Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu mācībās no mūsdienu cilvēka skatpunkta.
"Tautas domājošā gara visskaistākie veidojumi" jeb "tautas domu briljanti" – tā sakāmvārdus 20. gs. pirmajā pusē sauca literatūrzinātnieks Pēteris Birkerts, kurš sniedzis nozīmīgu devumu šīs folkloras daļas pētniecībā. Viņš rakstīja, ka "sakāmvārdam ir filozofisks gars un mākslinieciska seja", kas poētiski paskaidro, kā šīs ikdienas leksikā lietotās frāzes atšķiras no citām.
To saturā pausta kāda mācība, kas kalpo cilvēkam kā ceļvedis dzīvē, savukārt forma izvēlēta gana trāpīga, lai plašais domas tvērums ietilptu kodolīgā, labskanīgā vārdu virknējumā.
Katram valodas lietotājam reizi pa reizei gadās pārsteigt sevi vai apkārtējos ar kādu asprātīgu frāzi, taču ar to vien nepietiek, lai tā iegūtu sakāmvārda godu, jo to piešķir kolektīvi, kā saka Birkerts, – sakāmvārdā runā tauta. To gan arī nevajag pārspīlēt, jo starp visiem teicieniem ir vairāk un mazāk populāri, no kuriem katrs izveido savu repertuāru.
Pats sakāmvārda nosaukums raisa asociācijas ar ko senu, un ne velti – lielākā daļa ceļojuši cauri paaudzēm, reizumis pāri robežām, un katrs ar savu raksturu atradis vietu valodā. Ir teicieni, kuru avots ir zināms – tādi biežāk saistīti ar reliģiskiem tekstiem, kas izsenis pierakstīti. Iespējams, daudzi nemaz nenojauš, ka vairāku ikdienā lietotu teicienu saknes meklējamas Bībelē, tostarp "Otra acī skabargu ierauga, savā baļķi nemana", kas nedaudz citādā formulējumā lasāms Lūkasa evaņģēlijā – "Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati?". Taču, kā skaidro Grīnvalde,
lielākajā daļā gadījumu periodu, kurā kāds teiciens radies, varam tikai minēt, vadoties pēc tām priekšmetiskajām reālijām vai sociālajām struktūrām, kas tajā minēti.
Mainoties pasaulei, no ikdienas mēdz pazust teicienā iekļautie elementi un līdz ar to arī izpratne par sakāmvārda jēgu. Piemēram, lai saprastu teicienu "Lēc vai ecēšās par kapeiku", vajag vismaz nojaust, kas ir ecēšas, un jāzina, ka kapeika ir naudas vienība. Kādam tas var šķist pašsaprotami, taču minētajiem priekšmetiem paliekot pagātnē, turpat tiek atstāta arī kolektīvā izpratne par teiciena nozīmi.
Taču nav tā, ka sakāmvārdu krājums kļūst tikai plānāks.
Arī mūsu laikos dažādas frāzes folklorizējas – no kino ekrāniem, reklāmu saukļiem un pat politiķu debatēm nonākot ikdienas leksikā.
Tomēr stabiliem teicieniem mūsdienu pasaulē veidoties ir grūtāk, uzsver Grīnvalde, jo šobrīd kultūrā valda liela sadrumstalotība, vairs nedzīvojam laikos, kad visi skatās visas filmas, tagad reklāmas televizoru ekrānos strauji nomaina citas un kopā ar jauniem politiķiem parādās arī svaigas daiļrunības izpausmes. Kamēr vairākām paaudzēm ir skaidrs, kāpēc reizēs, kad ledusskapī nekā nav, jāpaņem lasis, jaunākie sabiedrības pārstāvji šo recepti varētu apšaubīt. Te nu sanāk tāpat kā ar ecēšām – ja nav zināma atsauce, tad arī teiciens paliek nesaprasts, tā pakāpeniski izgaistot no valodas.
Skaidrojot, kāpēc vispār šādi teicieni rodas un iesakņojas valodā, Grīnvalde atbild: "Dzīve ir dzīve, un cilvēkam vajag to komentēt!". Situācijās, kad vēlamies ekspresīvi izteikties, sakāmvārdu krāšņums lieti noder. Tos veido metaforas, simboli, spilgti salīdzinājumi, paradoksi, pretnostatījumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Lai frāzi atcerētos, domai jābūt labskanīgai, iesaiņotai nopulētā formā, ko Grīnvalde paskaidro ar Birkerta vārdiem – "Sakāmvārdi glaustin ieglaužas un viegli paliek katra cilvēka atmiņā". Tāpēc sakāmvārdos bieži parādās arī atskaņas un tie veido savu ritmu, piemēram, "Dots devējam atdodas" , "Kas sviedrus lies, tam maize būs".
Tautas sakāmvārdi teju nekad nav jāuztver burtiski, jo ne jau ar sviedru lāsēm maizi pelnam, bet gan ar smagu darbu.
Lai pārnestās nozīmes saskatītu, valoda jāpārzina kā sava kabata un jāpieslēdz arī abstraktā domāšana.
Abas prasmes attīstās pakāpeniski – daudzi piedzīvojuši kuriozus gadījumus, kad pieaugušo tēlaini izteiktās frāzes bērni saprot pavisam tieši. Cik gan daudzi ilgi bijuši pārliecināti, ka no apēstā ķiršu kauliņa vienu dienu vēderā sajutīs duramies augļu koka saknītes. Tāpat amizanti pārpratumi var rasties, saskaroties ar sakāmvārdiem citās valodās, ko vēl pietiekami labi nepārzinām.
Taču tie nav vienīgie gadījumi, kad ieraugām tēlaino teicienu burtisko nozīmi. Ir sakāmvārdi, kas pauž universālas vērtības, tāpēc šodien tos saprotam tāpat kā pirms gadiem simt. Tikmēr uz tiem, kuros paustas, piemēram, sociālās lomas, par ko izpratne jau pēdējā gadsimta ietvaros vien krasi mainījusies, daudzi mūsdienās paskatīsies ar ironisku aci, bet tajā pašā laikā būs lietotāji, kas tos aizvien izmantos burtiski. "Mēs esam tādā vērtību pārmaiņu procesā šobrīd. Es pieļauju, ka šo izteikumu nozīme 19., 18. gadsimtā ir bijusi daudz stabilāka. Ir lietas, kas ir vispārcilvēcīgas, par tām šaubu nav, piemēram, "Slinkums maizi nepelna". Bet, kas attiecas uz sociālām lomām, par tām mums izpratne ir mainījusies. "Zēni neraud" – vai tā ir?", retoriski vaicā Grīnvalde.
Ar teicieniem "Skaistums prasa upurus", "Gudrākais piekāpjas", "Sieviešu asaras lētas; sieviešu smiekli dārgi" un daudziem citiem vienlīdz bieži varam saskarties kā ironiskā, tā burtiskā nozīmē. Tāpat grupas "The Cure" izdziedāto "Boys don't cry" (Puiši neraud), kāds zēns var uzklausīt kā noteikumu, un bērns, kurš nezina, kā funkcionē cilvēka organisms, var patiešām noticēt, ka, "Ja ēdīsi stāvus, paliks resnas kājas". Kamēr uztvert var dažādi, sacītājam gan mērķis ir konkrēts – komunikācijā ar bērniem sakāmvārdus lielākoties izmantojam audzināšanas nolūkos un ne velti.
"No neprātības un ļauna viņš brīdina; uz saprātīgu un jēdzīgu dzīvi viņš aicina, skubina un pamāca,"
raksta Birkerts ne par ko citu kā sakāmvārdu, jo – patiesi katrs no tiem glabā sevī mācību. Reizēm tās ir ļoti praktiskas, sakām "Nežāvājies ar vaļā muti, vārna ielidos!", lai neformālā veidā audzinātu manieres. Taču Birkerts norāda arī uz krietni dziļāku, vērtībās sakņotu tautas filozofiju, ko ar sakāmvārdiem varam nodot nākamajai paaudzei. Un šeit vietā ir visi teicieni, kas norāda uz ētiskām normām un tikumiem. Tas gan nenozīmē, ka visai tautai ir vieni gara likumi. Katra ģimene veido savu dzīves ceļu un sakāmvārdu kolekciju – kamēr kāds sirdī tic, ka "Ko cer, tas būs", tikmēr citam mājās mācīts "Daudz cerē, maz tiek". Taču, ņemot vērā cilvēka dabu, nebūtu arī jābrīnās, dzirdot vienu personu lietojam abus teicienus, pielāgojot sacīto konkrētajai situācijai. Un tas vēl reizi norāda, cik bagātīgs ir sakāmvārdu krājums, ļaujot skaidrot, raksturot, pamācīt, ironizēt un arī vienkārši viedi komentēt teju jebkuru situāciju.
Lai ielūkotos plaši pazīstamu sakāmvārdu mācībās no mūsdienu skatpunkta, jaunā rakstu sērijā eksperti komentēs teicienu burtisko vēstījumu, ļaujot izvērēt, vai senā tautas mācība šodien lietojama pārnestā vai tiešā nozīmē.
