līdz sešu gadu vecumam.
"Tas divgadīgais vai trīsgadīgais bērns, kad atnāk, viņš varbūt pavisam nerunā, bet grupa iet gadu, un gada beigās viņš sāk runāt un sāk atspoguļot savas emocijas. Mums varbūt liekas, ka viņš nejūt kaut kādas emocijas, bet patiesībā jūt un pat var ar tām padalīties. Viņš saprot tās emocijas mijiedarbībā ar citiem bērniem grupā. Viņš sajūt, ka tas ir kaut kas līdzīgs viņam, spēj to spoguļot un atgriezenisko saiti iedot arī mums," skaidroja Orups.
Protams, visbiežāk bērna emocijas iespējams nolasīt tikai pēc viņa uzvedības vai reakcijas. Bieži vien tās ir dusmas vai spīts, vai atteikšanās veikt kādas ikdienišķas darbības, piemēram, doties uz bērnudārzu.
"Bērns var iespītēties, ka neies uz bērnudārzu, jo grib palikt mājās pie mammas, bet varbūt tajā laikā viņam tiešam gribas palikt mājās pie mammas, un tā spītība ir tāpēc, ka viņš uztraucas, piemēram, par to, ka otrs vecāks ir nomiris un viņam tagad ir tikai tā mamma palikusi.
Tā spītība tajā brīdī ir par viņa emocionālo procesu, kad kāds no viņa dzīves ir aizgājis, un to pamanīt var mijiedarbojoties," skaidroja Orups.
Pūliņš-Cinis uzsvēra, ka bērnu psihe nobriest noteiktos vecumposmos. Pašā dzīves sākuma posmā, pirmajos pāris gados, vecāki bērna dzīvē un attīstībā spēlē kritiski svarīgu lomu, jo tieši viņi ir primārais piesaistes objekts.
"Ne velti bērnu kopšanas atvaļinājums ir pusotrs gads, jo tas ir kritiski svarīgs bērna attīstībai. Protams, vecāki arī pēc tam ir izteikti svarīgi, bet bērns jau spēj nedaudz vairāk tolerēt to vecāka ne-klātbūtni," norādīja Pūliņš-Cinis.
Mirušo digitālie dubultnieki
Šonedēļ "Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā" tiks demonstrēta filma "Mūžīgi mūžos". Tas ir stāsts par jaunuzņēmumu piedāvātu inovatīvu produktu – iespēju attīstīt mirušo digitālus dubultniekus.
Sabiedrībā aizvien pieaug pieprasījums pēc šādiem produktiem. Cik lielā mērā šie dubultnieki patiešām būs mūsu tuvinieki, un vai tas sniegs mierinājumu palicējiem?
Šajā brīdī mākslīgais intelekts attīstās tik strauji, ka katru mīļu brīdi tiek izgudrots kaut kas jauns un tas, kas senāk šķita tikai kā fantāzijas, nu kļūst iespējams, atzina Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš.
"Mums tas ir jādala dažādos līmeņos. Ja mēs caur vēstulēm sarakstītos ar šo mirušo cilvēku, tad šajā teksta līmenī patiesībā var diezgan tuvu pietuvoties tam, ka to aizgājēju var noimitēt mākslīgais intelekts. Tas pats "Chat GPT" ir it kā tāds universāls cilvēks, kurš var imitēt, nezinu, Čaku, Raini, Hemingveju vai vienalga ko. Tikpat labi viņu var iemācīt imitēt arī konkrēto personu, ja ir saglabājušās vēstules ar viņa rakstības stilu un tamlīdzīgi," stāstīja Bārzdiņš.
Protams, pēc tam attiecīgi to ir iespējams pacelt arī audio un video līmenī – arī aizgājušā tuvinieka balsi var atdarināt tāpat kā vizuālo tēlu.
"Ja no tā aizgājēja ir saglabājušās pietiekami daudz liecības – tekstuālas, audio vai video, tad mākslīgais intelekts var tālu tikt,
bet nu tā interesantā lieta ir, vai mēs runāsim ar to cilvēku, kāds viņš bija toreiz, vai mēs iedomāsimies, ka viņš dzīvo arī šajā laikā? Tas ir jautājums, vai mākslīgais intelekts, kas atdarina to cilvēku, spēs viņu atdarināt arī it kā nākotnē? Tas ir interesants jautājums, jo atdarināt noteikti, ka var, tikai cik tas ir autentiski," analizēja Bārzdiņš.
Neņemot vērā dažādās nianses un ētiskos jautājumus, skaidrs ir viens – ja agrāk ar aizgājušajiem tuviniekiem spējām sarunāties vien savā prātā, tad tagad tas kļūst pavisam reāli iespējams arī dzīvē, secināja Bārzdiņš. Vai to vajag vai nē – tas ir jāsaprot katram pašam.
"Es domāju, ka tas ir tāds sagaidāms rezultāts, jo sērošana nav patīkama. Cilvēks, būdams cilvēks, tāpēc meklē vieglākos risinājumus un mēģina kaut kā izvairīties no sajūtām vai kaut kā ātrāk tās izdzīvot," vērtēja Pūliņš-Cinis.
Iespējams, ka viena daļa cilvēku šādu iespēju izmanto, lai izvairītos un nepieņemtu faktu, ka tuvinieks ir aizgājis, bet kādam citam tas var noderēt tieši otrādi – lai sēras ātrāk izdzīvotu. Līdz ar to Pūliņš-Cinis atzina, ka šīs tehnoloģijas nav vērtējamas viennozīmīgi.
Arī Orups bija piesardzīgs, norādot, ka pētījumu par šo jautājumu vēl ir maz. Kādreiz arī videospēles tika uzskatītas par ko ārkārtīgi sliktu, bet šobrīd daudzos aspektos ir jāatzīst arī to pozitīvās īpašības.
"Es domāju, ka mēs vēl tikai redzēsim, kur tas mākslīgais intelekts aizies ar šo un kā tas var ietekmēt cilvēka sērošanu," secināja Orups.
