Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatpunkta.
Zināmais ticējums, savlaik lietots dažādās versijās, piemēram, "Siena laikā, vakariņas ēdot, trauki jāiztukšo, lai otrā dienā spīdētu saule", "Kad ēd, tad nevajag nekā atstāt traukā, citādi būs slikts laiks" vai "Kad strādnieki izstrebj visu uz galda uzlikto putru, tad nākošā dienā būs jauks laiks".
Šie varianti liek iztēloties lielas saimes vakariņas karstā jūlijā, kad dienas tiek pavadītas ar grābekļiem rokās dunduru apsēstās pļavās, bet, visticamāk, ne šajā gadsimtā.
Mežraupe stāsta, ka
"paaudzēm, kas nāk no kara laikiem, smagiem apstākļiem, ir raksturīgi mīlestību paust caur ēšanu," tāpēc domu, ka jāizēd tukšs šķīvis, visticamāk, pavada cilvēcīgas bailes no ēdiena trūkuma.
Taču nu dzīvojam laikos, kad ēdiens uz galda mēdz būt vairāk kā nepieciešams, un nereti par draudu kļūst cita galējība – pārēšanās. Balansa meklējumos vērts pašķetināt zināmo teicienu un mūsdienu ēšanas paradumus.
Šķīvim ir nozīme!
Teiciena centrālais elements ir šķīvis, un katrā virtuvē ir sava kolekcija – atšķiras krāsas, materiāli un, pats būtiskākais – arī izmēri, tāpēc svarīgi atcerēties, ka trauks nav labs mērinstruments porcijas apjoma noteikšanai. Uztura speciāliste Lizete Puga skaidro, ka labāk izmantot divu sauju principu, –
katrā ēdienreizē apēst tik daudz, cik tilpst paša gardēža divās saujās, paturot prātā, ka apetīte mainās atkarībā no fiziskajām aktivitātēm un citiem faktoriem.
Tāpat jāatceras, ka kalorijas ne tikai apēdam, bet arī izdzeram, – kompots, saldināta tēja, sula, piens, kefīrs – tas viss ir ēdiens. Vecāki var satraukties, ka bērns atsakās no ēdienreizes, piemirstot, ka neilgi pirms tam mazais cilvēks baudījis sulas glāzi, tātad zināmu enerģijas devu jau uzņēmis. Nepamanīti paliek dažādi našķi. Puga stāsta, ka "vecāki bieži vien tās mazās "kaut tik mans bērniņš būtu paēdis" uzkodas neskaita un neievēro", taču, kad veido uztura dienasgrāmatu, izrādās, ka mazais cilvēks starp ēdienreizēm jau apēdis dienā nepieciešamo kaloriju daudzumu – te 100 kaloriju vērts cepums, vēlāk 250 kaloriju biezpiena sieriņš utt.
Kopumā bērni paši diezgan labi regulē savu apetīti, un,
"ja vienkārši uzkrauj šķīvi un saka – izēd! –, tad bērns neiemācās vai pazaudē dabīgo bada un sāta sajūtu,"
skaidro Mežraupe. Tas savukārt var atstāt negatīvas sekas ilgtermiņā, tajā skaitā pietuvināt otram grāvim, kad ēdam par daudz. Taču, tāpat kā uzturam jābūt sabalansētam, tā arī vecāku dalībai bērna ēdienkartes veidošanā. Cilvēkam izpratne par ēdienu un tā uzturvērtību veidojas pieaugot, dzīves pirmajā posmā ēdienu izvēlamies vien pēc krāsas, smaržas, izskata, tāpēc svarīgi normalizēt, ka ir ēdienreizes, kad jāpaēd, un nodrošināt, lai tās ir pilnvērtīgas. "Mēs varam ieklausīties bērnā, bet ir jānovelk robežas –
viņš var izvēlēties gurķi vai burkānu, bet nevar būt izvēle gurķis vai šokolādes sieriņš,"
uzsver Puga.
Uz šķīvja ir arī personība!
Iespēja izvēlēties, ko ēst vai cik daudz, ir viens no veidiem, kā iestāties par savām vēlmēm, tāpēc pārspīlēts spiediens var ietekmēt ne tikai ēšanas paradumus, bet arī personības attīstību.
Mežraupe aicina uz to paskatīties kompleksi:
"Ja bērns tiek no mazotnes uz kaut ko ļoti piespiests, nerēķinoties ar viņa vēlmēm, tādā veidā mēs nepalīdzam veidoties stabilai, drošai personībai, kas zina, ko grib, kas neņems pretī to, ko negrib, kas nebaidās pateikt savu viedokli,"
paskaidrojot, ka "bērns, kas to visu neprot, kam neļauj to praktizēt, būs daudz nedrošāks, viņam būs sliktāka pašapziņa, viņš būs sliktākās domās par sevi kā par personību, par to, cik viņš komunikācijā ir atraktīvs vai vērā ņemams."
Kopumā jāatceras, ka lielākoties līdzcilvēku šķīvju saturu komentēt nevajag. Mežraupe stāsta, ka
"ir jāmāca ēst pareizi un saprast, ka ēšana nav ne sods, ne lāsts, ne kaut kas glorificēts. Tas ir normāls process, tāpat kā jebkuri citi fizioloģiskie procesi."
Īpaši jāuzmanās liekus komentārus sacīt pusaudžiem, kam strauji mainās ķermeņi. Ja bērnam šajā posmā jau ir šaubu sēkla par savu izskatu, tad nevainīgais komentārs var atstāt nopietnas sekas – nepārliecība pastiprinās, un jaunais cilvēks, negribot būt "bumbulītis" vai "rausītis", sāk atteikties no konkrētiem produktiem, ēdienreizēm, kas var rezultēties anoreksijā, skaidro Mežraupe. Mūsdienās, kad ēdiens kļuvis par veidu, kā izklaidējamies un gūstam pozitīvas emocijas, kad uztura padomi ir internetā, žurnālos un televizorā, saglabāt veselīgas attiecības ar ēdienu var būt izaicinoši. Ja radušās aizdomas, ka tuviniekam ir ēšanas traucējumi, tad vislabāk ir atklāti to pārrunāt, iesaka Mežraupe, uzsverot, ka "tās ir bažas par veselību, nevis ķermeņa izmēru".
Daudzas garšu antipātijas saistās ar bērnību – kādam bērnudārzā spieda ēst griķus, citam vecmamma lika ēst žāvētu augļu ķīseli, neskatoties uz tā savdabīgo konsistenci, tādējādi izveidojot pretestību pret konkrēto ēdienu uz visu dzīvi.
Absolūtās vērtībās, protams, izmērīt nevar, tomēr, visticamāk, ļauni nodomi šī teiciena receptē nav, un mīlošā sirds, kas pret tukšu šķīvi sola sauli, pavisam netīši var izdarīt kādu lāča pakalpojumu!
