Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
"Tad, kad ēd, ir jāēd, nevis jādara kaut kas cits un vēl pa vidam jāpaēd," uzreiz izceļ Ražuka-Ebela, skaidrojot mācību, kas ir sakāmvārda pamatā. "Mūsdienu ikdienas stresainajā vidē un paātrinātajā dzīves ritmā ir ļoti svarīgi, ka ir konkrēta vieta, konkrēts laiks, kad cilvēks var aiziet mierīgi paēst, domāt par ēdienu, nevis darīt citas lietas – skatīties televizoru, rakstīt epastu, ar vienu roku kaut ko diktēt un ar otru paķert pusdienas," problēmu ieskicē gastroenteroloģe.
Lai labāk saprastu, kāpēc ēšanas procesam ir tik liela nozīme, Ražuka-Ebela skaidro, ka cilvēkam ir simpātiskā un parasimpātiskā nervu sistēma. Kamēr pirmā ir gatava bēgt un cīnīties, otrā, ļoti vienkāršojot, atbild par atpūtu un gremošanu. Ja paralēli ēšanai "mēs uztraucamies, darām citas lietas, novēršam uzmanību, tad uz parasimpātiskās nervu sistēmas rēķina ieslēdzas simpātiskā un tā tiek mazināta gremošanas sistēmas sinhronizēta darbība".
Tāpēc ēdienreizes svarīgi organizēt tā, lai palīdzētu organismam sagremot visu, kas piepildījis vēderu. Un te jāpatur prātā, ka gremošana nesākas vien brīdī, kad ieliekam mutē ēdienu.
Jau pirmās domas par maltīti strādā kā starta signāls gremošanas procesu darbībai.
Tāpat ne velti sakām, ka ēdam ar acīm, jo arī pārtikas ieraudzīšana un saošana piedalās gremošanas sistēmas darbināšanā. Tikai pēc tam seko košļāšana, izgaršošana un norīšana. Lai viss process būtu veselīgs un kvalitatīvs, lai organisms spētu uzņemt maksimāli daudz vērtīgo barības vielu, svarīgi piedzīvot šos soļus vienu pēc otra, nevienu neizlaižot, norāda Ražuka-Ebela.
"Gremošanas process būs labāks un patīkamāks, ja cilvēks ir priecīgs, atslābis un var pievērsties ēšanai kā ikdienas sastāvdaļai, nevis kā blakus darbam, ar ko diemžēl jātiek galā," skaidro Ražuka-Ebela. Viņa norāda, ka cilvēki, kuri ievēro apzinātu ēšanu, retāk sūdzas par vēdera pūšanos un citām gremošanas sistēmas problēmām, kā arī kopumā jūtas laimīgāki.
Skrējiens atņem sātu!
Abas speciālistes piekrīt, ka arī teiciena daļā par kāju pieēšanu var atrast medicīnisku patiesību. Puga skaidro, ka, "tiklīdz mēs ēdam steidzīgi, mums var neiestāties sāta sajūta, un tad var gadīties, ka nespējam sagaidīt nākamo ēdienreizi, gribas vēl kaut ko, un tad varbūt vēl kaut ko…", kā rezultātā apēdam krietni vairāk kā vajadzīgs.
Viena pārēšanās reize varbūt daudz neskādēs, taču regulāri ignorējot organisma signālus, uzņemot vairāk kaloriju nekā nepieciešams, var pieaugt liekais svars.
Atsaucoties uz sakāmvārdu, jāpiebilst, ka tas gan ietekmēs ne tikai kāju un pārējā ķermeņa izskatu, bet veselību kopumā.
Pētījumi norāda, ka "uzmanības novēršana ir iemesls, kāpēc mēs apēdam vairāk, nekā mums vajadzētu. Mēs neieklausāmies savos instinktos, kas saka – viss, ir gana, es esmu paēdis. Visbiežāk vienkārši turpinām ēst, līdz šķīvis ir tukšs," skaidro uztura speciāliste, uzreiz aicinot arī padomāt, cik lieli ir šķīvji un porciju izmēri! Īpaši viegli nepamanīt apēstā apjomu ir reizēs, kad ēšana ir vien blakus aktvitāte. Piemēram, našķojoties kino laikā, kad liekam roku popkorna bļodā, līdz vairs nevaram sataustīt nevienu uzsprāgušo kukurūzas graudu. Tāpat daudziem pazīstamas ir ainas ar pusdienu šķīvi blakus datora ekrānam, kad pirksti žonglē starp klaviatūru un dakšu un kumosi mutē nonāk vien pēc katras uzrakstītās rindiņas.
"Mēs gribam skriet, bet negribam parūpēties par mūsu pamatvajadzībām," aizrāda Puga, norādot, ka
"ir jāapsēžas pie galda, mierīgi jāpaskatās, ko es tur ēdu! Tad arī sāta sajūta iestājas daudzreiz labāk".
Tam palīdz arī regulāru ēdienreižu ievērošana. Ja izlaižam brokastis, tad ir lielāka iespēja pusdienās apēst vairāk, nekā ķermenis prasa. Puga aicina atcerēties, ka pārēšanās prasa papildu enerģiju, jo gremošanas traktam ir intensīvi jāstrādā. Tas ir iemesls, kāpēc pālieku lielas maltītes padara mūs miegainus un atņem darba spējas, jo visu enerģiju organisms novirza ēdiena sašķelšanai.
Gadījumā, ja prāts nesaņem signālus par sāta sajūtu, uztura speciāliste iesaka pamēģināt paskriet – "ja tu nevari un tev ir smagi, tas nozīmē, ka ēst vairāk nevajag, ir jātaisa pauze!". Taču jāatceras, ka tās ir tikai testa kustības, un pēc apjomīgām maltītēm skriet maratonu vai mest ritentiņus nevajag!
Ēst sēžus, stāvus, guļus vai kustībā?
Ieskatoties teicienā pavisam burtiski, rodas jautājums, cik būtiska ir poza, kādā aizvadām ēdienreizes. Te vērts atcerēties fizikas likumus, jo gravitācijas spēks strādā arī ķermeņa iekšpusē, līdz ar to laba pozīcija būs tā, kas ļaus visam apēstajam bez pretestības ceļot uz kuņģi. "Ja mēs esam guļus stāvoklī, tad ir lielāka iespēja, ka ēdiens slīd atpakaļ pa barības vadu. Tad cilvēki saskaras ar tā saucamo atvilni, dedzināšanu. Tādos gadījumos ieteicams pēc ēšanas neatgulties," skaidro gastroenteroloģe.
Līdz ar to sanāk, ka arī stāvēšana izpilda nosacījumus un teiciena burtiskajai mācībai drīkst nesekot. Tam piekrīt arī Ražuka-Ebela, vien izceļot, ka sēdēšanai ir neliela priekšrocība – "ja cilvēks apsēžas pie galda, tad jau zemapziņā ieslēdzas doma, ka tagad var atslābt un paēst. Stāvus ir sajūta, ka kaut kur jāskrien," kas savukārt organismam rada lieku stresu. Taču tas, protams, katrā gadījumā atšķiras, un to ietekmē gan individuālās ķermeņa īpatnības, gan porcijas izmērs. Ja lielās ēdienreizes patiešām svarīgi aizvadīt ar taisnu ķermeni, tad našķoties pie filmas varam arī pusguļus un ķermenis ar to tiks galā, norāda speciāliste.
Reizēm sanāk ēst "pa ceļam" – braucot mašīnā, ejot pa ielu vai skrienot no viena kabineta uz citu. Uz jautājumu, vai tas ir labi vai slikti, atbilde nav viennozīmīga, jo arī šādās situācijās būtiski ir apstākļi. Vienā scenārijā mierpilni pastaigājamies pa parku, ēdot saldējumu – esam atslābuši un patīkamais process mūsu dzīves kvalitāti kopumā uzlabo. Savukārt, "ja mēs visu laiku kaut kur pa ceļam no vienas vietas uz otru vai skraidot pa biroju, visu laiku kaut ko ātri uzkožam, jo nav laika paēst, nebūs labi! Smadzenes nedomā par ēšanu, pārsvars tiek dots simpātiskajai nervu sistēmai, savukārt parasimpātiskā tiek nomākta," tādējādi kavējot gremošanas sistēmas darbību.
Ja pieņemam, ka velns simbolizē kaut ko nepatīkamu, tad teicienā ir sava daļa taisnības, jo, nevērīgi izturoties pret ēšanu, varam iedzīvoties gremošanas sistēmas traucējumos. "Ēšanas process ir diezgan sarežģīta lieta, un svarīgi, ka tam tiek veltīta arī nepieciešamā uzmanība," atgādina Ražuka-Ebela, uzsverot, ka tas ir aktīvs pasākums, kas prasa katra cilvēka aktīvu iesaisti. Un,
lai gan no ēšanas stāvus kājas burtiski resnas nepaliks, teiciena mācība aicina domāt par apzinātu ēšanu, kas ir veselīga dzīvesveida pamatā.
