Bailes var pāraugt pat fobijā
Tuvojoties grūtniecības laika noslēgumam, daudzas sievietes, it sevišķi, ja gaidāmas pirmās dzemdības, izjūt nedrošību, šaubas un pat bailes.
"Protams, mēs visi esam emocionāli, un grūtniecība padara sievieti vēl emocionālāku. Tā darbojas hormoni. Bailes var būt arī normāla sastāvdaļa, kas ļauj mums dzemdībām sagatavoties, bet ir situācijas, kad šīs bailes traucē harmoniski dzīvot un gatavoties. Mēs tādas bailes saucam par tokofobiju," norādīja Miskova.
Tokofobija jeb bailes no dzemdībām ārstiem, kas strādā šajā jomā, ir labi zināma parādība.
"Tā īstenībā ir trauksme. Trauksmains stāvoklis, kas jau traucē sievietei normāli funkcionēt, dzīvot, gulēt, gatavoties dzemdībām un tajā skaitā arī dzemdēt. Tas var būt arī ļoti liels šķērslis pēc tam – pēcdzemdību periodā," skaidroja Miskova.
Vienlaikus ginekoloģe uzsvēra, ka šī pati smagākā baiļu forma, kas tiek apzīmēta jau kā fobija, ir tiešām salīdzinoši mazam skaitam grūtnieču.
"Protams, bieži vien grūtnieces, plānojot dzemdības, izsaka savas bažas un trauksmi, ko mēs tad arī izrunājam. Tas viss ir ļoti labdabīgi. Bet tādi procesi, kas tiešām traucē dzīvot, es teiktu, ir ārkārtīgi reti," vērtēja Miskova.
Svarīgākais – sarunāties
Veidemane norādīja, ka visas sievietes grūtniecības laikā dažādu iemeslu dēļ vairāk vai mazāk, bet tomēr izjūt bailes. Tā ir normāla šī procesa sastāvdaļa. Ja bailes kļūst pārmērīgas, traucējošas un sievietei pašai ar tām paliek grūti tikt galā, nedrīkst baidīties par to runāt ar speciālistiem.
"Risinājums sākotnēji, pirmkārt, ir saruna.
Mēs vienmēr noteikti vizīšu laikā runājam ar grūtniecēm par to, kas ir baiļu iemesls, kas liek šīm bailēm palielināties, kā sievietes pašas domā – no kā tieši viņām ir bail. Tad mēs mēģinām to izrunāt," stāstīja Veidemane.
Ja sievietei šķiet, ka saruna ar vecmāti vai ginekoloģi nav bijusi pietiekama un problēma nav atrisināta, jo bailes turpina traucēt, ir svarīgi vērsties pie psihologa vai psihoterapeita.
"Dažādi pētījumi runā par to, ka baiļu līmeni ļoti samazina kvalitatīva informācija, ko grūtnieces saņem grūtniecības laikā, un tāpat arī sociālais atbalsts, ja viņām tas ir pieejams tieši tāds, kāds viņām ir nepieciešams, un, jā, šīs sarunas grūtniecības laikā – tas ir pats, pats pamats visam," uzsvēra Veidemane.
Viņa norādīja, ka pirmsdzemdību gatavošanās posmā ir labi, ja topošā māmiņa skaidri izprot, kāds būs dzemdību process un ko tas nozīmē – būt dzemdībās.
"Ir svarīgi saprast, ka tas ir darbs un ka to var izdarīt tikai pati sieviete, un neviens cits, kas nāk līdzi, diemžēl to viņas vietā nevar izdarīt – ne vecmāte, ne dūla, ne ārsts, ne tēvs, – neviens.
Tāda pamatīga gatavošanās tieši psihoemocionāli ļoti, ļoti palīdz tajā procesā. Mazāk pat varbūt par kaut kādu fizisku gatavošanos vai somas krāmēšanu – jā, tas arī ievieš mazu mieriņu, ka tās lietas ir izdarītas, bet tieši psihoemocionālā gatavība un izpratne, ko tās dzemdības nozīmē, ir vispalīdzošākā," norādīja Veidemane.
Tāpat ir labi sagatavoties dažādiem dzemdību scenārijiem gan emocionāli, gan apgūstot informāciju par iespējamajiem plāniem A, B un C. Sajūta, ka esmu gatava visam, var būt ļoti palīdzoša un nomierinoša. Tas zināmā mērā nozīmē uzņemties atbildību par savām dzemdībām un to, kas gaidāms.
Vienlaikus speciālistes uzsvēra, ka katra situācija ir individuāla. Ir sievietes, kuras vislabāk jūtas, padziļināti negatavojoties, bet uzticoties komandai un cilvēkiem sev apkārt. Vai varbūt, nevis apgūstot zinātnisku informāciju, bet, piemēram, meditējot vai apgūstot elpošanas prakses.
Palīdzēt var arī dūlas
Dūlas Eva Gulbe un Evija Ridūze-Skujiņa norādīja, ka tieši bailes visai bieži ir iemesls, kāpēc grūtnieces izvēlas apmeklēt dūlas. Nereti konsultācijas pie dzemdību speciālistiem var būt pārāk īsas vai retas, lai topošā māmiņa saņemtu pietiekamu atbalstu, tāpēc papildus tiek ieplānoti dūlu apmeklējumi.
Lielākoties sievietēm ir bail no sāpēm, no neveiksmīgiem dzemdību iznākumiem, no veselības problēmām sev vai bērniņam. Ja dzemdības ir pirmās, tad ir bail no visa nezināmā. Ja dzemdības ir otrās vai trešās, tad no visa zināmā, ar smaidu atzina Gulbe.
"Ja pirmās dzemdības bija ļoti labas, tad ir bail, ka tādas tās vairs otrreiz nesanāks atkārtot. Ja pirmās bija grūtas, tad ir bail, ka atkal būs tā. Tur parādās dažādas dimensijas. Ir sievietes, kuras piedzīvo foršas dzemdības, un viņām vairs nav bail no otrajām, bet tas tā nav vienmēr. Tas ir ļoti dažādi," skaidroja Gulbe.
Ridūze-Skujiņa papildināja kolēģes, piebilstot, ka bailes vienmēr rodas no kaut kā – tām vienmēr ir cēlonis jeb iemesls. Ir svarīgi saprast, kas tas ir. Nereti tie ir citu sieviešu pieredžu "šausmu stāsti".
"Ir tiešām jāsaprot, vai tās ir bailes par mani, par manu bērniņu, vai tās ir bailes, kas nāk no pilnīgi cita cilvēka," uzsvēra Ridūze-Skujiņa.
Viņa uzsvēra, ka katram dzemdību šausmu stāstam pretī iespējams likt ļoti daudz ārkārtīgi labu un pozitīvu stāstu, bet par tiem runāts netiek.
