Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
Daudzās valodās pazīstams cilvēku iedalījums cīruļos un pūcēs, balstoties uz to, kurš labprātāk mostas ar saules lēktu un kurš ap to laiku tikai pošas gulēt. Patiesi, pastāv dažādi hronotipi – galvenokārt ģenētikā un vecumā balstīti ritmi, kas nosaka, kad organisms prasa miegu un kad gatavs aktīvai darbībai. Taču doma par visu cilvēku pielīdzināšanu diviem putniem jau ir novecojusi, skaidro Celmiņa, jo tagad klāsts ir izpleties līdz četriem dzīvniekiem – ir lauva, vilks, delfīns un lācis, kuriem raksturīgie dienas režīmi skaidroti krietni detalizētāk un pielīdzināti starp cilvēkiem sastopamajiem.
Kamēr paši dzīves laikā no viena zvēra kļūstam par citu, tikmēr pasauli esam iekārtojuši agro putniņu ritmam un nereti novirzes no tā asociējam ar slinkumu, nevīžību vai pašdisciplīnas trūkumu. Celmiņa skaidro, ka lielākoties neņemam vērā, kādas ir cilvēku individuālās un vecuma īpatnības, un cenšoties dzīvot režīmā, kas nav sadarbīgs ar smadzeņu darbību, izjūtam negatīvas sekas visos dzīves aspektos. Savukārt Karlsone norāda, ka mūsdienās prasība visiem strādāt pēc viena ritma daudzviet nemaz nav pamatota – "senos laikos cēlāmies agri, lai varētu pirms saules novākt lauku, lai nebūtu divpadsmitos dienā siens jāvāc. Šobrīd sēžam kondicionētos birojos, un tā vispār nav problēma."
Miegs ir neaizstājams!
Mēdzam teikt, ka visa pamatā ir veselība, tātad arī darba. Savukārt veselības pamatā ir kvalitatīvs miegs.
"Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas miegu atliek vai mazina,"
stāsta Celmiņa. Neredzot miega radītos trūkumus kā brūces uz ādas, pieņemam, ka pāris pusgulētas naktis neko traku nenodarīs. Taču, kā skaidro speciāliste, nav nevienas ķermeņa sistēmas, kas netiktu nelabvēlīgi ietekmēta gadījumā, ja mums nav pietiekami daudz miega vai tas ir sliktas kvalitātes. Miega trūkums ietekmē gan smadzeņu darbību, gan hormonālo sistēmu, kas regulē ķermeņa procesus, tādējādi tiešā vai netiešā veidā negulētas naktis atstāj iespaidu uz pilnīgi visām orgānu sistēmām.
Celmiņa uzskaita veselu rindu ar riskiem, ko rada miega deficīts – tas nelabvēlīgi iedarbojas uz sirds un asinsvadu veselību, radot riskus paaugstinātam asinsspiedienam, insultam un infarktam, pieaug risks arī cukura diabēta attīstībai. Taču ar to viss nebeidzas – miega trūkums nelabvēlīgi ietekmē arī kognitīvās spējas, zūd reakcijas ātrums, samazinās intelektuālās spējas. Un, kā skaidro Celmiņa, pētījumi liecina, ka miega slāpēs cilvēki pārvērtē savu prāta potenciālu, proti, ne tikai performē sliktāk, bet arī neapzinās veiktā darba vārgo kvalitāti. Tāpat cilvēki, kuri neguļ pietiekami, ir vieglāk aizkaitināmi, viņiem palielinās depresijas un trauksmes risks. Tātad arī daļu no emocionālās pašsajūtas veidojam, kad ļaujam prātam un ķermenim kārtīgi atpūsties. Rezultātā sanāk, ka
gulēšana, kas no malas izskatās pēc bezdarbības, patiesībā ir aktīva darbība.
Legālā spīdzināšana!
Celmiņa stāsta, ka sabiedrības daļa, kas īpaši cieš no esošās kārtības, ir pusaudži. Kad bērni ir mazi, rēķināmies ar viņiem specifisko miega ritmu un izvirzām to kā prioritāti. Zinām – jāceļas agri, laikus jālasa vakara pasaciņa un diendusas izlaišana var atstāt nopietnas sekas uz pašsajūtu. Taču reti kurš iedomājas un līdz ar to ņem vērā pusaudžu hronotipa īpatnības – šajā vecuma posmā melatonīns jeb hormons, kas dara mūs miegainus, izdalās krietni vēlāk un režīms pabīdās pāris stundas uz priekšu. Tāpēc garie vakari un vēlie rīti nav vien jaunības untums. Celmiņa uzsver, ka "viņi nav slinki, viņi vienkārši ir iemesti režīmā, kur viņu iekšējais pulkstenis neatbilst sociālajām prasībām!"
Skolas agro stundu dēļ nekāda ilgā gulēšana nesanāk, tāpēc pusaudžiem nereti ikdiena jāpavada, cīnoties ar konstantu miegainību un tās radītajām sekām kā fiziski, tā emocionāli.
"Lai izprastu jauniešus, varētu pieaugušajiem pateikt – ej gulēt septiņos, celies trijos un sāc strādāt piecos. Forši, ne?" salīdzina Celmiņa. Tātad liela sabiedrības daļa ir pakļauta visiem veselības riskiem, kas iepriekš minēti un ne tikai – miega trūkums var izpausties arī kā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Viņa stāsta, ka pētījumi norāda – ļaujot pusaudžiem dzīvot tuvāk savam iekšējam ritmam, varētu labot arī lielu daļu problemātiskās uzvedības, ko saista ar šo vecuma posmu – opozicionārismu, apreibinošu vielu lietošanu, tieksmi konfliktēt ar vecākiem, skolotājiem utt. Celmiņa norāda, "ja cilvēkam dabīgais pulkstenis liek iet gulēt divpadsmitos vai vienos naktī, bet viņam liek dzīvot pēc cita laika, tad tā ir tāda legālā spīdzināšana!"
Katram savs ritms!
Patiesi, vairumam cilvēku rīts ir produktīvākais laiks, taču šī atziņa jāuzklausa ar piesardzību, piekodina Karlsone. Pirmkārt, vairums nenozīmē visi – citiem darbus, kas rīta stundās nekādi nesokas, paveikt vakarā, kad dienas duna jau norimusi, ir tīrais nieks. Otrkārt, kādos darbos produktīvākais? "Būs cilvēki, kas būs produktīvi, lai darītu individuālus, introvertus darbus, kas prasa fokusēties. Kādam citam tas nozīmē no rīta izrunāties ar visu biroju," ilustrē Karslone.
Tāpat speciāliste atgādina, ka "svarīgi ņemt vērā to objektīvo realitāti, kas ir apkārt"! Ja šķiet, ka visa pasaule aicina celties piecos, lai pirms darba pagūtu palasīt grāmatu, pabrokastot, izskriet krosu un ļauties divdesmit minūšu meditācijai, taču realitātē iepriekšējais vakars pavadīts, līdz vienpadsmitiem mazgājot vakariņu traukus, palīdzot bērniem ar mājasdarbiem un cenšoties atrast brīvu brīdi, lai sagatavotu virtuālo pārtikas grozu, tad jāsaprot, ka agrā celšanās nebūs palīgs.
Viņa aicina arī reflektēt par to, kāpēc esam izdomājuši, ka tieši agrās rīta stundas ir tās labākās darbam? Profesionālajā vidē dominē stigma, ka cīruļi ir tie labie un čaklie. Tāpēc cilvēkiem, kuru produktivitāte savu maksimumu sasniedz dienas otrajā pusē, ir grūtāk pielāgot darba ritmu iekšējiem procesiem, lai gan tas uzlabotu viņu sniegumu. Normalizējot to, ka esam atšķirīgi, fokusējoties uz rezultātu, nevis pie datora pavadītajām stundām, vadītāji iegūtu ar dzīvi apmierinātākus un produktīvākus darbiniekus.
Lai pielāgotu darba ritmus iekšējiem, Karlsone aicina ievērot trīs soļus. Pirmais, vērot sevi – piemēram, veidot dienasgrāmatu, atzīmējot, cik daudz enerģijas un kādu darbu veikšanai ir dažādos dienas laikos. "Cilvēka uzvedības maiņa sākas ar novērošanu," atgādina speciāliste. Kad individuālais ritms ir iepazīts, svarīgi to pieņemt, un te nāk talkā otrais solis – atbrīvot sevi no apkārtējo gaidām, "jo sabiedrības ekspektācijas bieži nospiež to, ko mums patiešām vajag". Un tikai tad jāķeras pie trešā soļa un jāmēģina pārmaiņas ieviest dzīvē. Iespējams, tas paredzēs sarunu ar vadītāju vai kolēģiem, kas sākotnēji var radīt bailes un satraukumu, jo "tas būs stāsts par to, ka es gribu ienest kaut kādu jaunu robežu darba vidē, kur viņa iepriekš nav bijusi."
Kādam tas nozīmēs darbu sākt vēlāk un arī beigt pēc ierastā laika, citam nepieciešama garāka atpūtas pauze dienas vidū, kuras laikā pastaigāties vai pat nosnausties. "Mums joprojām ir tā paradigma, ka mums jāstrādā no deviņiem līdz pieciem, agri jāceļas, agri jābūt produktīviem, bet nē! Mēs nevaram tās astoņas un pat sešas stundas no vietas strādāt ar augstu produktivitāti!" skaidro Karlsone. Viņa uzsver, ka, saīsinot miegu un atpūtu, produktivitāte nemaz nepieaug – "mums palielinās varbūt vienīgi sevis svarīguma izjūta, ka es te nenormāli strādāju un vispār neņemu pauzes". Tāpēc
svarīgi atpūtu ieraudzīt kā daļu no produktivitātes un arī miegu uztvert nevis kā slinkumu vai vaļību, bet gan rīku, lai nodrošinātu kvalitatīvu darbu ilgtermiņā.
"Būs gadījumi, kad kādam riebjas celties agri, bet ir jābūt darbā – tad jāpieņem, ka nevar šo mainīt. Bet kas ir tas labākais, ko es varu izdarīt šajos apstākļos?" vedina domāt Karlsone tiem, kuru darba grafiks nav elastīgs. Kolēģi savstarpēji var izrunāt, kuri rīta stundas labprāt atvēl individuāliem darbiem: "Man nav jāmēģina panākt, ka citi to izzīlēs un sapratīs, es varu godīgi un cieņpilni pateikt – man tiešām riebjas rīti, runājam pēc divpadsmitiem!" Tāpat Karlsone iesaka gadījumos, kad neatliek nekas cits, kā samierināties, meklēt veidus, kā sevi uzpirkt vai apbalvot. Tam piemērs ir kafija ceļā uz darbu, kas daudziem ir neatņemama rīta rituāla sastāvdaļa, taču dāvanai sev nav jābūt patērniecībā balstītai. "Ja man nav izvēles, tad jāmeklē veidi, kā es varu priekš sevis to padarīt patīkamāku vai tolerējamāku," tā Karlsone.
Kamēr rīts un vakars cīnās par gudrākā titulu, ieguvējs noteikti būs katrs, kurš par prioritāti izvirzīs kvalitatīvu miegu. Un varbūt vērts padomāt – ja reiz nebūtu prāta darbs pūcei likt medīt dienvidū, varbūt visiem cilvēkiem nav uzreiz pēc modinātāja septiņos rītā jāceļ produktivitātes virsotnes?!
