Šajā ziņā palīdzoši ir ne tikai speciālisti, kuri centrā strādā. Arī Līgas un Jāņa pieredzes stāsti, jo abi ir atkarīgie un kaitīgo vielu lietošanu sākuši jau pusaudžu vecumā, bet mainījuši dzīvi. Jānis nelieto nekādas apreibinošas vielas piecus gadus un septiņus mēnešus, Līga – trīs gadus un septiņus mēnešus. Un viņu pašu atveseļošanās ceļš turpinās. Viņi palīdz viens otram, atklāti izrunājot visu, kas ikdienā traucē justies labi, un meklējot pieņemamus veidus, kā ar to tikt galā.
Līga un Jānis ir arī divu bērnu – deviņgadīgā Rūdolfa un astoņus gadus vecās Emīlijas – vecāki. Tikšanās reizē "Briedīšos" Latvijas Radio žurnālisti sagaida visi četri. Bērni gan, kādu brīdi paklausījušies mammas un tēta stāstu, dodas laukā interesantāk pavadīt laiku.
Jānis bilst, ka Raiskumā ir izveidojuši drošu vidi, kur atveseļoties pašiem un citiem.
"Es arī tagad esmu atkarīgais. Tas nav īsti ārstējams, un var sadzīvot līdzīgi kā ar citām hroniskām slimībām – epilepsiju, astmu vai diabētu. Tam ir nepieciešams konkrēts dzīvesveids, kādu mēs dzīvojam, mierīgs un nosvērts, bez stresiem. Tajā pašā laikā svarīgs ir atveseļošanās process, kas notiek regulāri," stāsta Jānis.
"Atveseļošanās procesā labā ziņa ir tā, ka mēs nedrīkstam palaisties. Es nevaru pagriezt muguru, apvainoties un desmit dienas kaut kur pazust. Tas man ir bīstami, arī manai ģimenei,"
turpina Jānis. "Tāpēc regulāri ir savstarpējas sarunas, "iečekojamies", kā jūtamies, kas ar mums notiek."
Jānis vērtē, ka nokļūšana atkarību varā viņam saistīta ar situācijām bērnībā, skolas gados, kur nav saņēmis atbildes uz dažādiem jautājumiem par mācībām, par virzību uz rezultātu.
Jānis uzsver, cik būtiskas ir sarunas. Viņš arī norāda, ka atkarības cilvēkam rada atvieglojumu no reālās dzīves, baudu atkarīgais negūst no tā.
"Man ir bail no vientulības, izjūtu vientulību, vainas sajūtu par lietām, kur to nevajadzētu izjust. Kaut kas manā bērnībā ir bijis, kaut kas dvēselē ir iesakņojies, ka es neesmu pietiekami labs.
Jābūt modram, lai nesāktu mēģināt sajūtu izmainīt un atvieglot, tiklīdz es viņu atvieglošu, es uzkāpšu uz tā, ka es mēģinu atvieglot," stāsta Jānis.
Līga bilst, ka viņa ir alkoholiķe, kura nedzer. Viņa ir no Rīgas, bet bērnībā katru vasaru pavadījusi laukos, kur ļoti patikuši dažādi ikdienas darbi saimniecībā.
"Runājot par atkarībām, viens no lūzuma punktiem bija 5. klase, kad ģimene pārvācās uz citu dzīves vietu. Līdz tam es gāju dejošanā, dejoju sporta dejas, vēlāk puišu bija mazāk, man nebija partnera, aizgāju prom pavisam. Ļoti pieņēmos svarā, sevi neredzēju no malas, nevērtēju. Nebija priekšstata par izskatu, par ārieni, neaizdomājos, kāda esmu, pareiza vai ne," atminas Līga. "Gāju uz skolu, satikos ar draudzeni, klases biedrs teica: reku tievā un resnā nāk. Es biju resnā. Noslēdzos, līdz tam biju aktīva. Bija kauns par sevi."
Pusaudzes gados bijusi bulīmija, bijis arī graizīšanās periods. "Ar laiku parādījās pie apvāršņa alkohols, sajutu, ka ir vilkme, – tur sajūtos labāk, man ir atvieglojuma sajūta, ka beidzot varu izelpot, pateikt, ko gribu. Palēnām tas pārtapa regulārā alkohola lietošanā, kas bieži beidzās ar bezfilmu," stāsta Līga.
Abi atklāti stāsta, ka atveseļošanās ir pakāpeniska, mēģinājumi ir bijuši vairākas reizes. Kopīgas sarunas šobrīd abiem ir daļa no atveseļošanās procesa.
Abu attiecību līkločos bijusi gan piepildīta kopā būšana, gan šķiršanās brīži, kad dzīvojuši atsevišķi.
