Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
Paklusē, esi mežā!
Teiciens "Nekliedz, neesi mežā!" liek domāt, ka dabā, prom no cilvēku radītajiem pieklājības likumiem, trokšņot var, cik tīk. Taču arī tur ir gana daudz iemītnieku, kam tas ne tikai rada diskomfortu, bet arī apdraud dzīvību. Ornitologs Jānis Ķuze apgalvo, ka
"ja mēs uzskatām, ka mežs ir vieta, kur mēs varam trokšņot, tas vienkārši nozīmē to, ka mēs nepazīstam mežu."
Viņš skaidro, ka ir putnu sugas, kas ar trokšņiem aprod labāk, tās arī varam novērot urbānajā vidē – melno strazdu, sudrabkaijas, vārnas, baložus un citus, kas salīdzinoši labi jūtas pilsētā. Taču tā ir tikai neliela daļa no plašās putnu pasaules – citas sugas pret cilvēku radītu troksni ir ļoti jūtīgas un reizēm pat skaļākos toņos aizvadīta cilvēku saruna mežā var radīt negatīvas sekas. Neierastas skaņas ietekmē teju visas putnu dzīves jomas – ligzdošanu, savstarpējo komunikāciju, barošanās procesu – pierādīts, ka teritorijās, kur cilvēki uzturas un trokšņo vairāk, putni mazāk laika pavada barības ieguvei. Tāpat palielinās plēsēju radītie riski, ar piemēru ilustrē Ķuze:
"Zināms, ka vārnas burtiski pieskata cilvēku pārvietošanos dabā un brīdī, kad cilvēka klātbūtnes dēļ no ligzdas perējošie putni notriekti nost, vārnas to var izmantot."
Nopietna ir arī hroniska trokšņa ietekme uz putnu dzīvi. Tas gan vairāk attiecas uz industriālo troksni, kas dabā ir pēdējo desmitgažu novitāte. Ķuze stāsta – nesen atklāts, ka hroniska trokšņa ietekmē no olām izšķiļas mazāks putnu skaits un mazuļi ir mazāki un vājāki. Tātad pavisam agrīnā dzīves stadijā nevēlamas skaņas atstāj negatīvu ietekmi.
Jo klusāks ir mežā, jo klusākiem jābūt arī mums. Vējainā un lietainā laikā, kad putnu aktivitāte ir mazāka, cilvēku radītie trokšņi atstās mazāku nospiedumu uz meža iemītniekiem. Turpretim naktī medībās dodas pūces, kuras barības ieguvē ir ļoti atkarīgas no dzirdes, tāpēc tad klusums ir ļoti nozīmīgs, piemēru min Ķuze. Īpaši no skaļas uzvešanās jāizvairās vairošanās periodā, kad dzīvnieki ir īpaši jūtīgi pret apkārt notiekošo. Vairumam sugu Latvijā tas ir aprīlī, maijā un jūnijā, taču tas nebūt nenoklāj visu putnu sugu dzīves ritmu.
"Labākais, ko mēs varam darīt, ir censties izprast dabu, kas mums ir apkārt, censties saprast mums tuvumā esošo putnu uzvedību un, ja putni liecina par to, ka mūsu klātbūtne nav vēlama, tad labākais ir prasties un no turienes doties projām,"
uzsver Ķuze. Mežā ir sava skaņu simfonija, kurā cilvēkam nevajag iejaukties – ir ļoti reti gadījumi, kad drošības dēļ atpūtniekiem dabā jāpaceļ balss, lai atgādinātu par savu kātesamību.
Vērts atcerēties, ka dodoties dabā, lieka trokšņošana ievērojami ietekmē ne tikai putnu dzīvi, bet arī pašu atpūtnieku pieredzi. Piemēram, laivu braucienā, klusi slīdot pa upes straumi, iespējams pamanīt kādu ūdru upes krastā, zivju dzenīti pārlidojam pāri, varbūt pat izdodas sastapt alni, kas pienācis remdēt slāpes. Ķuze atgādina, ka, skaļa ūdens tūristu klaigāšana vai mūzikas atskaņošana dramatiski samazina iespējas to visu redzēt.
"Daba jums piedāvā nesalīdzināmi labāku mūziku par to, ko varat izdabūt ārā no savām tumbiņām. Brauciet un klausieties putnu dziesmas,"
aicina Ķuze, iesakot sākumā iemācīties atšķirt kaut piecas putnu balsis, kas jau ļaus lielo meža kori sadzirdēt pavisam citādi.
Dusmojies, bet nekliedz!
Ja ne mežā, tad kur izkliegties? Iemesli pacelt balsi var būt dažādi – te izsaucamies pārsteiguma priekā, citreiz skaļi paužam stipras sāpes ārsta kabinetā, taču biežāk augstākus toņus asociējam ar dusmu brīžiem, kad emociju burbuļi jau sit nost katliņam vāku. Redzot agresīvus un nepieņemamus dusmu izpaušanas veidus, veidojas priekšstats par dusmošanos kā nevēlamu. Taču, tāpat kā citas emocijas, arī šī nav velta un izskaust no sava repertuāra to nevajadzētu. "Dusmas asociējas ar to, ka kliedzam, sitam, aizvainojam, bet dusmas var būt arī brīdis, kad mēs vienkārši aizstāvam savas tiesības, saprotam, ka tiek pārkāptas robežas, cīnāmies pret netaisnību, kas mums nodarīta, aizstāvam sevi. Tās ir pilnīgi normālas ikdienas komunikācijas sastāvdaļas, kas mums jāspēj izpildīt," skaidro dialektiski biheivoriālās psihoterapijas speciāliste Krēziņa.
Tāpēc būtiski ir nevis likt kādam nedusmoties, bet gan aicināt pārdomāt – varbūt iespējams dusmoties labāk?
Sākums ceļā uz apzinātu impulsu kontroli ir spēt nodalīt emociju no uzvedības, tālāk – pieņemt pirmo un pārdomāt otro. Tas nozīmē, ka, piemēram, komunikācijā ar bērnu, svarīgi verbāli fiksēt viņa pieredzēto emociju un apstiprināt, ka tā ir pamatota. Mazie cilvēki mēdz ekspresīvi dusmoties, piemēram, kad kāds atņem viņu mīļāko rotaļlietu. Sakāpinātajās emocijās tas var šķist pārspīlējums, bet, ja kāds bez atļaujas aizskar pieaugušā īpašumu, tad gan dusmas šķiet pamatotas. "Kad bērni strīdas savā starpā, tā emocija ir tieši tāda pati," atgādina Krēziņa, uzsverot, ka
Pazīstamais teiciens it kā nodala zonas, kur atļauts atbrīvot sakrātās emocijas un kur ne.emocija gan nav vienādojama ar uzvedību, "nevajag teikt – nedusmojies! Drīzāk jāsaka – tu vari dusmoties un savās dusmās pateikt, ka tev šāda rīcība nav pieņemama."
Kā stāsta Krēziņa, pētījumi pierāda, ka dusmu regulēšana uz augšu, proti, to sakrāšana, lai izlādētu konkrētā brīdī, piemēram, dodoties uz trauku šķaidīšanai atvēlētu istabu vai ejot uz mežu izkliegties, nestrādā kā zibens novedējs un nomierināties nepalīdz. Tā vietā ikvienam vērts apgūt dažādas pieejas, kā regulēt dusmas uz leju – Krēziņa iesaka mierīgu elpošanu, lēnu skaitīšanu līdz desmit vai domās aizceļot uz citu vietu un laiku, piebilstot, "ja bērns kliedz un viņam ir pieejamas citas stratēģijas, tad atgādinājums nekliegt būs pilnīgi pietiekams."
