Raidījumā diskutē Mārupes pamatskolas direktors Kristaps Purviņš, izglītības psiholoģe Sanita Liepiņa, Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs.
Augusta nogalē Bērnu slimnīcas fonds rīkoja diskusiju par skolēniem ar izaicinošu uzvedību izglītības iestādēs. Šis ir temats, par ko domas dalījušās jau labu laiku, un skolu viedokļi atšķiras joprojām.
Dambiņa skaidro, ka Bērnu slimnīcas fonds šādu projektu organizēja, jo ikdienā redz, ka daļai bērnu ar veselības grūtībām skola kļūst par milzīgu šķērsli, arī pusaudži saskaras ar grūtībām skolu vidē. Situācija, kas notiek skolā, izaicinoša uzvedība rada lielu satraukumu sabiedrībai un bērniem skolā. Pētījumā konstatēja, ka bērniem ir mācību grūtības, attiecību grūtības ar vecākiem, pedagogiem un vienaudžiem tas izsauc izaicinošu uzvedību. Skolā ir grūti ne tikai bērniem, kuriem ir objektīvas veselības grūtības, daudzi bērni ar to saskaras.
Mihailovs akcentēja, ka visiem jāvienojas, ko uzskata par izaicinošu uzvedību, ko par vardarbību, ko par bulingu. Iekļaujošo izglītību nevar noreducēt uz to, kas skar vardarbību, to jāattiecina uz katru bērnu – pamanīt katru bērnu!
Izaicinošas uzvedības gadījumu kļūst vairāk, pie tā jāstrādā iesaistītiem kopā, svarīgi laicīgi pamanīt problēmu, lai to var novērst, skaidroja Purviņš.
Dzīvē šobrīd mūsu atbalsta personāla vienības ir par maz, lai varētu atrisināt visas problēmas. Skola risina jautājumus, bet nav pietiekama vecāku iesaiste, tāpat ne vienmēr visas nepieciešamās darbības notiek pietiekami ātri,
novērojusi Liepiņa.
Mihailovs: "Iekļaujošā izglītība attiecas uz visiem, jāpamana ikviens bērns, ikviens ir tiesīgs saņemt atbalstu."
Purviņš akcentēja - ja atbalsta sistēma skolā ir izveidota un efektīvi strādā, tad izglītības kvalitāte nevarētu ciest. Darbs neaprobežojas ar skolu un bērnu, liela nozīme ir vecāku iesaistei. Ja vecākam nav vēlme sadarboties vai nav izpratne par situāciju, tad jāmēģina ar vecākiem runāt, to nevar atstāt pašplūsmā.
Arī Liepiņa uzskata, ka darbā ar bērniem, kuriem ir izaicinoša uzvedība, skola dara, ko var, sociālais pedagogs meklē iemeslus, runā ar vecākiem. Ir vecāki, kuriem ir grūti pieņemt problēmas ar bērnu, tāpat vecāki sagaida ļoti lielu praktisko atbalstu bērnam skolā, to varētu risināt skolotāju palīgi, šobrīd to ir par maz.
Līvānu vidusskolas direktors Gatis Pastars akcentēja, ka
speciālie pedagogi skolās trūkst, īpaši reģionos, nav arī nekādu cerību, ka tuvākā laikā kas mainīsies.
Svarīgs ir algas piedāvājums, skolas zaudē konkurences cīņā par darbinieku. Kāpēc izglītības sistēma tiek vainota visās problēmās? Svarīgi, ko vecāki māca bērniem, tāpat - vai sabiedrība ir gatava pieņemt visu sabiedrību? Skola nespēs veikt visu iekļaujošo darbu. Ir skolas, kuras īpašos bērnus izstumj.
Skolā nevar praktizēt vienus ieradumus un sabiedrībā - citus. Arī atbalsta personāls nav brīnumnūjiņa, to pārslogojam ar jautājumiem, kas nav atbalsta personāla kompetencē.
Purviņš piekrīt Līvanu kolēģim. Iekļaujošās izglītības pamats ir vēlme to darīt pašvaldības līmenī, tad izglītības pārvaldē, tad skolā. "Ja saliek pareizās prioritātes, var novirzīt finanses, un seko risinājums. Pašā pamatā ir vēlme to darīt," skaidro Purviņš.
