Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
Lai arī ģenētika nosaka mūsu izejas pozīcijas, tālāk ietekmi pārņem visa apkārtējā pasaule – vecāku audzināšana, vide, ēdiens, politika, skolasbiedri – pilnīgi viss!
Rezultātā jau tā atšķirīgais cilvēks, kļūst vēl mazāk līdzīgs saviem vecākiem. Taču, neskatoties uz absolūto unikalitāti, saknes mūsos paliek un gan gēnos, gan personībā dzimtas raksti ir un būs.
Ģenētika ir neizbēgama
"Ar ģenētku jūs sajūtat to dabas spēku vairāk par visu," norāda Lāce, skaidrojot, ka lai arī dzīvesveids ietekmē, vai izpaudīsies kāda gēnos ierakstīta tendence, piemēram, uz aptaukošanos, tomēr nopietnas izmaiņas apiet nav iespējams. Viņa stāsta, ka katram no mums nozīmīgos gēnos ir atrodami vismaz 50 tūkstoši no vecākiem atšķirīgi varianti. "Daži varianti ir fantastiski labdabīgi un ietekmē tikai ādas un acu krāsu, visbiežāk mainās garšas sajūtas. Un tad ir sliktas izmaiņas, kas var ietekmēt gēna darbību tā, ka tas nestrādā kā vajag un tad rodas slimība". Šobrīd ir apmēram 8 tūkstoši ģenētiskas slimības – lai gan tās ir samērā retas, "tās ir tādas nelāgas un ļaunas, ar to es gribu teikt, ka tās ģenētiskās slimības vienmēr parādās", norāda ģenētiķe.
Tas nozīmē, ka bērns var piedzimt ar saslimšanu jebkurā orgānu sistēmā. Savukārt, pieaugušajiem aktuāli ir pārmantotie vēži, jo, lai uzkrātos ģenētiskās izmaiņas, kas iedarbina audzēju, vajadzīgs laiks.
"Jebkas, kur strādā gēni, var nestrādāt,"
ģenētikas spēku iezīmē Lāce. Taču šobrīd zinātne ir attīstījusies tiktāl, ka bērna gēnus iespējams izpētīt ne tikai pirms tā dzimšanas, izmantojot augļa ūdeni, bet pat pirms olšūnas apaugļošanas – to sauc par preimplantācijas ģenētisko diagnostiku. Daudzviet pasaulē valsts veselības sistēma paredz testēt topošos vecākus, lai identificētu ģenētiskās izmaiņas un izvairītos no smagām saslimšanām. "Tā ir ļoti gudra valsts politika, domāt par savu ģenētisko nākotni," uzsver Lāce.
Taču ģenētiķe atgādina, ka var būt arī otrādi – "varbūt bērns iegūst kādu jaunu variantu un ir gudrāks, enerģiskāks, stiprāks un veselāks nekā vecāki". Un, kamēr dzīves laikā varam attīstīt dažādas prasmes, katrs piedzimst ar citiem dotumiem. Lāce stāsta, ka pirmais par to rakstīja Čarlza Darvina radinieks – angļu zinātnieks Frānsiss Goltons, kurš veidoja ciltskoku, pētot ģenialitātes iedzimtību savā ģimenē. Viņa pozitīvi pasmīn par Goltona augsto pašapziņu un, izmantojot matemātikas piemēru stāsta, ka "mēs kā primāti esam ziņkārīgi un atvērti, ir kaut kāds līmenis, kurā esam to spējīgi apgūt pilnīgi visi, ja vien neesam sevi nobloķējuši vai nobijušies no tā, kas mūs sagaida. Taču ir cilvēki ar lielāku potenicālu – viņiem ir kaut kāds pamats, struktūra, signālu pārnese mazliet savādāka nekā citiem."
Ābolam jāļauj ripot!
"Gribam to vai negribam, mēs esam līdzīgi saviem vecākiem," tā uzsver ārsts-psihoterapeits Romāns Berskovnijs, skaidrojot, ka, arī domājot par cilvēka personību, ir ģenētiskā daļa, ko nevar izslēgt, taču to vai un kā tā izpaudīsies nosaka vide, kurā augam.
Pirmie pieci, seši dzīves gadi ir laiks, kad veidojas personības pamats, kas vēlāk būtiski ietekmē to, kā jūtamies dažādos apstākļos.
"Agrīni izjustais nogulsnējas zemapziņā un kļūst par tādām kā kodolizjūtām, kas varbūt neuzkrītoši, bet var caurstrāvot gandrīz visas nozīmīgās dzīves situācijas," skaidro Beskrovnijs.
Kamēr pirmos dzīves gadus pavadām spoguļojot apkārtējo, pubertitātes laikā sākas strauja ripošana tālāk no ābeles, iemācītās kārtības apšaubīšana. Šis ir identitātes meklējumu laiks, kad vecāki vairs nav galvenā autoritāte un jaunais cilvēks aizvien vairāk vēlas līdzināties saviem vienaudžiem. Šajā periodā lielu lomu spēlē tas,
"vai vecāks ļauj savam bērnam domāt citādi, kaut ko nepieņemt un cik liela var būt tā atkāpe, kurā bērns var eksperimentēt ar to, ko vēlas".
Beskrovnijs skaidro, ka pārāk striktā vidē, kur atvasei nav ļauts nepieņemt vecāku noteikumus, vērtības un uzskatus, "var veidoties ļoti lielas grūtības ar sevis redzējumu, savu pašvērtību, ja nekas ārpus tā, ko uzstādījuši vecāki, nedrīkst eksistēt".
"Svarīgi, ka vecāki šo opozīciju neuztver personīgi – tā ir fāze, kurai mēs visi ejam cauri un tas ir nepieciešams, lai mēs atrastu to, kas mums patiesībā ir svarīgs, kas mūs interesē," norāda Beskrovnijs. Viņš uzsver vides nozīmi, kur jaunietis sajūt atbalstu gan mēģinot ko jaunu, gan atsakoties no kaut kā iesākta, jo arī tas ir normāli – kaut ko nepabeigt līdz galam. "Jo veselīgāka un saprotošāka ir attieksme no ābeles, jo tālāks tas ripojiens var sanākt. Vai arī tieši pretēji – ir bijusi iespēja aizripot, bet jaunietis atripo atpakaļ, jo viņu apmierina ģimenes vērtības."
Mainīties var vienmēr!
Aktīvas kustības personības pamatos notiek arī psihoterapijas procesā – "ja cilvēks ievēro, ka ir kaut kādas grūtības ar tām idejām, automātiskajām domām, kas ģimenē iemācītas un laika gaitā iestrādājušās, tad terapijā ir vajadzīgi vairāki gadi, lai tās izmainītu". Beskrovnijs skaidro, ka "terapija ir kā instruments, kas paplašinā izvēles brīvību – mēs apskatām ļoti daudz dažādus variantus, kā var būt, kā var rīkoties un justies, un tad jau cilvēks pats ir tas, kurš izvēlas, ko no tā ieviest savā dzīvē". Tā ir emocionāli koriģējoša pieredze – nonākt vidē, kur iespējams runāt par tēmām, kas ģimenē apzīmētas kā tabu, un mekēt, kur radušās idejas, kas ikdienā šķiet nepieņemamas.
Atbildot uz jautājumu, vai ir kaut kas tāds, ko nevaram sevī izmainīt, Beskrovnijs uzreiz norāda, ka "pavisam noteikti nevar tikt galā ar to, ar ko cilvēks negrib tikt galā".
Taču pat tad, ja motivācija netrūkst, nav tā, ka terapija no cilvēka izrauj kādu gabalu ārā. Krīzes apstākļos, kad iekšējie resursi ir izsmelti, var atgriezties iepriekš pazīstamās domas un rīcības. "Bet cilvēks iemācās daudz veiksmīgāk to atšķirt un saprast, ka šī situācija nenozīmē, ka tas tā turpināsies arī uz priekšu. Ja šobrīd man ir grūtāk tikt ar kaut ko galā, tas nenozīmē, ka es to nevaru – vienkārši esmu ceļā uz to," domāšanas ceļu ilustrē Beskrovnijs.
Katram savi nopelni!
Reizēm "ābols no ābeles tālu nekrīt" sakām, kad atvases panākumi līdzinās vecāku veikumam – pianista meita nospēlē niansētu klavierdarbu vai ķirurģes dēls ar izcilību nokārto ārsta eksāmenu. Beskrovnijs norāda, ka negribot ļaunu, tomēr pasākām, ka paveiktais nav paša nopelns un veikums jau bija paredzams vecāku prasmu dēļ, "bet nē, tas cilvēks ir pie tā strādājis, lai to sasniegtu". Tāpēc, pat redzot līdzību, svarīgi atcerēties – katrs pelnījis savu uzslavu.
"Domāju, kas traucē pateikt – o, tev forši sanāca, tev lieliski izdevās!", spriež Beskrovnijs, aicinot neaizmirst, ka patiesi, mēs esam savu vecāku bērni un bieži vien esam līdzīgi, taču tas nesavieno mūsu personības.
Tāpat kā ģenētiski, arī psiholoģiski esam unikāli, un to nevajag aizmirst arī komunikācijā!
