Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, vadošā pētniece Antra Ozola skaidroja, ka starptautiskie pētījumi notiek ik pēc pieciem gadiem, redzama skolēnu sasniegumu maiņa 20 gadu laikā, mēra 4. klašu skolēnu lasītprasmi. "Izlase visās valstīs līdzīga – ne mazāk kā 4000 skolēnu no valsts. Latvijā pārstāvēti visi skolu tipi un reģioni. Pētījuma veidotāji uzskata, ka 4. klase ir vecums, kad visiem bērniem būtu jāmāk lasīt. 20 gadu laikā mums veicies dažādi. Parasti veicās labi, salīdzinot ar vidējo, esam virs vidējā, ja salīdzinām paši ar sevi, tad rezultāti pēdējā pētījumā rāda lielu kritumu, mums ir zemākie sasniegumi 20 gadu laikā, tomēr esam virs vidējā rādījuma. Pētījuma datu savākšanas procedūra – divas mācību stundas skolēni lasa tekstu un atbild, ir arī aptauja.
Visos pasaules pētījumos meitenes lasa labāk nekā zēni, ir dažas valstis, kurās nav atšķirību. Arī ar laiku šīs atšķirības nepazūd, radot problēmas zēniem izglītībā.Pētījumā mēra to, kā skolēni saprot izlasīto.
Kopējā vērtējumā Rīgā tradicionāli ir bijuši visaugstākie sasniegumi, lauku skolām parasti ir zemāki sasniegumi, ir arī izņēmumi.
6% no skolēniem nesasniedz zemāko lasīšanas līmeni, viņi nelasa.
16% mūsu aptaujāto skolēnu ir pozitīva attieksme pret lasīšanu, tā valstu skatījumā ir trešā vieta no beigām.
"Ja mērītu pieaugušo iesaisti grāmatu lasīšanā, arī nebūtu iepriecinoša aina. Daudz bērnu lasītprasme uzlikta uz pirmsskolas pleciem.
Aizvien vairāk redzam, ka bērni lasa mehāniski. Mēs esam uz pareizā ceļa ar bibliotēkām un lasīšanas kampaņām, neatbildēts jautājums ir zēnu auditorija," situāciju raksturoja Valsts izglītības satura centra vadītāja Liene Voroņenko.
Pļavnieku sākumskolas direktores vietniece izglītības jomā Arita Līpenīte piekrīt, ka "pētījuma rezultāti apliecina īstenību, lasītprasmes rezultāti samazinās. Ļoti izteikti redzams, ka skolēniem trūkst teksta izpratne, nevar saprast uzdevumu. Lasītprasme prasa laiku, bet – vai tam atvēl laiku?"
Mamma Ance Jaks pauž, ka "pētījuma rezultāti ir satraucoši. Mājās cenšamies veicināt bērnu lasītprasmi. Mani biedē, ka mans ieguldītais darbs lasīšanā un attieksmē var izmainīties. Sarunas un piemērs ir labas lietas, kuras ietekmē bērnus. Man ir svarīgi lasīt bērnu klātbūtnē, rādot piemēru. Nepietiek tikai ar piemēru, svarīgi ar bērnu runāt. Meitas motivācija izlasīt ko dienā ir iespēja vakarā mammai pastāstīt par izlasīto. Otrs bērns ir puika, četri gadi, tur nestrādā tās metodes, kas strādāja ar māsu."
Ozola uzsver, ka "skolai ir liela nozīme, svarīgi – kas ir klasesbiedri un skolotāja. Bērns var lasīt slikti, bet bērns to neuzzina, jo visi klasē lasa slikti, bet var būt arī laba vide. Mums starp skolām nav tik lielas atšķirības kā dažās valstīs. Dažādība var būt starp skolām un skolu iekšpusē.
Dažādība starp skolām ir īpaši neizdevīga skolēnam.
Būtu jauki, ja tēti lasītu priekšā saviem bērniem. Sliktās lasītprasmes cēloņi – lasītprasme nāk no ģimenes, vēl pirms pirmsskolas, tas sākas agri. Nav viena cēloņa, ir dažādi iemesli. Visaugstākie sasniegumi ir Singapūrā, vispār Āzijas valstīs kopumā, jo tur izglītības sistēma saistīta ar skolēnu nākotni, skolēni ir ļoti motivēti.
Ir pierādīts, ka lasītprasmes trenēšanai ārpus stundām bērniem ir jālasa 30 minūtes dienā."
